Bronzas anatomija

- Apsveicu ar uzvaru Vieglatlētikas prognožu spēlē augustā! Tā Tev divos gados ir jau trešā. Šī uzvara gan laikam nekādi nevar līdzināties startam Pekinā?
- Paldies! Nē, šo tiešām nevar salīdzināt. Šis ir tāds bonusiņš. Pekinā bija emocijas. Šobrīd jau tas viss ir nogulsnējies, un vairs nav daudz ko teikt, jo visu laiku man prasa vienus un tos pašus jautājums.
- Saprotu, ka esmu par vēlu, lai šos jautājumus uzdotu vēlreiz un cerētu uz oriģinālām atbildēm, taču Vieglatlētikas prognožu spēles ietvaros gribētos zināt, kā rezultāts tapa. Kā gatavojies pasaules čempionātam? Nemanīju tevi arī Latvijas čempionātā.
- Man nomira vecmāmiņa. Tāpēc nepiedalījos...
- Atvaino, ka uzprasīju...
- Nekas. Neviens tāpat par to nezināja. Tāpēc pēdējais starts pirms pasaules čempionāta bija Valsts prezidenta balva. Startēju 100 metru barjerās un tāllēkšanā, kur strādāju pie atspēriena. Savukārt barjeras sanāca tīri labi, jo pat sasniedzu personisko rekordu. Vēl bija arī treniņnometne Valmierā. Viss notika kā katru gadu.
- Ziemā vairāk strādājāt pie lodes grūšanas, bet kam vairāk uzmanības pievērsāt vasarā?
- Daudz uzmanības pievērsām barjerām un lodei. Arī augstlēkšanā treniņos labi gāja. Pēc saviem rezultātiem spriežot, ātruma izturība tika uzlabota, kas īpaši palīdzēja 100 metru barjerās un 200 metros. Tāllēkšanā nomainīju tāllēkšanas tehniku uz soļiem gaisā. Tur vēl ir daudz darba, lai pieslīpētu nianses, jo pēc tādas nomaiņas uzreiz perfektus lēcienus nevar gribēt.
- Kā ietekmēja tas, ka Madara Palameika un tu tikāt minētas kā Latvijas galvenās pretendentes uz medaļu Pekinā?
- Ja godīgi, man vispār neviens neko neteica, ka es būtu pretendente uz medaļu. Mēs gan zinājām, ka Madara ir viena no pretendentēm uz medaļu. Man bija tikai sestais labākais rezultāts šosezon pasaulē. Jā, Madara pēc šī rādītāja bija zemāk – astotajā vietā, taču ar 65 metriem šķēpmešanā jau var tikt medaļās, kamēr daudzcīņā ar tādu rezultātu, kāds man bija pirms tam, labāko trijniekā tikt būtu grūti. Sanāca jauns personiskais un Latvijas rekords, arī paveicās, un beigās izcīnīju medaļu.
- Negribu te tēlot orākulu, bet pirms sacensībām tavas izredzes vērtēju augstāk, jo šķēps ir viltīga disciplīna – vienu dienu pīķis lido tālu, otru – niķojas, kamēr tev visi rezultāti šogad bija stabili un Latvijas rekordi tika sasniegti ar ievērojamām rezervēm dažās disciplīnās.
- Arī Pekinā divas disciplīnas izgāzu...
- Kāds bija mērķis pirms sacensībām? Un uz ko cerēji Pekinā?
- Uz Latvijas rekordu, bet vietas izteiksmē – uz labāko sešinieku, lai paliktu Latvijas Olimpiskajā vienībā (LOV) un varētu pilnvērtīgi gatavoties olimpiskajām spēlēm. Tad tā būtu arī vieta, kas atbilst pasaules rangam.
- Pēc pirmās disciplīnas – 100 metru barjerskrējiena – tu izskatījies pārsteigta par rezultātu...
- Es biju ļoti pārsteigta, jo man jau Valmieras rezultāts (13,33 sekundes Valsts prezidenta balvas izcīņā. - D.Ā.) likās ļoti labs, bet Pekinā noskrēju vēl ātrāk. Krietni ātrāk. Tad uzreiz likās, ka ir sasniegta ļoti laba sportiskā forma, jo šajā sezonā necerēju vēlreiz tik ātri skriet kā Valmierā. Tas bija liels pārsteigums un prieks vienlaicīgi.
- Kādā garastāvoklī devies uz nākamo disciplīnu – augstlēkšanu?
