Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:2529, Did:0, useCase: 3

Mareks Ārents starp lazareti un augstumu

Mareks Ārents starp lazareti un augstumu
Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Martā kārtslēcējs Mareks Ārents savu labāko rezultātu sasniedza sezonas svarīgākajās sacensībās – Eiropas čempionātā, taču palika aiz borta – labāko astotnieka. Lai tiktu uz Rio, jālec augstāk.

- Klātienē otro reizi apsveicu ar uzvaru spēlē klusajā mēnesī martā, bet kopā divās spēles sezonās tā tev ir jau ceturtā uzvara mēnesī – vairāk nekā citiem. Kāds tev padevās marts?
- Paldies, patīkami, ka tas (labākais rezultāts. - D.Ā.) notika tieši Eiropas čempionātā. Tur nepaveicās ar vietu, jo pirms diviem gadiem Eiropas meistarsacīkstēs telpās 11. vietu izcīnīju ar 5,50 metriem... Nostartēju savu spēju robežās, tā, kā tajā dienā biju spējīgs. Gribējās šosezon augstāk, 5,70 metrus uzlēkt, bet beigās pietrūka maču.
- Eiropas čempionātā augstāk nebija iespējams uzlēkt?
- Varbūt varēja, bet celis sāka sāpēt. Kad lēcu 5,60 metrus, ar atspēriena kāju uzliku baigo štoperi, un sāka sāpēt. Tā man ir jau hroniska trauma, kas līdzi velkas jau pusotru gadu. Neviens ārsts īsti nevar pateikt, kas celim kait. Man bija mīksta kārts, un varbūt tas štoperis, kas nav pareizi, arī palīdzēja ar trešo mēģinājumu 5,60 metrus pārlēkt. Vienmēr var gribēt vairāk. Pat tad, ja uzlec sešus metrus, skaties augšup, piemēram, uz pasaules rekordu. Tomēr šoreiz mīnusu nebija. Pagājušajā Eiropas čempionātā telpās bija mīnusiņš – kaut kas nojuka pie 5,60 metriem. Pat tur varēju 5,60 m pārlekt, bet nesanāca vispār neviens lēciens, kamēr šeit pārlecu, personisko rekordu atkārtoju. Tāpēc plus/mīnus esmu apmierināts.
- Cik kvalifikācijā lēca astotās vietas ieguvējs?
- Tikpat, tikai ar pirmo mēģinājumu. Par to vislielākā škrobe. Pagājušajā vasarā Eiropas čempionātā man vispār nesanāca lēkt. Tad es cirksni saplēsu. Vasarā ar 5,50 metriem mierīgi varēja tikt pamatsacensībās. Tiesa, vasarā 12 labākie tiek pamatsacensībās.
- Kādā formā sagaidīji Eiropas meistarsacīkstes?
- Ziemā principiāli gatavojos galvenajiem mačiem. Komercmačos nekādu labo rezultātu nevar uzlekt, jo ir maz sacensību. Tāpēc gatavojos Eiropas čempionātam.
- Pagājušosezon tevi vajāja traumas. Šo noti dzirdu joprojām. Kad runājām pagājušās sezonas beigās, teici, ka vēl gribētu izveseļoties un nostartēt septembrī...
- Jā, es vēl padziļināju traumu, ieplēsu cirksni vēl vairāk. Gribēju nostartēt...
- Tagad vismaz lekt vari...
- Celis jau velkas līdzi kopš pagājušā gada aprīļa vidus. Esmu izstaigājis visus iespējamos ārstus, esmu pārguris... Konstatē faktu, ka ir plīsums, bet no kā, pateikt nevar. Ceļa aizmugurējā saite ir ieplīsusi, kas pats par sevi jau ir retums, jo saite parasti tikai pārplīst.
- Vai tas nenozīmē, ka tev šobrīd vajadzētu gulēt lazaretē?
- Mēģinu kaut kā ar to sadzīvot. Sāp tieši tad, kad lecu. Tāpēc vasaras sezonai mēģināšu sagatavoties bez lekšanas, attīstot fizisko pusi – ātrumu, spēku... Vasara ir ļoti gara, un gan jau ielēkāšos. Tehniskā puse nekur nepazūd. Pazūd sajūtas, bet to var ārstēt ar sacensību biežumu.
