Grabuste grib abas!

- Apsveicu ar uzvaru spēlē februārī!
- Paldies!
- Ko gaidīji no šīs ziemas sezonas?
- Personisko rekordu viennozīmīgi. Un, protams, arī startu Eiropas čempionātā telpās un tikšanu finālā. Uzdevums ir izpildīts – gan personiskais rekords, gan fināls Eiropas meistarsacīkstēs, tā kā sezona ir bijusi veiksmīga.
- Kam veltīji lielāko uzmanību gatavošanās posmā?
- Vairāk sanāca vispārējās fiziskās sagatavotības treniņi, jo pagājušajā ziemā ziemai trūka sagatavotības. Ja iepriekš nākamajai sezonai sākām gatavoties oktobra vidū, tagad sākām jau septembrī. Vairāk tehniskos treniņus veicām Gruzijā, savādāk nekas daudz savādāks nebija.
- Gruzija ir jauns vārds tavā treniņa vietu sarakstā...
- Gruziju izvēlējāmies, jo tur strādā mana trenere Ludmila Olijara. Bez tam tur ir ideāls sporta komplekss, kurā ir silti. Turklāt arī Gruzijā pašā ir silti laika apstākļi. Un tur trenēties sanāk lētāk. Salīdzinot, piemēram, ar Portugāli, diezgan dārgas ir biļetes, jo braucam turp trijatā kopā ar ģimeni. Arī dzīvošana ir lētāka Gruzijā. Ja Portugālē nakšņošana ir 35 eiro dienā, tad Gruzijā varētu būt apmēram 25 ASV dolāri. Klāt vēl izdevumi par ēdināšanu. Portugālē pašam ir jātaisa ēst, jo tur ir dzīvokļa tipa apartamenti, bet Gruzijā var sarunāt uz vietas ēdnīcā trīsreizēju ēdināšanu. Un vienalga sanāk lētāk nekā Portugālē.
- Vai ar kādiem vietējiem ēdieniem arī iepazinies?
- Nē, mums nekādas dižās izvēles nebija (smejas). Tā kā braucu uz divu nedēļu treniņnometni viena pati un bija sacensību sezona, ar ēšanu bija strikti. Pusdienās bija zupa un rīsi vai makaroni, vakariņās – kāds gabaliņš gaļas. Diezgan stingrā režīmā. Protams, uz stūra bija bodītes ar čeburekiem (smejas), kurām garām ejot, tecēja siekalas, tomēr pie tiem netikām.
- Biji viena sportiste no Latvijas?
- Kopā ar mani bija arī Jānis Baltušs un Kristaps Sietiņš.
- Kad treniņnometne notika?
- Janvāra beigās – februāra sākumā.
- Atskatoties uz februāri, kas izdevās, kas nē?
- Februārī bija Latvijas čempionāts, un tajā bija jāstartē, lai drīkstētu braukt uz Eiropas čempionātu. Tāllēkšanā veicu tikai divus lēcienus, var teikt, ka treniņlēcienus, jo konkurences nebija... Tikai septiņas sportistes sacentāmies, un, protams, vinnēju. Tā bija piektdiena, pulksten četri, manēža tukša... Salīdzinājumā ar to, kā bija mēnesi pirms tam Katrīnas kausā, pavisam cita lieta. Nekādu emociju...
- Lai brauktu uz Eiropas čempionātu, bija jāizpilda normatīvs.
- To es izpildīju jau pirms mēneša Katrīnas kausā. Tā arī plānojām, ka sezonas sākumā tas jāizdara, lai mierīgi varētu gatavoties Eiropas čempionātam.
- Un kas tas bija par “sprādzienu” Tbilisi?
- Kā jau teicu, uz Gruziju braucu viena, bez ģimenes. Mazs bērns tomēr prasa uzmanību. Tāpēc Gruzijā varēju atpūsties un mierīgi patrenēties. Savukārt sacensības, kurās piedalījos, bija Gruzijas atklātais čempionāts. Tur ne tikai es sasniedzu labu rezultātu. Vīriešiem arī gruzīns (Bahana Horava – 7,94 m. - D.Ā.) sasniedza jaunu valsts rekordu un startēja Eiropas čempionātā. Foršas sacensības, forša manēža, cilvēku arī bija daudz. Bija laba konkurence – sportiste no Uzbekistānas un Gruzijas, labas emocijas, un sacensības bija no rīta. Jutos labi, un viss sakrita, lai būtu labs rezultāts.
- Kad tev padodas labāki starti – no rīta vai vakarā?
- Vispār no rīta, jo esmu cīruļa bērns (smejas). Mazais no rīta ceļas agri, tāpēc arī es esmu pieradusi. Arī vēl neesmu tik nogurusi, rūpējoties par Artūru.
- Lecot, juti, ka būs tik tāls lēciens?
- Sajūtas bija tādas pašas, kā septembrī, startējot Rovereto. Jutu, ka jābūt tālam lēcienam, jo arī tehniski tas bija sanācis labs un brīvs. Domāju, ka pasaules čempionāta normatīva robežās ir jābūt. Kad pateica, ka ir 6,82 metri, man bija milzīgs prieks par to, ka beidzot kāda jauna robeža ir iekarota. Vēl bija lēcieni arī 6,68 un 6,62 metru tālumā, bet to foršo sajūtu noķert vairs neizdevās. Laikam emociju pārējiem lēcieniem pietrūka, jo 6,82 metrus aizlēcu jau pirmajā mēģinājumā. Visi nāca mani apsveikt, bet sacensības taču vēl nebija beigušās! Centos, bet vairs tik labi nesanāca.