- Ļoti priecīga un sajūsmināta, tik pašpārliecināta... Ne man sanāca ieskrējiens, ne lēcienu tehnika. Nevarēju izpildīt to, kas jādara pirms latiņas, nejutos savā ādā, un viss bija tik netehniski... Varbūt jutos pārāk pārliecināta par sevi vai pārāk mierīga. It kā uzkurināju sevi. Parasti augstlēkšanā esmu mierīga, bet šoreiz biju uzvilkusies. Varbūt tāpēc nesanāca. Nākamreiz būs jāmēģina atkal būt mierīgai un tikt galā ar emocijām.
- Emocijas pēc pirmās disciplīnas?
- Jā, jo pa taisno gājām uzreiz uz augstlēkšanu.
- Ko domāji pēc augstlēkšanas?
- Nedomāju, ka man viss ir beidzies. Zināju, ka lodē varētu sagrūst personisko rekordu, jo man diezgan labi veicās treniņos. Tomēr ne vienmēr sportistiem, ja labi veicas treniņos, tikpat labi ir arī sacensībās. Gāju uz lodes grūšanas sektoru ar domu, ka būs.
Labi, pirmais grūdiens nesanāca. Domāju, labi, bija kāda kļūdiņa. Nesanāca arī otrais. Sāku domāt, kas notiek? Treneris tribīnēs vairs gandrīz pat runāt ar mani negribēja (smejas). Arī te nevarēju atgūt pareizās kustības. Tā kāpar lēnu bija. Arī bija savādāk nekā parasti.
- Varbūt klimats ietekmēja?
- Nē, jo tur trenējos divas nedēļas un treniņos viss izdevās. Varbūt ne augstlēkšanā, jo tai Pekinā pievērsām mazāk uzmanības, bet lodi mēs treniņos darbojāmies daudz. Bija tāda pārliecība, ka sacensībās jābūt tikpat, cik grūdu treniņā. Tikai jāaizgrūž. Kad sacensībās aizgrūdu pusotru metru tuvāk, tas likās smieklīgi.
- Cik tālu grūdi treniņā?
- Pekinā 13,40 metrus. Zināju, ka varu, bet varbūt atkal biju pārāk pārliecināta par saviem spēkiem. Iespējams, ka arī te vietā būs teiciens par to, ka viss sākas galvā. Nekas, zinu, ka potenciāls man ir, tikai jādabū ārā.
- Kā vērtē savu rezultātu 200 metros?
- Nemaz tik priecīga par savu rezultātu nebiju, jo gribēju noskriet ātrāk nekā Polijā (Eiropas kausā daudzcīņā. - D.Ā.). Tur biju sasniegusi personisko rekordu (23,95), un tur bija daudz karstāks – plus 36 grādi. Pekinā vakarā bija tikai kādi divdesmit... Noteikti mazāk par 36 grādiem (smejas). Rezultātu gaidīju labāku, bija maza vilšanās, bet tobrīd tas bija tas, ko es varēju izdarīt. Un no personiskā rekorda atpaliku tikai nedaudz. Varbūt nedaudz pretvējš bija lokā no tuneļiem. Tas varbūt mani nedaudz apstādināja. Savādāk skrējiens bija labs.
- Pēc pirmās dienas no sava Latvijas rekorda grafika atpaliki par 42 punktiem un ieņēmi 13. vietu. Kā uztvēri pirmās dienas punktu summu, ko runājāt ar treneri un kādi bija plāni otrajai dienai?
- Gribējām cīnīties līdz galam. Pastāstīju arī vīram, ka rezultāts nav gaidītais, bet viņš nomierināja un pateica, kas katrā disciplīnā jāizdara, lai būtu jauns Latvijas rekords. Tā es arī nostartēju, pat labāk. Negaidīju, ka otrā diena man sanāks tik laba.
- Kāpēc negaidīji?
- It kā zināju, ka otrā diena man ir spēcīgāka. Parasti neņemu vērā, kurā vietā esmu pēc pirmās dienas. Tikai pēc šķēpa mešanas apmēram var pateikt, kurā vietā varētu būt sacensību noslēgumā. Un tomēr. Pirms otrās dienas uz sacensībām gāju ar pozitīvām emocijām, jo zināju, ka tāllēkšanā viss būs kārtībā, šķēpā man veicas labi, un tad tikai jānoskrien 800 metri. Zināju, ka šīs disciplīnas nekādas problēmas nevar sagādāt.
- Tāllēkšanā tev stabila padevās arī visa lēcienu sērija. Kā izdevās trāpīt uz dēlīša?
