Zigismunds Sirmais, rekords un štopera kāja

- Apsveicu ar uzvaru! Esi pirmais, kurs “Vieglatlētikas prognožu spēlē” uzvarējis divas reizes! Vai šī uzvara devās rokās vieglāk nekā martā?
- Paldies! Grūti pateikt, vai vieglāk. Martā sezona vēl nebija sākusies, un es nezināju, ko gaidīt. Rezultāts “izsprāga”, un tagad vienkārši laboju personisko rekordu. Martā rezultāts bija zemāks, bet vienalga kļuvu par mēneša vieglatlētu šīs spēles ietvaros. Tagad tas ir pašsaprotami, jo Latvijā tik tālu pēdējoreiz meta Vadims Vasiļevskis pirms trijiem gadiem. Augustā mēģināšu kļūt par vēl viena mēneša uzvarētāju.
- Tev jūnijs sanāca tāds kontrastu mēnesis – rezultāti vairāk nekā 10 metru robežās – Šveicē 76 metri, Ostravā – personiskais rekords 86 metru tālumā. Pašam ir kāds izskaidrojums?
- Varu pateikt vienu, ka man ir ļoti sāpīga trauma. Arī pagājušogad potītei bija trauma. Potītei ir liela slodze, un pēc Ostravas es aizbraucu uz Somiju, jo menedžeris (Aivars Karotamms. - D.Ā.) bija jau nopircis biļetes. Es nostartēju, sametu 81 metru, bet slikti ielocīju kāju. Tā kā man sezonā bija labs rezultāts, bija jābrauc arī uz citām sacensībām, uz kurām arī biļetes jau bija nopirktas. Sakodu zobus un startēju, jo nevarēju atteikties. Nekas cits neatlika. Tāpēc rezultāti ir tādi. Cik varēju uzmest, lai tālāk nesavainotu kāju, tik uzmetu. Neviens man nedrīkst pārmest, ka es vienās sacensībās aizmetu 73 metrus, vienās – 75 metrus, jo tās ir komercsacensības, kur es pelnu. Tas nav Eiropas un pasaules čempionāts, kur pelna medaļas. Tās ir sacensības, kur es pelnu maizīti.
- Varbūt pats vai menedžeris organizatoriem var pateikt, ka esi savainots un tik daudz šoreiz nevari aizmest?
- Ja es tā izdarītu, nedabūtu nekādu naudiņu. Ja tev ir labs rezultāts sezonā, tu dabū starta naudu. Man tā jau ir liela naudiņa. Ja es pasaku, ka man ir trauma, viņi paņem manā vietā kādu citu. Tad man tā nauda aiziet gar degunu, un vēl biļete jāatmaksā. Tas jau nevienu neinteresē, jo neviens nezina, kas tur notiek apakšā. Vienkārši esmu metis, cik tajā periodā varēju. Gribējās, protams, visās sacensībās mest 80 metrus... Līdz šim (pirms Latvijas čempionāta. - D.Ā.) kādās piecās sacensībās esmu metis apmēram 81 metru vai tālāk. Tāpēc varu būt par to priecīgs un apmierināts.
- Kā ir šobrīd?
- Nevar nolikt balsta kāju. Tas ir sāpīgi. Tāpat kā skrējējiem, ja sāp kājas, viņš nevar paskriet. Tāpat arī man – es nevaru nolikt savu “štopera” kāju. Varu aizraut ar roku no vietas. Redzējāt, gandrīz 75 metrus no vietas varu aizraut, bet, ja man nav “štopera” un nevaru ielikt visu savu spēku metienā, rezultāti nevar būt labi. Roka iet gar sānu, domā par sāpēm, un nevar ieskrieties pilnā gaitā.
- Kā ir tagad?
- Tagad ir interesanti. Paši saprotat, ka pa 15 dienām neko nevar saārstēt. Ja būtu no sacensībām mēnesis brīvs, varētu atpūtināt kāju, bet tagad tieši pa vidu sanāk Latvijas čempionāts. Mēģināšu darīt visu, ko es varu. Jāsakož zobi un jāstartē. Tāds ir profesionālais sports.
- Šogad pirmoreiz biji Āfrikas kontinentā. Vai tas attaisnoja tavas cerības?
- Īpaši nesanāca pastaigāt, tāpēc ka Marakešā bija diezgan bīstami. Mūs apsargāja automātisti, jo esot bīstami braukt pa ielām. Nezinu, kā krieviem viss beidzās, kuri pēc sacensībām bija aizbraukuši uz vietējo tirgu. It kā nākamajās sacensībās es viņus redzēju (smejas). Kad Marokas karalis Muhameds VI iegāja stadionā, bija ovācijas. Interesanta valsts, kaut gan manāma nabadzība. Bija tāds kultūršoks. Protams, karsts.
- Sacensībās karstums netraucēja?
