Facebook
GoogleJurijs Silovs - Krāslavā dzimusi raķete
Uzvārds Silovs Latvijā nav tikpat populārs kā Bērziņš vai Krūmiņš. Bieži nesastapsi. Taču sportā ar to saistīti pat daži unikāli fakti. Viens no pirmajiem, kas Latvijā augstlēkšanā pārvarēja 2 m, bija daugavpilietis Henriks Silovs. Savulaik labā līmenī ar riteni brauca Edvīns Silovs, vēlāk slidošanai pievērsās viņa dēli Helmuts un Haralds. Taču unikāls ir fakts, ka ar sportu ir saistīti četri Juris Silovi.
Viens bija profesionāls riteņbraucējs. Otrs vieglatlēts, vēlāk Regbija federācijas prezidents. Trešais (Henrika dēls) arī bija vieglatlēts, bet tagad ir azartisks sporta atribūtikas kolekcionārs. Tomēr vistālāk un augstāk tika sprinteris no Krāslavas divreiz startēja olimpiskajās spēlēs. 1972.gadā 4x100 m stafetē izcīnīja sudrabu, bet 1976.gadā bronzu. Šoreiz stāsts, kas tapis sadarbībā ar «Melno kafiju», ir tieši par Krāslavā dzimušo vieglatlētu Juriju Silovu.
Rakstu sērija par Latvijas visu laiku izcilākajiem sportistiem tapusi sadarbībā ar uzņēmumu «Melnā kafija» un informatīvajiem atbalstītājiem TVNET un Latvijas radio.
Latgales puika
Tiekamies viņam piederošajā Slāvu restorānā, un Jurijs uzreiz bilst: «Esmu liels kafijas cienītājs. Dienā izdzeru piecas tases, reizēm pat vairāk, tāpēc «Melnās kafijas» sērija ir tieši laikā. Tēju nedzeru, jo no tās mani kaltē. Vairāk nekā otrajā dienā pēc šņabīša dzeršanas.»
Skaidrs, ka visi Juri Silovi nav brāļi. Bet ar dažiem Siloviem varbūt esi radinieks?
Jā, ir tādi Henriks un viņa dēls, arī Jurijs, kas ir Maskavas nama direktors. Henriks un mans tēvs bija brālēni.
Tu esi riktīgs Latgales puika.
Jā. Piedzimu Krāslavā, latvietes un poļa ģimenē. Mamma strādāja rajona izpildkomitejā, tēvs bija galdnieks. Labs meistars. Man ir arī vecāks brālis Igors, kas tagad dzīvo Aizkrauklē. Sešdesmito gadu beigās mamma saņēma piedāvājumu strādāt Stučkā (tā padomju laikos dēvēja Aizkraukli aut.), un visa ģimene pārcēlās uz turieni. Taču man tur daudz dzīvot nesanāca, jo vidusskolu pabeidzu Krāslavā un tad iestājos Politehniskā institūta Celtniecības fakultātē.
Vai jauktās asinis dzīvē ir palīdzējušas?
Es jau smejos, ka mana tautība ir čangals. Nu labi latgalietis. Mēs patiešām esam ar savu raksturu un savu spītu. Ap Krāslavu dzīvoja latvieši, poļi, krievi, baltkrievi, pa kādam lietuvietim. Pirms kara bija arī daudz ebreju. Raibs nacionālais sastāvs. Ja jau esmu ticis pie divām olimpiskajām medaļām, tad laikam arī tas ir palīdzējis.
Kā sākās aizraušanās ar sportu?
Kā daudziem toreiz. Bērnībā nodarbojos ar visiem sporta veidiem, kas trāpījās pa rokai, slēpoju, slidoju, skrēju un lēcu, spēlēju hokeju, futbolu. Tieši futbols bija pirmajā vietā. Pilsētas čempionātā tobrīd bija četras līdzīgas komandas, un mēs sitāmies uz dzīvību un nāvi. Līdz ar to kopējā fiziskā attīstība bija laba.