- Pat nezinu, trenerim jāprasa (Ikauniece – Admidiņa vēršas pie trenera, kurš gaida sarunas beigas, lai trīs sportistes, Lauru ieskaitot, vestu mājās. - D.Ā.).
- Andis Austrups: Jā, nebija vairs tā kā Polijā. Šogad nedaudz eksperimentējām un pamainījām tehniku, un un Polijā bija lēcieni 6,50 metru robežās. Esam nonākuši pie secinājuma, kā jāstrādā tālāk.
- Ja šāda ir eksperimentu sezona... Atgriežoties pie Pekinas, šķēpa mešana ir tavs trumpis, bet cik ilgi jau neesi labojusi personisko rekordu šajā disciplīnā?
- Kādus trīs gadus. Pat nevaru to izskaidrot. Pati nesaprotu.
- A.A.: Seši centimetri tikai līdz personiskā rekorda atkārtojumam bija. Tieši šķēpa mešana deva psiholoģisku nokautu nīderlandietei Nadinei Broersenai, jo Laura aizmeta tālāk nekā viņa. Viņai bija psiholoģiski grūti to pieņemt, jo parasti Broersena sacensībās met tālāk par Lauru.
- Laura parasti nemet tik tālu, kā varētu.
- Treniņos viss bija kārtībā, un sacensībās aizmetu tikpat tālu kā treniņos. Tāpat bija ar lodi, tikai tur kaut kas nesanāca. Mēs vēl Latvijā konsultējāmies ar Gintu Palameiku un Jāni Lūsi, šo to pielabojām, pamainīju, un metieni kļuva labāki.
Par šķēpu biju ļoti priecīga. Pirmais metiens 51 metra tālumā bija kā iesildīšanās. Metu vēl garajās biksēs, jo mums tikai divreiz atļāva veikt iesildošos metienus. Šķēpā bija savdabīgi tas, ka pēc tāllēkšanas pa taisno gājām uz šķēpa mešanu un mums pat nebija iespējas iesildīties šķēpa mešanai. Tomēr apstākļi visiem bija vienādi. Varbūt otrā grupa saņēma vairāk laika, lai iesildītos. Tas nekas, jo es varu mest uzreiz, speciāli neiesildījusies. Biju arī pārliecināta par saviem spēkiem. Varbūt kādam citam tā būtu problēma, bet man tas netraucēja rezultātam.
- Kādas domas šaudījās galvā pirms 800 metru distances, zinot, cik ātri jāskrien, lai labotu Latvijas rekordu un par cik jāapsteidz sāncenses, lai būtu medaļa?
- Domāju – kā būs, tā būs. Latvijas rekordam pietika pat ar 2:14 minūtēm. Jau biju priecīga un domāju, ja Broersena skries man pa priekšu, turēšos tikai aizmugurē un beigās mēģināšu viņu apsteigt. Ja viņa būtu aizmugurē, tad būtu grūtāk. Skrēju un gaidīju, kad viņa skries garām, bet tā arī nesagaidīju. Pēdējos 200 metrus skrēju, cik bija spēka, un sanāca medaļa.
- Kādā brīdī nebija kārdinājuma paraudzīties atpakaļ, kur ir konkurente?
- Neskatījos, jo tas apstādina.
- A.A.: Laura ir iemācīta, ka nedrīkst skatīties atpakaļ (Laura smejas).
- Kad skrēju pirmo apli, skatījos augšā ekrānā, lai redzētu, kur ir nīderlandiete, bet viņa bija tieši aiz manis. Sapratu, ka viņa grib turēties aiz manis un beigās apsteigt.
- Kad saprati, ka esi nopelnījusi medaļu pasaules čempionātā?
- Kad uz ekrāna parādījās: “3. vieta. Laura Ikauniece – Admidiņa.”
- A.A.: Neredzēji, ka treneris jau pirms tam kliedza, ka ir medaļa?
- Nē, jo vajadzēja sagaidīt oficiālos rezultātus. Viss var gadīties. Var uzkāpt skrienot uz līnijas, un tevi var diskvalificēt. Jebkas var notikt. Ja būtu priecājusies pirms tam, īsti labi nebūtu. Tāpēc pārliecinājos, ka esmu trešā oficiāli, un tikai tad izplūdu prieka asarās un meklēju Latvijas karogu.
- Tev panākumu svinēšana parasti padodas visai atturīgi... Tāpēc neliels pārsteigums bija apbalvošana, kur tev bija lielisks smaids.
- Centos neraudāt, bet vienalga neizdevās.
- Kā tev patīk Enisas – Hilas un Teisenas Ītonas kompānija?