- Un kā var ārstēt tavu celi?
- Ārsti rausta plecus un nezina ko darīt. Kad braukšu uz sacensībām Somijā, tur apmeklēšu zinošu ārstu, kas nodarbojas ar profesionāliem sportistiem. Pie viņa braukā daudzi augstas klases sportisti no ārzemēm – Krievijas, Zviedrijas un citām valstīm. Varbūt viņš kaut ko pateiks, bet mani māc šaubas.
Ar visām traumām vajag ļoti gribēt lēkt. Kad ir lēcieni, ļoti sāp. Kopš Eiropas meistarsacīkstēm neesmu kārti rokās ņēmis, ēsmu trenējis fizisko kondīciju. Ja visu vasaru un rudeni gatavojos ziemai un ne reizi netrenēju sprintu ceļa dēļ, tagad mēģināšu otrādi – nelekšu, bet mēģināšu attīstīt ātrumu un spēku. Iepriekšējo reizi mēģināju lekt, bet kļuva tikai sliktāk, un netrenēju ne tehnisko pusi, ne fizisko darbu darīju.
- Un kā uzvedās cirksnis?
- Sāpēja, bet lecu ar pusieģipsētu celi. Klibodams skrēju, bet lēcu, taču labuma no tā nebija. Trīs mēnešus, līdz decembra vidum tā nobumbulēju – pa trim lēcieniem treniņā vienreiz nedēļā, un pienāca ziemas sezona. Ko darīt? Bija jāiet uz visu banku. Ar pretsāpju zālēm bliezu uz vecās bāzes. Tehniskā daļa nepazūd, pazūd fiziskā. To tieši jutu visos ziemas startos.
- Kā tas ietekmē?
- Pietrūkst ātruma. Lecot ar mīkstām kārtīm, ja pirms ceļa traumas bija uzlabojis tehnisko daļu, satraumējot celi, visu laiku lēkāju ar iepriekšējo tehnisko bāzi. Ja ar šo pašu tehniku paņemtu cietāku kārti, lekt var augstu. Ir nepieciešams ātrums un spēks.
- Cik augstu var uzlēkt ar kārtīm, kas ir tavā rīcībā?
- Teorētiski – piecus metrus deviņdesmit centimetrus. Man ir divas cietākas pilnīgi jaunas kārtis, kas domātas apmēram 5,80 metru augstumiem. Traumas dēļ tās stāv, bet, ja grib rezultātu olimpiskajās spēlēs Brazīlijā, vajadzētu sākt ar tām lēkāt.
- Aleksandram Obižajevam jāsāk uztraukties par Latvijas rekordu?
- (Smejas) es ceru, ka es te vienkārši tukšu nerunāju.
- Kādi plāni bija, dodoties uz Prāgu?
- Tikt finālā. Ja pagājušoreiz škrobījos, ka ar 5,50 metriem netiku finālā, domāju, ka šoreiz ar 5,60 m vajadzētu pietikt. Kad pārlecu 5,60 metrus, biju pārliecināts, ka tikšu finālā, bet pagriezos pret tablo, un tur biju jau vairs tikai devītais... Un tad jau bija jālec 5,70 m.
- Vai kārtslēcēji pa diviem gadiem ir sākuši augstāk lekt?
- Vienkārši sakritība, ka vienos mačos kārtslēcēji tik līdzvērtīgi nostartēja. Kopumā rezultāti kārtslēkšanā aug. Tāpēc arī olimpiskais normatīvs ir 5,70 m, nevis kā uz Londonu B normatīvs (5,60 m) un uz Pekinu (5,55 m). Normatīvs kāpj. Ja agrāk normatīvs bija 5,45, bet Obižajevam personiskais rekords bija 5,80 m, viņš varēja, divus gadus netrenējoties, normatīvu izpildīt bez problēmām. Secinājums ir tāds, ka man varētu būt sarežģītāk, jo uz aiznākamajām olimpiskajām spēlēm normatīvs jau varētu būt 5,75 vai 5,80 metri. Bez treniņiem to ir grūti izdarīt. Šobrīd ir daudz sportistu, kas lec 5,65-5,70 metrus.