Kad pievērsies vieglatlētikai?
Skatot ar tagadējo mērauklu, vēlu 15 gadu vecumā. Brālis Igors jau trenējās vieglatlētikā, un es arī uzprasījos. Sāku pie trenera Vladislava Skerškāna. Viņš bija lielisks treneris un cilvēks. Un ir joprojām. Zinu, arī tagad treneris dejo tautiskās dejas. Apbrīnojama enerģija, un to viņš iedeva arī mums. Treniņos bija disciplīna un kārtība. Atceros, ka es jau biju PSRS jaunatnes izlasē un Krāslavā turpināju spēlēt futbolu. To uzzināja treneris un pirms vienas spēles mani «noņēma no trases». «Dabūsi vēl traumu! Ko tad? Ar sprintu tu jau esi tālu ticis. Kur tiksi ar futbolu?»
Papildinformācija. Krāslava Latvijas vieglatlētikā atstājusi paliekošas pēdas te dzimuši un sportot sākuši vairāki olimpieši Jurijs Silovs, Ineta Radeviča, Valentīna Tolstika Gotovska, Ilze Gribule, kā arī vairāki citi atzīstami vieglatlēti Anna Dundare, Anatolijs Titovs, Inna ŠepeļevičaRadeviča, Andrejs Tolstiks, Aleksandrs Stavro, Armands Celitāns.
Kad sajuti, ka sportā vari daudz ko sasniegt?
Pirmā tāda sajūta bija gadā, kad beidzu vidusskolu. Pavasarī treniņā skrienu un jūtu, ka esmu ātrs un varu būt vēl ātrāks. Tieši tad pirmo reizi dzima doma par olimpiskajām spēlēm. Gribu tur startēt! Tajā gadā Kijevā PSRS jaunatnes čempionātā izcīnīju otro vietu 200 m. Zaudēju tikai Sašam Korneļukam. Uzvarēju Latvijas čempionātā, biju ceturtais «Rīgas kausos». Taču viss nemaz tik gludi negāja. Bija arī traumas. Iestājos Politehniskajā institūtā Celtniecības fakultātē. Rīgā sāku trenēties pie Imanta Liepiņa. Turpmāk viņš bija mans treneris un skolotājs. 1970.gadā Rīgas manēžā 50 m noskrēju 5,5. Tas bija labākais rezultāts Eiropā. Dzīvoju kojās. Reizēm uz treniņiem negribējās. Labāk bija ar kursa biedriem iedzert kādu aliņu. Tad sapnis par olimpiskajām spēlēm reizēm aizgāja otrajā plānā. Kad aptrūkās, es visbiežāk gāju, precīzāk skrēju pēc dzeramā uz universālveikalu. Man tas sanāca divreiz ātrāk nekā citiem. Pēc kārtējās čaļu apbrīnas, ka es atkal esmu bijis ļoti ātrs, sagribējās uz treniņu. Kopš tā laika dzīve pilnībā izmainījās. Otrajā kursa pametu Politehnisko un neklātienē iestājos Fizkultūras institūtā. Apprecējos ar Tatjanu vairs nav tālu līdz zelta kāzām (smejas). Trenējos kā traks un jau 1971.gadā biju PSRS izlases kandidāts. 1972.gada PSRS ziemas čempionātā 60 m biju otrais aiz Korneļuka (attiecīgi 6,5 un 6,7 aut.), taču uz Eiropas čempionātu netiku, jo
nepaspēja noformēt papīrus. Tos dokumentus tik ilgi tur skatījās, ka visu vasaru, kamēr citi startēja ārzemēs, dzīvoju un trenējos Podoļskā. Tur bija arī svarcēlāji, arī mūsu Gena Ivančenko. Trenējāmies un spriedām tiksim uz Minheni vai ne. Es tiku, viņš diemžēl ne, kaut bija pelnījis (1970. gadā uzvarēja pasaules čempionātā, 1970. un 1971. gadā Eiropas
čempionātā, 1971.gadā PSRS Tautu spartakiādē, deviņas reizes uzstādījis pasaules rekordus, 1970. gadā kļuva par pirmo svarcēlāju pasaulē, kas trīscīņā vidējā svara kategorijā sasniedza 500 kg robežu aut.). Būtu no Maskavas, droši vien tiktu.