Vienmēr jākoncentrējas pirmajam lēcienam. Jebkurās sacensībās. Ja izdodas, tas dod patīkamas emocijas. Jāsakopo spēki un jau pirmajā mēģinājumā jāizdara viss iespējamais. Kvalifikācijā ir trīs lēcieni. Ar pirmo jāizpilda pamatsacensību kvalifikācijas normatīvs, un vēl divi lēcieni paliek drošībai.
- Kā tev pašreiz veicas ar trāpīšanu uz atspēriena dēlīša?
- Eiropas čempionātā kvalifikācijā pēdējā lēcienā paveicās trāpīt precīzi uz dēlīša. Arī finālā sākumā paveicās, un aizlēcu 6,54 metrus. Likās, ka otrais lēciens ir vēl tālāks, taču tajā pavisam nedaudz pārkāpu. Protams, arī uz dēļu seguma ir savādāk startēt.
- Ko domāji vai zināji par Latvijas rekordu telpās līdz sacensībām Gruzijā?
- Neko nezināju.
- Tbilisi izpildīji arī pasaules čempionāta kvalifikācijas normatīvu (6,70 m).
- Jā, tas bija patīkams atvieglojums, jo vasarā parasti jūnijs un jūlijs paiet, mēģinot izpildīt normatīvu. Lai nesanāktu dzenāšanās pēc normatīva, esmu ļoti gandarīta, ka izpildīju normatīvu un varēšu trenēties un gatavoties pasaules čempionātam.
- Kad rudenī runājām, tu tā arī teici, ka ziemā jāizpilda arī pasaules čempionāta normatīvs, kaut gan tālāk parasti visi lec vasaras sezonā.
- Jā, tā ir. Lai ir miers un var treniņnometnē mierīgi gatavoties, nevis dragāt pa sacensībām, kā tas ir bijis. Dragā, dragā pa sacensībām un normatīvs visu laiku sēž galvā. Tas ir diezgan augsts, 2013. gada pasaules čempionātā tas bija astotais rezultāts finālā. Tāpēc dažreiz var sadegt, dzenoties pakaļ normatīviem.
- Eiropas čempionātā telpās izcīnīji augstāko vietu no Latvijas sportistiem. Vari teikt, ka izdarīji visu, ko varēji?
- Kā jau teicu, gribēju iekļūt finālā. Kā tur veiksies, tas jau ir cits jautājums. Tomēr esmu apmierināta.
- Kādas bija sajūtas? Citam varbūt liekas, ka vajadzētu lekt septiņus metrus, bet nekā.
- Esmu gandarīta par astoto vietu Eiropas čempionātā. Varbūt gribējās ko vairāk, bet tādos treniņapstākļos, kādi mums ir ziemā, ziemas sezonā mēs ne uz ko vairāk nevaram cerēt. Ja man saka, ka citi ir izlīduši no vēl skarbākiem apstākļiem un kļuvuši par čempioniem, tādus var uz pirkstiem saskaitīt, bet cik tādu būtu bijis, ja būtu labi treniņapstākļi – kaut vai kā Kuldīgā vai Igaunijā.
- Aiga, tagad sakramentālais jautājums – pēc ziemas sezonas tomēr tāllēkšana vai septiņcīņa?
- (Smejas). Tas ir tik grūts jautājums. Protams, ar daudzcīņu es sāku un iepazinu visus septiņus veidus. Daudzcīņa ir tā, ar kuru mans trumpis ir tāllēkšana. Ir grūti atbildēt, kad priekšā noliek divas lietas – palikt vai iet prom. Ļoti gribu startēt daudzcīņā, bet, lai sagatavotos, ir par maz laika, lai līdz olimpiādei sagatavotos divām – trim daudzcīņām. Vasarā daudzcīņā jāstartē vismaz divās daudzcīņās. Ļoti gribu vasarā vismaz reizi veikt daudzcīņu, lai atsvaidzinātu tās sajūtas un just, vai esmu konkurētspējīga. Tāpēc ir iespējams, ka Valmierā startēšu Latvijas čempionātā daudzcīņā (11.-12. jūnijā. - D.Ā.). Treniņnometnē gatavojāmies kā daudzcīņai – skrienam barjeras, metam šķēpu... Tas der gan kopējai fiziskajai sagatavotībai, gan galvas atslēgšanai no tāllēkšanas. Nedrīkst būt tā, ka, piemēram, tāllēkšana apnīk. Sacensībās tāllēkšana un daudzcīņa ir jāgrib, nedrīkst braukt ar domu, ka atkal tā tāllēkšana. Ir jābūt emocijām.
- Skaidrs, ka dilemma joprojām paliek?
- Jā, tā ir. Kāpēc es nevarētu startēt gan daudzcīņā, gan tāllēkšanā? Ir daudz piemēru, kad to var apvienot.
- Vai tu pieļauj tādu variantu, ka to varētu darīt arī pasaules čempionātā Pekinā?
- Kāpēc nē? Es tikai par to.
- Kādi ir plāni vasaras sezonai?
- Ir zināms, ka Montegordo (Portugālē) būs treniņnometne, un vasarā – vienīgi komercsacensības. Vai tās būs daudzcīņa, vai tāllēkšanā, skaidrosim kopā ar manu menedžeri Ludmilu Olijaru arī treniņnometnes laikā.
- Ar ko, pēc vasaras sezonas atskaitoties, varēsi būt apmierināta?
- Fināls, labāko divpadsmitnieks. Mani nekas cits neinteresē. Vai tas būtu tāllēkšanā, vai daudzcīņā.