- Un otrs secinājums ir tāds, ka vēl gadus sešus leksi līdz aiznākamajām spēlēm.
- Obligāti. Protams, jāskatās, kā būs ar traumām un veselību. No sākuma vēl jāskatās, kā izdosies izpildīt Brazīlijas normatīvu un tur nostartēt. Un tad pirms jaunā olimpiskā cikla būs pārdomas.
- Tad ar olimpisko normatīvu vari nošaut divus zaķus uzreiz, jo šā gada pasaules čempionāta normatīvs ir 5,65 metri.
- Jā, bet pasaules čempionāts ir otrajā vietā. Galvenais ir izpildīt olimpisko normatīvu, un jau tieši šogad, lai nākamgad var gatavoties tieši spēlēm.
- Latvijas Olimpiskā vienība (LOV) no tevis neprasīs kādu rezultātu pasaules čempionātā?
- Es vienības kvalifikācijas nosacījumus izpildīju tagad Eiropas čempionātā telpās. Tāpēc vismaz viena stresa mazāk. Protams, tāpat kā līdz šim palikšu vienības apakšējā galā (es tā ceru), bet tādā ziņā par pasaules meistarsacīkstēm nav jāuztraucas.
- Cik gadus jau esi LOV sastāvā?
- Divus gadus. Var teikt, ka divus ar pusi, jo pirms tam biju rezerves sastāvā.
- Kā tas ietekmē rezultātus?
- Rezultāts aug, un prasības aug. Ir jātrenējas, ir pietiekami labi jāatpūšas. Nevar vienkārši pamētāt salto vai kādus citus pigoriņus sastrādāt. Vairāk jādomā, ko daru. Protams, ka LOV ietekmē pozitīvi. Divus gadus trenējos profesionāli. LOV, Ventspils un mani sponsori to ļauj darīt. Man ir briļļu sponsors “Optio optika”, kas man uzsauca ikdienas brilles un optiskās saulesbrilles sacensībām.
- Pludmales volejbolā saulesbrilles jau ir neatņemams sporta veida atribūts. Cik tev tās vajadzīgas kā kārtslēcējam?
- Visērtāk man ir bijis lekt ar parastajām brillēm. Vasarā mēģināšu lekt ar optiskajām saulesbrillēm. Pie saules sacensībās ir pierasts. Ja novelk saulesbrilles, tad žilbst acis, bet savādāk man nekad mačos saulesbrilles nav bijušas. Tāpēc tas būs sava veida eksperiments. Ar lēcām es nevaru lekt, jo tās man acis nepanes. Ar jaunajām saulesbrillēm esmu mēģinājis trenēties, un nedaudz mainās attālums. Ir jāpierod. Savādāk valkāju gan trenējoties, gan netrenējoties, un esmu jau pie tām pieradis.
- Interesanti, cik daudz atbalstītāju kārtslēcējam Latvijā var būt?
- Vēl mani atbalsta “Elama B”, kas mani atbalstīja jau pagājušogad. Viņi mani atbalsta autojomā un lej bākā degvielu, lai es varētu izbraukāt, kur nepieciešams. Tas attiecas tikai uz Latviju. Kad braukšu uz Eiropu, izbraukšu ar pilnu bāku, bet Eiropā būs degviela jālej pašam. Savukārt “Sportland” mani nodrošina ar “Nike” ražojumiem. Tā kā vienmēr esmu gatavs treniņam, bieži staigāju sporta tērpā. Praktiski esmu aizmirsis, kā tas ir – staigāt džinsos. Džinsos nav ērti staigāt, tāpēc staigāju treniņtērpā. Pat uzvalkā gadās tērpties biežāk nekā džinsos.
Gribam un meklējam vēl sponsorus, bet mums, Latvijā, tā ir, kā ir, ar sponsorēšanu. Praktiski tikai caur paziņu paziņām vai bijušajiem vieglatlētiem var dabūt atbalstītājus. Izņēmums ir “Optio optika”. No pieciem optikas uzņēmumiem, kam uzrakstījām, atbildēja trīs. Un visas trīs bija ieinteresētas. Tas jau bija kaut kas, jo firmas parasti neatbild vispār. No simts firmām varbūt viena atbild.