Biļete uz olimpisko Minheni
Kad saprati, ka būsi olimpiskajā komandā?
Tikai pēc PSRS čempionāta, kur 100 m biju ceturtais. Tas nozīmēja, ka ir vieta stafetes komandā. Tā arī notika, tomēr Minhenē man bija atvēlēta tikai rezervista loma. Kopā ar Borzovu un Korneļuku vajadzēja skriet Atamasam un Loveckim. Droši vien, ja būtu no Maskavas vai Kijevas, četriniekā iekļautu mani. Lai vai kā sens sapnis bija kļuvis par īstenību. Es biju olimpiskajā Minhenē un joprojām visu atceros gandrīz vai pa stundai! Beigās sanāca tā, ka 100 m sacensībās traumu dabūja Atamass, un nākamais rindā biju es.
Stafetes parasti ir vieglatlētikas programmas beigās. Pirms tam Minhenē bija «Melnā septembra» uzbrukums Izraēlas delegācijai. Kādas bija sajūtas?
Daudzi runāja, ka spēles tiks pārtrauktas. Būtu žēl... Sākumā jutāmies diezgan nomācoši. Līdz tam bija tāda brīva atmosfēra, un pēkšņi ik uz soļa redzi vīrus ar automātiem. Nākamajā dienā mums iedeva naudu un aizsūtīja uz pilsētu. Tā arī tur klaiņojām un centāmies atslēgties. Tā nauda nebija tik liela, lai mēs tur varētu uzdzīvot vai iepirkties. Pēc divu dienu sērām spēles tomēr atsākās, un viss iegāja ritmā.
Kad bija lielāks uztraukums priekšskrējienā vai finālā?
Man mandrāža bija sveša. Pratu labi noskaņoties un nolikt pie malas visu, kas apkārt. Biju tikai es un celiņš.
Vai bija cerības arī uz pirmo vietu?
Konkrētajā reizē nebija. Amerikāņi stafetes parasti zaudē tikai tad, ja kaut ko sajauca stafetes maiņā. Un tagad, kad Jamaikai ir Bolts. Bet toreiz neko nesajauca un uzstādīja pasaules rekordu (38,19 aut.). Mums bija PSRS rekords (38,50 aut.). Korneļuks sāka, tad Loveckis, tad es un beigās Borzovs. Amerikāņiem katram atsevišķi bija labāks rezultāts par mums, un tas arī sasummējās viņu uzvarā. Tāpēc par otro vietu visi bijām bezgala priecīgi.
Kā nosvinējāt olimpisko sudrabu?
Liela svinēšana nebija, bet sanāca tāda, kas dažiem vēl ilgi palika atmiņā. Mums jau bija apnicis ēst melnos ikrus. Katrai dienai bija litra burciņa tas bija mūsu galvenais dopings. Pēc stafetes likām galdā pāri palikušās burciņas, kuru bija gana daudz. Paaicinājām vāciešus, frančus, itāliešus. Viņi atnesa vīnu. Tā arī bija visa svinēšana ikrus visi ēda ar lielajām karotēm. Tā, ka «gar vaigiem pilēja». Vēl ilgi pēc tam, kad satikām tos čaļus, viņi allaž atcerējās šo superīgo «banketu».
Pēc spēlēm bija arī pieņemšana Kremlī?
Bija gan pēc Minhenes, gan Monreālas. Ordeņus man nedeva. Tie tika tikai čempioniem. Pārējiem Zimjaņina (PSKP CK sekretārs aut.) rokasspiediens un runa.