- Man patika (smejas). Tas bija forši. Un tas, ka Teisena Ītona punktu ziņā nemaz tik tālu no manis nebija, deva papildu gandarījumu. Enisa – Hila pēc bērna piedzimšanas vēl bija tālu no savas labākās sportiskās formas, un kādā no disciplīnām mēs visas nostartējām zemāk par savām spējām. Sajūta bija ļoti laba, kopā ar viņām atrodoties uz goda pjedestāla.
- Ar kurām no pasaules labākajām daudzcīņniecēm tev ir vislabākais kontakts?
- Ar ungārieti Ģorģi Živočki – Farkasu, ar otru ungārieti Kseniju Križanu, ar igaunieti (Gritu Šadeiko. - D.Ā.)... Tagad arī dažas jaunās nīderlandietes ar mani sāk runāt (smejas). Nadine joprojām ar mani nerunā, bet pārējās (Nadine Vissere un Anouka Vettere. - D.Ā.) pirmoreiz ar mani sāka runāt pēc tāllēkšanas sacensībām Pekinā. Runājam vairāk ar igaunieti, taču es vispār sacensību laikā maz runāju. Vēl, ejot uz sektoru varbūt kādu vārdu pārminu, un pēc sacensībām, bet sacensību laikā koncentrējos sacensībām.
- Atceros, ka pēc 2012. gada medaļas Helsinkos teici, ka mērķis ir katrās sacensībās startēt labāk nekā iepriekšējās, tas ir, sasniegt personisko rekordu. Ne vienmēr tas sanāk.
- Ir jārāda, ka rezultāti aug. Tas ir labākais, kas ar sportistu var notikt, ka ir jauni personiskie rekordi. Protams, šogad ir trīs personiskie rekordi summā, bet atsevišķās disciplīnās, šķēpā, piemēram, rekords turas jau trīs gadus. Man kā daudzcīņniecei svarīgākais ir, lai augtu kopsumma. Lai tā būtu ar katru gadu augstāka.
- Kāpēc tieši šogad birst personiskie un vienlaikus – Latvijas rekordi?
- Kā visi sportisti ar katru gadu kļūstu spēcīgāka. Trenējos, pabeidzu skolu – papildu slogs ir nost no pleciem, un esmu kļuvusi par profesionālu sportisti. Nāk klāt ātrums un spēks. Trenējamies taču!
- To var fiziski izjust, ka augstskola ir pabeigta?
- Jā, protams. Varu koncentrēties tikai sportam.
- Nebiji domājusi drusciņ pietaupīties komandu sacensībās Inovroclavā, zinot, ka spēki būs vajadzīgi Pekinā? Arī tur sanāca Latvijas rekords...
- Bija brīdis, kad nodomāju, ka varbūt Latvijas rekordu nemaz nevajag. Arī tur izgāzos augstlēkšanā, un šķēpā bija tikai 49 metri. Tad nodomāju, ka nekas, ja šoreiz nesanāks. Beigās tomēr par dažiem punktiem Latvijas rekordu pārsniedzu. Labi nostartēju tāllēkšanā. Darīju visu, ko varēju. Nekad neesmu domājusi pietaupīties daudzcīņā. Jādara viss maksimālais.
- Konkurentes varbūt tikmēr Ķīnai gatavojās?
- Lai gatavojas (pasmaida). Turklāt man bija vīra atbalsts, kas ir superīgi. Man patīk, ka viņš brauc līdzi.
- Kā tu pati domā, kāda ir tā punktu summa, kas tev ir pa spēkam?
- (Pēc pauzes) Kāds bija internetā sarēķinājis, ka, saliekot kopā personiskos rekordus atsevišķās disciplīnās, punktu summa pārsniedza 6600 punktus. Tagad daži personiskie rekordi ir jau laboti, un kopējā summa sanāk nedaudz augstāka. To katrs sporta entuziasts var saskaitīt. Tā gan daudzcīņā gadās reti, ka visās disciplīnās ir personiskie rekordi.
- Tev bija vajadzīgi trīs starti sezonā, lai pretendētu uz augstu vietu IAAF daudzcīņu izaicinājuma sacensību kopvērtējumā. Ir kāda nojausma, kā tev tur veicas?
- Šobrīd esmu pirmā, un varbūt nāksies atkāpties uz otro vietu. Zemāk it kā nokrist vairs nevaru.
- Teorētiskas iespējas it kā ir vēl pāris sportistēm.