- Kā ir profesionāli un kā bija pirms tam “neprofesionāli”?
- Kā ir neprofesionāli? Uzzināju olimpisko normatīvu un zvanīju trenerim. Viņš man saka: “Tu jau ar tiem 5,60 metriem kopš Londonas spēlēm mokies. Laiks ir pielikt klāt vēl desmit centimetrus. Cik tad var?”
- Nav jau tā, ka rezultāts galīgi stāvētu uz vietas.
- Ir stabilitāte. Nav lēciena uz augšu, bet visos startos ir 5,50-5,60 metri. Protams, izņēmums ir sezonas sākums – pirmie pieci mači, kad rezultāti ir zemāki, bet svarīgākais jau ir, kā izvērsīsies sezonas turpinājums.
- Vai statistiķi Andri Staģi arī manīji tribīnēs, kuram sacensību apmeklējumu dāvāja šīs spēles 2014. gada galvenās balvas saņēmēja?
- Lidostā redzēju – gan turpceļā, gan atpakaļ. Viņi jau dzīvoja citā viesnīcā, kamēr mēs – tur, kur sportisti, parastie cilvēki, dzīvo (smejas). Prieks, ka viņš beidzot tikai uz lieliem mačiem paskatīties.
- Vai latviešu līdzjutēji Prāgā bija?
- Pat nepamanīju. Es nemanu līdzjutējus. Sakoncentrējos un daru savu darbu. Nemeklēju radiņus tribīnēs, jo tad uzreiz zaudē koncentrāciju.
- Tevi simts tūkstoši līdzjutēju tribīnēs nesatrauc?
- Nē. Ienāc manēžā, kur esi tu, sektors un kārts, un tev ir jāsasniedz rezultāts. Viss! Tāpat kā jebkuros citos mačos.
- Dažam jau uzreiz ir mīkstas kājas, kāds tur vairs rezultāts?
- Mīkstas kājas jau paliek vienmēr, tikai var izdomāt, kā to apiet.
- Kādas ir sakarības starp to, kā tu lec ziemā un kāds būs rezultāts vasarā?
- Principā nē. Kad trenējos Ventspilī, vairs nav. Kad trenējos Rīgā, tad bija atšķirība, jo ziemas sezonai nekādi nevarēja sagatavoties. Desmit grādi manēžā... Ne palekt, ne paskriet, neko... Vairāk sabeidz galvu nekā sasniedz rezultātu.
- Tas laikam bija izšķirošais iemesls, kāpēc pārgāji uz Ventspili?
- Jā. Tur ir perfekti trenēties.
- Tevi uzaicināja?
- Vienkārši aizbraucu uz turieni dzīvot, un tikai pēc tam sarunājām, ka pārstāvēšu Ventspili. Atbraucu oktobrī, un decembrī man piedāvāja pārstāvēt Ventspili, par to piedāvājot noteiktu finansiālu atbalstu. Tas bija trīsreiz, pat četrreiz, vairāk nekā man deva Rīga, un es pats lēmu, kā to naudu izmantot. Protams, es piekritu pārstāvēt Ventspili. Man tur patīk. Patīk trenēties, atpūsties, pēc treniņa aiziet uz SPA... Profesionāli trenēties tur ir viegli, bet jāsakārto galva, jo citu iespēju izklaidei īsti nav. Var aiziet pastaigāt gar jūru un palasīt dzintarus.
- Taisni gribēju tev prasīt par hobijiem.
- Autobraucējs mašīnā (smejas). Tas man ļoti patīk – braukāt ar mašīnu pa pasauli. Man sanāk paralēli gan braukāt, gan startēt, jo visu vasaru braukāšu no vieniem mačiem uz otriem. Lai uzlektu 5,70 metrus, vajag daudz maču. Kamēr ielēkāsies... No sākuma jānostabilizējas vienā augstumā, tad – nākamajā, un tad kaut kad var izšaut.
- Kā vari novērtēt aizvadīto ziemas sezonu?
- Teiktu, ka izdevās. Gribējās vairāk, gribēju pārlekt 5,70 metrus. Tomēr gribēt var daudz ko, un personiskā rekorda līmenī ar pustraumu nostartēju.
- Kāda būs stratēģija vasarai?
