Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource542 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource542), Fid:2668, Did:0, useCase: 0

6. diena: "Uzbečka" apmeklējums, sarunas ar vietējiem, poļu fiasko

Edmunds Novickis
Edmunds Novickis @EdmundsN

6. diena: "Uzbečka" apmeklējums, sarunas ar vietējiem, poļu fiasko
Svarīgāk ir piezvanīt uz dzimteni mammai, nevis būt TV uzmanības centrā...

Arī sestā diena PK2018 misijā veikta - vēl gan neesam izpildījuši pat trešdaļu no paredzētā trīs nedēļu cikla. Otrdienas agrā rītā atgriezāmies Maskavā, lai tās pašas dienas vakarā atkal dotos prom, šoreiz uz Kazaņu. Tam pa vidu - dažādi lielāki un mazāki piedzīvojumi.

Vakardienas (pirmdienas) blogu uzrakstīju laicīgi, jo apzinājos, ka vēlāk nebūs ne apstākļu, ne laika, ne enerģijas. Tomēr atsevišķa stāsta cienīgs izvērtās ceļš no Ņižņijnovgorodas stadiona līdz stacijai. Iespējams, šo stāstu veicināja apstāklis, ka ielās nebija redzams neviens zviedrs vai korejietis, kuri acīmredzot atradās Fanu zonā vai varbūt jau gaidīja vilcienu stacijā. Tādējādi mēs bijām pamanāmi.

Vispirms kāds taksists uzprasījās mūs aizvest: “Pojehaļi, rebjata!” Atteicām, bet citos krustojumos izmisīgo šoferi redzējām vēl pāris reizes. Kāds sadzēries vietējais mūs apsveica ar uzvaru [neprasiet kontekstu, mēs paši nezinām]. Jau bija sākusies Anglijas un Tunisijas spēle, tāpat bijām izsalkuši, tāpēc izmisīgi meklējām kādu ēstuvi. Mūsu maršrutā ceļā uz staciju tādu gandrīz nebija, tāpēc mūsu prasības kļuva aizvien zemākas.

Beidzot pamanījām kādu ēstuvei līdzīgu vietu un nolēmām riskēt. Tālāko grūti pastāstīt vārdiem, bija jāredz un… jāsaož. Gaiss bija sastāvējies un reāli pēc kaut kā smakoja. Kaut kāda TV kaste gan bija un, ja jau bijām iegājuši, vaicājām, vai vēl ir pieejami siltie ēdieni. Tante it kā ne savā ādā jocīgi uz mums skatījās, paņēma pauzīti un nosauca divus zupas veidus, soļanka un vēl kaut kas. Prasu par siltajiem ēdieniem. Atkal pauze un seko jautājums pavārei: “Ira, kas mums tur ir?” “Gulašs, bet nav kartupeļu, jo tūristi visu apēda, ir tikai makaroni.”

Tantes kopumā bija trīs, visas jocīgas un man šķita, ka šai grūtajā dienā, kad pāri bija gājušas zviedru un korejiešu līdzjutēju armijas, viņas nav smādējušas šņabīti – diez vai tikai nogurums varēja būt par vainu tik ļodzīgai runai un šķelmīgiem acu skatieniem. Jūtot, ka grasāmies mukt prom no šī perēkļa, trešā tante, domājot, ka pie vainas ir makaroni, paziņoja: “Es jums varu pagatavot frī, gribat? Palieciet!” Mēs laidāmies lapās.

Anglijas – Tunisijas spēle ritēja, vēderi rūca. Riskējām vēlreiz un slājām iekšā ēstuvē ar nosaukumu “Uzbečka”, kas atradās turpat netālu no vakardienas blogā aprakstītās “autoostas”. “Restorāna” personāls? Aptuveni 16 gadīgs, visticamāk, uzbeks, kurš uz mums skatījās, it kā mēs būtu atnākuši viņam ko atņemt. Atbildes no viņa izdabūt bija grūti. Arī šai ēstuvē ar gaisa plūsmu bija kā bija, un es izšķīros par labu divām vienādām salātu porcijām, baidoties pasūtīt gaļas ēdienus. Gribēju samaksāt uzreiz, bet uzbeks: “Samaksāsiet pēc tam.” Ar labu iztēli šo strupo atbildi varēja traktēt dažādi, taču beigās viss bija kārtībā.

Apsēdāmies, sākām vērot futbolu, bet acis asaroja – nē, ne tāpēc, ka Anglijai kārtējās mocības, bet gan tiešā nozīmē. Turpat blakus mums bija atvērtas virtuves durvis un maniem tomātu/siera salātiem netika žēlots sīpols. Galu galā nebija tik traki, paēdām.