Monreālas bronza
Lai vai kā līdz ar to vieta PSRS izlasē bija pavisam garantēta?
Es tā vis neteiktu. Kā jau minēju nebiju no «centra». Aptverē mēs bijām kādi 79.
Vēl Aksiņins, Židkihs, Koļesņikovs, Izmestjevs, Otstavnovs. Konkurence bija liela, taču kopā labi sadzīvojām. Atskaitot vitamīnus, nekādus preparātus nelietojām. Pietika ar labu pārtiku un plus vēl melnie ikri! Mēs jau vēl bijām tā paaudze, kas bērnībā dzēra govs pienu, ēda augļus un dārzeņus tieši no sava dārza. Treniņnometnēs, īpaši Podoļskā, bija laba ēdnīca, garšīgi gatavoja un paēst varēja, cik tīk. Gan olimpiskajās spēlēs, gan Universiādēs ne reizi
vien izgāju dopinga pārbaudes. Vienmēr biju tīrs. Mačos nekādas draudzības vairs nebija un katru sekundes desmitdaļu nācās izcīnīt. Pēc Minhenes es četros PSRS čempionātos izcīnīju medaļas (izņēmums bija 1975.gada Tautu spartakiāde; trīs bronzas un viens sudrabs; labākie rezultāti divreiz 10,3 un vienreiz 10,42 aut.). Ziemas čempionātā divreiz biju otrais un
vienreiz trešais. No ziemas sezonām sekmīgākā bija 1974.gadā. PSRS čempionātā es biju otrais aiz Borzova. Abi noskrējām 6,4, un arī pasaules rekords toreiz bija tieši tāds. Eiropas čempionātā Gēteborgā paliku piektais (6,68 aut.). Uzvarēja Borzovs (6,58), trešais bija Korneļuks (6,66).
Kādi iespaidi palikuši par otrajām olimpiskajām spēlēm Monreālā?
Tur jau bija domāts par drošību. Minhenē man viss patika labāk, un ne jau tikai tāpēc, ka pirmo reizi kaut ko tādu redzēju savām acīm. 100 m, 70 m noskrēju ļoti labi, taču sarāva muskuli un atlikušo gabalu tikai notipināju. Ar visu to bija 10,43. Taču starts stafetē bija apdraudēts. Labi, ka delegācijā bija tāda daktere kā Zoja Mironova. Viņa mani dabūja uz kājām, un stafeti varēju skriet.
Vai trešā vieta bija maksimums, ko varējāt no sevis izspiest?
Jā un nē. Amerikāņi bija ārpus konkurences, bet ar vāciešiem bija vienāds laiks (38,78 aut).
Fotofinišs sudrabu iedeva VDR. Borzovs vairs nebija tas, kas pirms četriem gadiem, man mikrotrauma. Tāpēc bija prieks arī par bronzu, kaut to vienu simtdaļu kaut kur jau varējām «atrast»..
Trešajās olimpiskajās spēlēs arī bija cerības startēt?
Laikam jau ne. Drīz pēc Monreālas atkal sākās traumas, kas man secen nav gājušas un ietekmējušas arī karjeru. Tiesa, vēl pamēģināju atgriezties. Skrēju arī 1979.gada Tautu spartakiādē, taču pilnīgi bez entuziasma. Kā treniņā un nejutu, kā tagad moderni saka, motivāciju. Līdz ar to vairs negribēju mocīties. Nebija vairs iekšā. Reizēm rezultāti sanāca pat tīri labi. Spartakiādē 4x100 m stafetē labojām Latvijas rekordu (40,25 kopā
ar Genādiju Murašovu, Anatoliju Mackeviču un Inetas Radevičas tēvu Valēriju aut.).
Šķiet, uzvarēju arī Latvijas čempionātā (10,5; labākais sezonas rezultāts bija 10,3). Jā, man vēl nebija pat 30 gadu, taču laikam jau sevi biju izsmēlis. Spēka vairs nebija, un arī rezervju, no kurienes pasmelties, trūka. Gan fizisko, gan psiholoģisko. Tad arī nolēmu beigt, jo zināju, ka rezultāti labāki vairs nekļūs.