- Traucēja, bet nevar jau tā sūdzēties – visiem vienādi apstākļi. Mačos paliku piektais. Atbraucām, un bija jāmet ar treniņu šķēpiem, ar tādiem, kuri lokās gandrīz 45 grādu leņķī. Bija pārāk mīksti. Krievs Dmitrijs Tarabins uzmeta 81 metru. Nezinu, kā viņam tas bija pa spēkam, jo šķēpi bija tik briesmīgi uztaisīti... Kad sildījāmies ar tiem šķēpiem, domājām, ka atnāksim uz stadionu un būs cietie šķēpi. Ieejam stadionā un redzam, ka ieved tos pašus šķēpus. Prasām, vai vēl kādi šķēpi būs, un saņemam atbildi, ka nē. Un vējš bija tik liels, ka celofāna maisiņi lidoja pa gaisu, līdzjutēji šāva petardes, riktīgs tracis. Skaņa tāda, ka nevar dzirdēt blakusstāvētāju. Pats nedzirdi, ko tu domā.
- Vējš traucēja arī mešanai? Kāds bija – pavējš vai pretvējš?
- Tur bija tornado (smejas). Vējš visu laiku mainījās – no vienas puses, no otras. Kad mūs veda iekšā stadionā, tur stāvēja būdīgs apsargs, un maisiņš viņam ielidoja sejā. Maisiņi lidoja... Ja ne tādi apstākļi, stadions bija labs, sacensības arī. Tikai labu šķēpu pietrūka.
- Jūnijā tu Vieglatlētikas prognožu spēlē apsteidzi citu šķēpmetēju Madaru Palameiku, kura sasniedza jaunu Latvijas rekordu. Ko gribi teikt viņai par mierinājumu?
- Latvijas rekords ir ļoti liels sasniegums. To pat pasaulē var pamanīt. Tā īpaši punktus neskatījos, bet tā sanāca, ka pēc punktiem viņu pārspēju. Latvijas rekords ir Latvijas rekords, un es brīnos, ka Madaru apsteidzu.
- Jūs divi šķēpmetēji pēc salīdzinošajām punktu tabulām bijāt līderi jūnijā, desmitniekā iekļuva arī Rolands Štrobinders. Ar ko tu skaidro šīs disciplīnas pārstāvju panākumus?
- Mums ir ļoti labas tradīcijas, mums ir daudz olimpisko čempionu, olimpisko medaļnieku. Nesen Gatis Čakšs uzvarēja pasaules junioru čempionātā. Tie ir pieredzējuši un gudri treneri, kas strādā vēl no PSRS laikiem. Ir pieņemami treniņapstākļi, lai gan gribētos vienu sporta bāzi, kur trenēties... Cīnāmies, kā varam.
- Šobrīd droši vien esi brīvs no mācībām?
- Jā, kursu pabeidzu. Nedaudz atpūšos un gatavojos Eiropas čempionātam.
- Vai tev ir kāds hobijs, lai nebūtu tikai par šķēpu jādomā?
- Man ir daudz hobiju, bet visvairāk mani aizrauj ar radio vadāmie modeļi. Tie ir reālu drifta mašīnu modeļu mērogā 1:10. Tagad uz dzimšanas dienu man uzdāvināja lielo bagiju 1:5 mērogā, kas patērē benzīnu un var attīstīt pat 110 kilometrus stundā lielu ātrumu. Biju paņēmis to līdzi uz treniņnometni, un braukājāmies abi ar Rolandu Štrobinderu. Kad nometņu vakaros ir brīvs, aizbraucām uz lauku un pabraucām. Tas atslodzei pēc treniņiem bija kas savādāks.
- Ja tev pirms Latvijas čempionāta būtu jāprognozē trīs Latvijas braucēji uz Eiropas čempionātu Šveicē?
- Tas var būt jebkurš no pieciem. Trijnieks var mainīties, bet pirmām kārtām jau tie, kas ir izpildījuši kvalifikācijas normatīvu. Arī Ansis Brūns var “izšaut”. Rolands, Vadims, Ainārs, es...
- Kuri šķēpmetēji, tavuprāt, pretendēs uz godalgām Cīrihē?
- Domāju, ka tie būs soms Tero Pitkameki, čehs Viteslavs Veselijs, divi stiprie vācieši (Tomass Rēlers un Andreass Hofmans. - D.Ā.), krievs Tarabins, citi somi... Zeltam vajadzēs mest tālu, kādus 88-89 metrus. Būs interesanti, un medaļas būs atkal tikpat vērtas kā tad, kad Jans Železnijs meta un ar 86 metriem pietika tikai trešajai vietai. Domāju, ka tā būs arī šoreiz un rezultāti būs augsti.
- Komentējot pirmo uzvaru šajā spēlē, teici, ka tas vēl nav tas, uz ko esi spējīgs. Kā ir tagad – ko tu vari un ko nē?
- Jebkuram sportistam trauma traucē sasniegt labākos rezultātus. Esmu ļoti labā formā, bet, ja kāja traucēs, vienkārši nav iespējams mest. Potenciāls man ir. Rekordmetienu taču jūs redzējāt, un trenere arī teica, ka tas nebija manu spēju kalngals. Tur bija tik daudz kļūdu... Man patīk, ka ir potenciāls un iespēja izaugsmei.