Pie tukša galda skatījāmies otro puslaiku, līdz ieskrēja kāds vietējais, ar Vidusāzijas cilvēka izskatu. Viņš: “Krievija spēlē?”
Mēs: “Nē, Anglija ar Tunisiju.”
Viņš: “Skaists stadions. Mūsējā bijāt?”
Mēs: “Jā.”
Viņš: “Es to stadionu būvēju. Nu… ne viens taču, protams [paldies par precizējumu!]. Mūs uzmeta uz 100 tūkstošiem [mazāk nekā pusotrs tūkstotis eiro], mēs objektu pametām. Apmetums sabojājās.”
Mēs: “Tas bija pirms gada diviem?”
Viņš: “Nēēēē, nupat, pirms dažiem mēnešiem. Bet jums patika, kā mēs stadionu uztaisījām?”
Mēs: “Nu jā, smuki.”
Viņš: “Jūs no kurienes?”
Mēs: “Latvijas.”
Viņam tukšums acīs.

Arī uzbeku “oficiants” kaut ko mums prasīja, bet izskatījās, ka arī viņam neko neizsaka ne Latvija, ne Zviedrija, nekas. Cita pasaule.

Jau minēju par Ņižņijnovgorodas pieticību. Lūk, šīs vakariņas (Arkādijs ēda kebabu) mums izmaksāja divi eiro katram.

“Uzbečka”.

Pēc Anglijas dramatiskās uzvaras ātri devāmies uz vilcienu, kura atiešanas laiks bija plkst.23:35. Vai nu noguruma vai alkohola dēļ daudzi vietējie bija nervozi. Kāds puisis netika cauri skenēšanas sistēmai un rupji lamāja drošībnieku, cits rindā stāvošs krievu regbists (pēc izskata) zvērīgi uzbļāva kaprīzajam puisim un noteikti būtu gatavs arī izrēķināties, ja būtu nepieciešams. Mēs tam visam nepievērsām uzmanību, jau esam piešāvušies šai kārtībai un ātri vien tikām savā vilcienā un kupejās. Ātri devāmies pie miera, bet kāds ārzemju žurnālists (acīmredzot pārstāvēja valsti, kurai ir labas izredzes uz augstākajiem mērķiem) no vienas puses pārdzīvoja, ka Anglija izrāvusi vēlu uzvaru, no otras puses smīnēja, ka lai jau angļiem aizmālē acis šī uzvara – lai viņi domā, ka ir labi spēlējuši.

Jau plkst.06:30 iebraucām Maskavā, miega drusku pietrūka un dažus saniknoja, ka pavadones modināja pasažierus, ziņojot, ka pēc 30 minūtēm vilciens būs galā. Kāpēc tik laicīgi? Arkādija kupejas samiegojies biedrs bija tiešs, pavadonei kliedzot: “F*ck you!”

Ieradāmies agri un tā kā arī šovakar naktsmāju vietā mums vilciens, nekur nebija jāiečekojas. Laiski pavadījām laiku, pasēdējām parciņā uz soliņa. Pie mums piegāja solīda paskata kungs – ne prasīts, ne lūgts, sasveicinājās ar mums, iepazināmies. Uzzinot, ka esam no Latvijas, pateica: “Jums tur NATO neļauj dzīvot.” Uz manu piezīmi, ka Latvijā viss ir kārtībā un nevajag akli ticēt krievu medijiem, viņš padomāja, padomāja, vēlējās kaut ko atbildēt, bet tad nospļāvās un teica: “Nerunāsim par politiku, labāk par futbolu!” Tā arī darījām. Vēl kādu brīdi pie mums uzkavējies un uzvilcis smēķi, devās uz savu poliklīniku. Savukārt mēs nogājām gar Kremli, pie kura veidojās milzīgas rindas, lai to apmeklētu. Liela daļa no viņiem – futbola līdzjutēji. Rinda, lūk, šāda:

Tik agri preses centrā vēl nebijām ieradušies – pirms plkst.11:00, lai gan spēle tikai plkst.18:00. Saprotams, ka nebija plānots palikt šeit visu laiku. Nodevām mantu glabātuvē somas un pierakstījos “Waiting list” uz Mix zonu, jo kāpēc gan pēc mača neparunāties ar Levandovski? Pēc tam nointervējām Nigērijas žurnālistu, kurš izteica lielu atbalstu Senegālai pirms gaidāmā dueļa ar Poliju. Pieeju Mix zonai gan nedabūju – papildus pieejas izdalīja tikai 15 žurnālistiem, no kuriem vairumu savāca poļu un senegāliešu žurnālisti, savukārt vēl četras pieejas loterijas kārtībā tika ļauts izvēlēties brīvprātīgajām, un man nelaimējās. Vienu no pieejām saņēma Kenijas žurnālists, kurš par to gardi smējās, demonstrēdams savus žilbinoši baltos zobus. Acīmredzami viņš negaidīja šādu pavērsienu un nevarēja saprast, vai vispār viņam tas ir vajadzīgs.