Prom no sporta
Tu biji beidzis Fizkultūras institūtu. Vai par treneri negribēji kļūt?
Droši vien katrs sportists apsver šādu iespēju. Arī es par to domāju, taču visai ātri izsecināju, ka tas nav mans aicinājums. Ne jau tikai tāpēc, ka treneriem ir mazas algas. Nav daudz labu sportistu, kas kļūst par labiem treneriem. Ir jābūt apveltītam ar lielu uzņēmību, lai kopā ar audzēkni pa īsāko ceļu tiktu uz virsotni. Nevis līkumojot, mēģinot pārbaudīt to, kas pašam kādreiz nav izdevies. Cits laiks, citi apstākļi, citi cilvēki.
Tomēr nākamā aroda izvēle bija gana neparasta.
Neteiktu. Daudzi sportisti aizgāja uz sabiedrisko ēdināšanu, par oficiantiem, bārmeņiem. Jo tur varēja saglabāt to pašu naudas līmeni kā sportojot. Tā arī es sāku strādāt Jūrmalā par oficiantu. Vēlāk biju zāles pārzinis, tad direktors. Strādāju «Jūras pērlē». «Jūrmalā». Tur apgrozījās laba un arī naudīga publika. Vasarā iekšā tikt nevarēja.
Droši vien dzeramnaudās vienā vakarā sanāca nopelnīt tik, cik citi saņēma mēnesī?
Tas gan būs pārspīlēti, taču dzeramnaudas patiešām sanāca labas. Tolaik badā nemiru un par naudas trūkumu ģimene nesūdzējās.
Tad jau arī Laimu Vaikuli pazīsti?
Tā ir. Kopš 1981.gada. Es strādāju pie bāra, viņa jau dziedāja. Laima tur uzstājās jau pirms manis.
Varbūt sanāca klātienē redzēt arī slaveno Znaroka un Haritonova kautiņu?
Nē. Dzirdējis par to esmu gana daudz, taču tobrīd es strādāju citā vietā.
Taču tad pēkšņi vienā dienā pameti darbu Latvijā un meties biznesā Krievijā. Kāpēc? Tur taču pilni kapi ar pāragri no dzīves aizgājušajiem biznesmeņiem.
Nekas nenotika uz dullo. Jūrmalā biju uzkrājis milzīgu pieredzi. Tie, kas izgājuši mūsu direktora Mikuļska skolu, varēja strādāt arī Parīzē. Mēs apkalpojām pat Kremļa pasākumus, valdības banketi bija ikdiena. Zināju, kam jābūt, lai restorānā klientu netrūktu un viņi nāktu vēl un vēlreiz. Vispirms tā ir ēdiena kvalitāte. Maskavā partneri bija parūpējušies par drošību, jo gali bija visaugstākajā līmenī. Tāpēc arī nebija jābaidās. Mums nekādu saķeršanos nebija, un klubs «Mirāža» ātri kļuva slavens visā Maskavā. Partneriem piederēja kādi 10 restorāni, un visi strādāja labi. Pie tiem cilvēku pūļiem, ja bizness iet, tad iet lieliski. Es tur nebiju īpašnieks, bet par darbu maksāja ļoti labi. Grūtības bija 1998.gadā, kad tur sākās banku krīze. Tas skāra mūs un arī mūsu apmeklētāju maciņus.
Tomēr jau vairāk nekā 10 gadus esi atpakaļ Latvijā.