- Latvijā gandrīz nebūšu. Gandrīz visu laiku dzīvošu pa Centrāleiropu. Uz Latviju atbraukšu uz Eiropas komandu čempionātu. Būs jāsarunā, lai ātrāk nopērk biļeti uzreiz pēc starta, jo man uzreiz pēc tam sākas mači Somijā.
- Cik ilgi jau ir tāda stratēģija?
- Šis jau ir trešais gads, kad vasarā praktiski dzīvoju Centrāleiropā un ceļoju no mačiem uz mačiem.
- Ir kāda noteikta mītnes vieta, no kuras braukā uz sacensībām?
- Pēc mačiem, ja ir lielāka pauze, palieku Čehijā, jo tur man Jabloņecā ir iespēja labi paskraidīt, patrenēties, pa kalniem pastaigāt... Un no turienes ir ērti braukt uz mačiem visās pusēs. Pārsvarā startēju Polijā, Slovēnijā, Austrijā, Slovākijā un Šveicē.
- Tagad dosies uz treniņnometni ārvalstīs. Kur tā būs?
- Braucu uz treniņnometni Slovēnijā, kur biju pirms diviem gadiem. Pagājušogad nesanāca aizbraukt uz Ceļi (Celje – slov.) , jo man bija muguras trauma. Man tur ļoti patīk. Tur trenējas viens Slovēnijas kārtslēcējs (Roberts Renners. - D.Ā.), kurš bija arī Eiropas čempionātā telpās. Tur arī krītam viens otram uz nerviem (smejas).
- Uz cik ilgu laiku turp dosies?
- Uz trim nedēļām, bet domāju, ka palikšu tur ilgāk. Tas atkarīgs no laika apstākļiem un tā, vai apniks un būšu noguris. Tad atbraukšu uz Latviju un pēc tam uzreiz prom uz pirmajiem lielajiem mačiem Polijā, kas ir 24. maijā. Treniņnometnes laikā jau būs trīs – četri mači, par kuriem neviens nezin, kur var blamēties un uzlekt piecus metrus.
- Viens brauksi?
- Nē, brauks arī treneris un draudzene (un menedžere. - D.Ā.) Ildze Bortaščenoka, kura gatavosies Eiropas komandu čempionātam. Viņa grib arī pamēģināt izpildīt Rio kvalifikācijas normatīvu. Cerams, ka sanāks. Turklāt treneris uz komandu mačiem līdzi nebrauc, un tad Ildze man ir kā konsultants, menedžeris un viss pārējais. Viss vienā. Vasarā tā divatā arī braukāsim pa mačiem.
- Kā tu, Marek, pārciet neveiksmes?
- Visas neveiksmes paturu sevī. Visi neizdevušies starti sēž iekšā. Londonā bija mani pirmie lielie mači... Pč tam Eiropas čempionātā telpās nostartēju puslīdz savā līmenī (5,50 m). Tad Maskavā pasaules čempionātā totāli izgāzos, kad ar trešo mēģinājumu pārlecu sākuma augstumu. Pat īsti nezinu, kas notika. Pēkšņi kājas atstiepušās... Nebija ne stresa, ne kā, bet paskriet nevarēju. Stresa nebija. Par to pat nobrīnījjos, jo parasti ir. Vissmagāk bija Cīrihē Eiropas čempionātā, kad netiku pat pie viena lēciena. Notraumējos sildoties. Dzīve turpinās, un mači nekur nepazūd.
- Prasīju arī tāpēc, ka iepriekšējā sezonā tikai pašā finišā spēles kopvērtējumā biji spiests piekāpties Jeļenai Prokopčukai...
- Jā, tas nebija patīkami, taču vajadzēja lekt augstāk. Vismaz vienā startā vajadzēja centimetru vai divus augstāk uzlekt. Ja uzvar cits, vainīgs esi pats, ka neuzlēci augstāk. Pārdzīvojumi tur nelīdzēs. Tāpat kā sacensībās – ja lec mazāk, paliec otrais. Tāpēc ļoti arī par šo zaudējumu prognožu spēlē nepārdzīvoju. Gribējās jau vinnēt, bet, lai tik ļoti par to pārdzīvotu...
- Lai izdodas šogad!