- Galvenā konkurente ir Nadine Broersena. Tomēr, ja viņa Pekinā nespēja pārvarēt 6500 punktu robežu un sasniegt personisko rekordu, vai viņa varēs to izdarīt Talensā (saruna notika apmēram pusnedēļu pirms IAAF Izaicinājuma kausa daudzcīņās pēdējā pēdējā posma sacensībām Francijas pilsētiņā Talensā. - D.Ā.)? Septembrī jau ir atplūdi, visi atpūšas un gatavojas nākamajai sezonai. Man liekas, ka ir jau tāds sagurums. Pēc pasaules čempionāta intervijā Nadine teica, ka vēl nezina, vai startēs Talensā. Viņa īsti nebija plānojusi vēl vienu staru. Tad jau redzēs. Būs interesanti paskatīties rezultātus.
- Kādi tev pašai septembrī ir bijuši rezultāti?
- Es tikai vienreiz esmu startējusi Talensā, un tad arī neveiksmīgi (smejas).
- sportacentrs.com jau ir saskaitījis, ka tu ar startu Pekinā esi nopelnījusi virs 30 tūkstošiem eiro. Ja izdodas uzvarēt arī IAAF daudzcīņu izaicinājuma sacensību kopvērtējumā, par to tiek solīti vēl 30 tūkstoši ASV dolāru. Kur tu liksi tik daudz naudas?
- Un cik man vēl naudas no tā ir jāatdod valstij, viņi arī ir saskaitījuši (šķelmīgi smaida)? Kad nodokļus atskaita un samaksāju menedžerim, beigās pāri nekas daudz nepaliek.
- Cits ceļ māju par sportā nopelnītajām prēmijām...
- Es arī, protams, tā gribētu, bet tas ir ļoti dārgs pasākums. Ar tādu naudu varbūt tikai kādam zemes gabaliņam pietiks.
- Pēc sacensībām maijā Gecisā pieticīgi teici, ka jāsavāc trīs ieskaites sacensības tieši daudzcīņu izaicinājuma sacensību kopvērtējumam. Uz ko cerēji pirms sezonas šajā vērtējumā?
- Gribēju būt labāko astotniekā,
- Par to maksā prēmijas sezonas kopvērtējumā.
- Jā, jo tikai divreiz (2012. un 2013. gadā) man tas ir izdevies.
- Kādi ir turpmākie plāni?
- Nedaudz atpūtos jau Ķīnā. Mazliet tur arī patrenējos. Tad mazliet atpūtos arī šeit, un atkal mazliet patrenējos. Aizbraucu uz laukiem un atpūtos kartupeļu talkā, bet nākamajā nedēļā jau atsākās treniņi Rīgā. Treniņi nav tik smagi, bet vienalga visas maliņas sāp. Gatavojos jau nākamajai sezonai. Ieliekam fundamentu fiziskajai sagatavotībai. Daudz jāskrien krosiņi, jāvingro un jāstiprina korsete. Tās ir svarīgākās lietas šobrīd. Joprojām paralēli arī atpūšos, un dienā nav divu treniņu.
- Tie ir plāni tuvākajam laikam. Kas būs pēc tam?
- Ziemas sezonā daudzcīņu netaisīsim. Vasaras sezonā būs Eiropas čempionāts un olimpiskās spēles Rio.
- Uz ko mērķē?
- Diez vai sanāks trīs jauni Latvijas rekordi (smejas). Galvenais, lai Latvijas rekords sanāk Riodežaneiro. Ja izdotos stabili vākt 6500 punktus, gribētu Rio sasniegt jaunu personisko rekordu. Ja plānus nekoriģēs traumas...
- Lai izdodas! Un vēl viens jautājums trenerim: “Kur Laurai ir vislielākās rezerves?”
- A.A.: Daudzcīņā ir vislielākās progresa iespējas (smejas). Daudzcīņa ir atsevišķa vieglatlētikas disciplīna. Protams, ka visos atsevišķajos veidos arī. Celsies ātrums, būs rezultāti barjerās un 200 metros, arī 800 metros, tāllēkšanā un arī lodē, jo ātrums ar spēku arī korelē. Tāpat šķēpā.

P.s. Pagājušajā nedēļas nogalē nevienai no konkurentēm Lauru IAAF Izaicinājuma sacensību kopvērtējumā apsteigt neizdevās, bet posmā Talensā uzvaru svinēja Ikaunieces – Admidiņas piesauktā ungāru sportiste Ģorģi Živočki – Farkasa. Lai tikpat veiksmīga Latvijas daudzcīņniecei arī nākamā sezona!

Dainis Āzens