Ilgāk Maskavā vairs nespēju izturēt. Tur tomēr ir savdabīga biznesa vide nāk ugunsdzēsēji, sanepidstacija,dažādi citādi dienesti, un visiem jāmaksā. Citādi sekos tikai nepatikšanas. Taču, visiem maksājot, maz kas pašiem paliek pāri. Tad vēl Maskavas sastrēgumi, mūžīgais drudzis. Esmu Krāslavas puika, kam vairāk patīk mierīgāks dzīves ritējums. Apnika arī dzīve šķirti no ģimenes. Tāpēc atgriezos atpakaļ Latvijā un atvērām dažus restorānus šeit «
Slāvu» Rīgā un Jūrmalā, «Slāvu mēriņu» Pārdaugavā. Taču pēdējo aizvērām, un uz
laiku arī Jūrmalas «Slāvu» ir ciet. Ziemā tur ir klusums, arī vasarā vairs nav kā «Jaunā viļņa» dienās. Bet pavasarī varbūt atkal kaut ko jaunu tur atvērsim. Atšķirībā no rietumiem šeit tas ir dinamisks bizness. Visu laiku jātur roka uz pulsa.
Paseko līdzi arī kā pavāri strādā restorānā?
Protams, kaut tagad viss ir nodots sievas pārziņā. Es esmu pensionārs (smejas). Ja pagaršoju un man neiet pie dūšas, tad arī klientiem drīzāk nepatiks. Sabiedriskajā ēdināšanā esmu 35 gadus, un ir iegūta laba pieredze. Tomēr pavāru darbā pārāk cenšos neiejaukties. Mums viņi ir profesionāļi.
Varbūt dažu atbaida nosaukums «Slāvu»?
Nedomāju. Mums ir internacionāla komanda, kas runā vismaz trijās valodās. Tas attiecas arī uz ēdienu. Jā, ir soļanka, ir borščs, taču vispār ir liela izvēle. Tāpēc nāk ne tikai krievi, bet arī daudzi citi rīdzinieki un Rīgas viesi. Pavāri mums ir labi un gatavo garšīgi. Piedāvājam arī īpaši manis gatavotus dzērienus mārrutku, ķiploku, ciedru, dzērveņu uzlējumus. Visiem ir atļauja, ka darbojamies legāli. Esam Latvijas restorāns!
Vienubrīd tu mēģināji iesaistīties arī politikā.
Jā, bet labi, ka sanāca tā, kā sanāca un es Saeimā netiku. Tā nav mana vieta, un esmu gandarīts, ka esmu prom no politikas. Lai gan. (smejas). Tagad restorāns ir kaimiņos «Vienotības» birojam. Āboltiņa pie mums ik pa brīdim iegriežas.
Varbūt pie jums top valdības?
To gan nezinu. Neklausos svešas sarunas. Mums ir arī banketu zāle, kur var sarunāties prom no svešām acīm un ausīm.
Mierīgs pensionārs
Vai ir arī kādi hobiji?
Vienubrīd biju aizrāvies ar tenisu un, manuprāt, itin labi spēlēju, taču kājas vairs netur un nācās atmest. Patīk lasīt. Agrāk vairāk meklēju fantastiku, tagad pievēršos pārdomām par dzīvi. Arī man bija periods, kad paslīdēja kāja un iedzēru vairāk nekā vajadzēja. Palīdzēja Tatjana, un arī pašam pietika spēka, lai pieliktu punktu, jo tas nav hobijs. Mums ir namiņš Jūrmalā, un vasarā man patīk tur laiku pavadīt. Uz siltajām zemēm nemaz nevelk. Latvijā ir vislabāk. Bet galvenais hobijs ir laika pavadīšana ar meitu un īpaši mazmeitu Paulu. Viņai ir 14 gadu, un visa ģimene jau četrus gadus dzīvo Ziemeļīrijā netālu no Belfāstas. Tēvs Kaspars tur strādāja jau krietni pirms tam. Tad es teicu, ka tā nav normāla ģimenes dzīve viens
tur un pārējie šeit. Visiem ir darbs un tur jau ir iedzīvojušies. Mazmeita runā latviski, krieviski, angliski, tagad mācās franču valodu. Meita ir psiholoģe. Plāno mācības doktorantūrā. Karu vasaru uz pāris mēnešiem atbrauc šurp, un tad mēs daudz ceļojam pa Latviju no
Ventspils līdz Krāslavai un Valmierai. Nesen es pie meitas pavadīju divus mēnešus. Man arī tur patīk. Visu laiku zaļa zālīte.