Mēs atgriezāmies pilsētā garšīgu pusdienu un kā vienmēr atraktīvo fanu meklējumos.

Poļu bija daudz, taču ne kopā, bet gan mazos bariņos. Mēs pametām stadiona apvidu, jo pretējā gadījumā paēst praktiski nav iespējams. Izvēlējāmies kādu Āzijas restorānu un tur arī vērojām Japānas negaidīto uzvaru pār Kolumbiju. Zīmīgi, ka pēc japāņu vārtiem priecājās apkalpojošais personāls, kā jau šāda novirziena restorānā pienākas.

Atpakaļceļā, vēlreiz veicot vienu garu metro pieturu, poļi jau bija skaļāki. Vilcienā vienubrīd daži poļi lēkāja un skandēja: “Kas nelec, tas no Āfrikas!” Vēlāk mačā poļi pierādīja, ka rīkles ir spēcīgas un dziedāt viņi prot. Topā bija skanīgs piedziedājums ar tekstu: “Spēlējam savā laukumā!” Pirmajā puslaikā tiešām jutāmies kā Varšavā. Kaut jāatzīst, ka mača beigās dziesmu bija aizvien mazāk un tās aizvietoja savas komandas izsvilpšana.



Viss notiek pa apli. 16. jūnijā tiku pie līdz šim labākās vietas stadionā, kad Argentīnas un Islandes maču vēroju trešajā rindā (lielā stadionā tas ir neticami tuvu laukumam). Šodien, 19. jūnijā, ar Arkādiju tai pašā “Otkritie” stadionā nokļuvām piektajā rindā aptuveni tādā pašā novietojumā pret laukumu. Baudījām futbolu no visas sirds. Pirmajā puslaikā Sadio Manē uzbrukumā spēlēja tiešā mūsu tuvumā – varēja novērtēt viņa tehniku, pārliecību, laukuma lielisko pārredzēšanu. Poļu ceturtais numurs spēlēja nedroši no pirmās minūtes un tieši viņš atklāja mača rezultātu, raidot bumbu savos vārtos. Spēlei beidzoties, Polijas līdzjutēji devās pateikties saviem faniem par līdzjušanu, bet fani šo pateicību nepieņēma - sekoja izsvilpšana. Fiasko Polijas izlasei. Tikmēr Senegālas futbolisti turpat stadionā jautri uzdejoja.

Pēc spēles senegālieši, kuri bija absolūtā mazākumā, priecājās, bet poļi un polietes skuma. Tiesa, tikai daži Senegālas līdzjutēji bija atraktīvi, kamēr pārējie, šķiet, pat jutās neomulīgi apkārtējo milzu uzmanības dēļ. Simtiem neitrālo līdzjutēju un arī daudzi poļi nāca klāt nedaudzajiem senegāliešiem, sveica viņus, televīzijas intervēja un lūdza skandēt "Senegal! Senegal!" Pārāk labi tas nesanāca, drīzāk samāksloti. Izskatījās, ka viņiem patīk atbalstīt savējos citādā veidā - piemēram, stadionā viens no retajiem Senegālas atbalstītāju sektoriem nepārtraukti grabināja dažādus tradicionālus Āfrikas instrumentus, radot monotonu skaņu.

Lai gan mans tētis ir polis, ļāvos futbola svētkiem ar Senegālas karogu rokās.

Mums jau rīt (trešdien) nākamā spēle Kazaņā – Spānija pret Irānu. Devāmies uz Maskavas staciju (Kazanskaja). Pie tās daži cilvēki Krievijas un Ēģiptes maču vēroja taksista automašīnā esošajā mazajā TV ekrānā. Taksists auto durvis atstāja vaļā, lai no āra arī var redzēt.

Vilcienā daži svinēja Krievijas uzvaru, protams, roku rokā ar alkoholu. Es savukārt rakstīju šī bloga pēdējās rindas un mocījos ar video augšupielādi vājā interneta savienojuma dēļ. Galu galā izdodas to publicēt tikai tagad, kad esam iebraukuši Kazaņā.

restorāni Rīgā - saņem atlaides