Ir kādi ēdieni, ar ko palutini mazmeitu?
Kad aizbraucu tur, uzreiz man pasūta soļanku. Šeit esmu liels kartupeļu izstrādājumu cienītājs. Kā jau Latgales puika. Kartupeļi ar biezpienu un siļķīti. Reizi nedēļā gatavoju kartupeļu pankūkas.
Esot britu salās, aizej arī uz futbolu?
Futbols man joprojām ir spēle, par kuru fanoju. Jau no kādiem 18 gadiem mana komanda ir «Manchester United». Neatkarīgi, kā viņiem tur iet. Divreiz esmu bijis Mančestrā un spēles redzējis klātienē. Tie ir neaizmirstami iespaidi.
Vai vieglatlētikai arī seko līdzi?
Kā gan citādi! «Eurosport» mājās darbojas teju 24 stundas. Sekoju līdzi arī biatlonam, bobslejam, noteikti tenisam. No sporta nekur neaiziesi. Vienreiz, braukājot pa Latviju, biju «iemaldījies» Latvijas čempionātā vieglatlētikā Valmierā. Klusi sēdējām tribīnēs un neviens pat neievēroja. Pamanīja tikai tad, kad devos prom. Labi vien bija, jo lieku uzmanību man nevajag.
Vēl uz kādām sacensībām klātienē aizej?
Reti, bet aizeju. Hokejs man nepatīk, un uz «Dinamo» neeju. Laba futbola Rīgā gandrīz nav. Tenisa tāpat. Patīk labs basketbols, un šad tad uz kādu spēli aizeju.
Useins Bolts tiešām ir «citplanētietis»?
Tā var teikt. 1,90 m, bet ar tādām ātruma īpašībām, tādu muskuļu darbību! Tas tiešām ir kaut kas neiedomājams. Atceries, kāds mūsu jaunībā bija Jānis Krūmiņš. Lempīgs, mazkustīgs. Un kādi tagad ir 2,20 m garie basketbolisti. Kā skrien, kā lec, cik viņi ir veikli. Protams, ka viņi sāk daudz agrāk nekā Krūmiņš, kas izgāja no meža jau vīra gados.
Kas bija tava stiprā puse?
Starta uzrāviens. Tas bija mans trumpis, un to visu laiku centos pilnveidot. Pēc dabas esmu mierīgs, taču īstajā brīdī pratu uzsprāgt.
Kura bija galvenā disciplīna 60 m, 100 m vai 200 m?
60 m un 100 m. 200 m man svars bija par lielu, jo pietrūka spēka pēdējiem metriem. Ar manu augumu 1,76 m 76, pat 78 kg bija par daudz. 200 m vajadzēja 68 kg, ne vairāk. Bet tā sanāca, ka nesu liekus 10 kg. Taču tur neko nevarēja izdarīt. Sākumā daudz ko izmēģināju, bet tad konstatēju, ka kauli smagāki nekā citiem. Senču mantojums. Tāpēc arī ar 200 m neaizrāvos. Dažreiz uzvarēju Latvijas čempionātā, un ar to arī pietika.
Tagad ir citi skriešanas apavi, citi celiņi. Vai nekremt, ka nekļuvi par pirmo Latvijā, kas izskrien no 10 sekundēm?
Nē, par to arī daudz neesmu domājis, kaut šie argumenti ir gana spēcīgi. Taču tie bija citi laiki. Nav ko pārāk daudz ar šādām lietām smadzenes noslogot. Jā, mēs priecājāmies par visvienkāršāko inventāru. Sākumā iedeva čehu naglenes, kurām naglas vēl nācās pašam pievīlēt. Pirmās krutās «Adidas» naglenes pats par savu naudu pirku. Izlasē jau bijām nodrošināti ar «Adidas», taču ne jau tā kā Borzovs, kam taisīja pēc speciāla pasūtījuma. Bet galu galā rezultātu izšķir ne jau celiņš vai naglenes, bet pats skrējējs. Mūsu gatavības
pakāpē rezultātu varējām prognozēt. Bija stabilitāte.
Kurā stadionā vislabāk patika skriet?
Laikam Minhenē. Ne jau tikai tāpēc, ka tur ieguvu olimpisko sudrabu. Pēc diviem gadiem tur notika komercmači. Ļoti labi noskrēju un vinnēju. Naudu gan par šo uzvaru neredzēju, to savāca «Goskomport». Tam stadionam un celiņam bija man labvēlīga aura. Es tur labi jutos. Tā mēdz būt.
Un PSRS?
Maskavas Lužņikos nepatika. Tur bija caurvēji un arī labu celiņu ieklāja tikai pirms olimpiskajām spēlēm. Laikam vislabākais celiņš bija Kijevā. Ne jau velti tur skrēja Borzovs un bija vēl vairāki labi sprinteri. Kijevā nereti tika sarīkotas arī treniņnometnes. Jā, man tur patika.
Latvijā laikam lielas izvēles nebija.
Bija gan. Esmu skrējis daudzās pilsētās. Celiņi gan bija dažādi. Kā jau tajos laikos. Rīgā savu labāko rezultātu sasniedzu Rīgas kausos «Dinamo» stadionā. Celiņš bija teju vai asfalts. Taču es biju ļoti labā formā. Toreiz pat vajadzēja būt ne 10,1, bet 10,0. Tiesneši laikam nobijās. Tā smējās treneris Liepiņš. Viņš bija redzējis, ka no pieciem laika tiesnešiem trijiem bija 10,0 un diviem 10,1. Taču noraustījās un palika pie 10,1.
VEF ar Fidela autogrāfu Kuras bija pirmās ārzemes, kur sanāca startēt?
Jau 1968. gadā Francija. Vēl biju pavisam jauns. Nemaz tik daudz pat Rīgā nebiju bijis. Taču tolaik es daudz lasīju, tāpēc mute līdz ausīm vaļā nebija. Zināju, uz kurieni dodos. Tomēr kontrasti bija lieli un iespaidi palika uz ilgu laiku.
Amerikā arī ir sanācis būt?
Jā, pat vairākas reizes. Aklimatizācija man allaž bija gana smaga, īpaši, kad atgriezos mājās. Pirmā reize bija 1974. gadā. Sacensībās Ričmondā biju ceturtais. Ņujorkā «Madison Square Garden» startējām ASV ziemas čempionātā.
Un uz otru pusi Japānā vai Ķīnā?
Tur gan ne reizi nav sanācis būt. Tālākais punkts austrumu virzienā ir Taškenta.
Tu universiādēs esi ieguvis trīs zelta medaļas. Kura ir vērtīgākā?
Neapšaubāmi tā, ko dabūju Maskavā (1973. gadā aut.). Pirmkārt, tā iegūta individuālajos 100 m. Konkurence bija ļoti spēcīga amerikānis Ridiks, itālis Menea, kubietis Leonards. Lai vai kā, universiāde tomēr nav olimpiskās spēles. Tāpēc universiādes trīs zelti liekami zemākā plauktā nekā olimpiskais sudrabs un bronza.
Paskatījos Tavu biogrāfiju un konstatēju, ka nav nevienas Eiropas čempionāta medaļas.
Patraucēja traumas. Piedalījos tikai 1974. gada čempionātā Romā. Arī no turienes rūgtums ir palicis. 100 m finišēju ceturtais, lai arī rezultāts bija tāds pats kā bronzas medaļai (10,35 aut.). Ceturtie palikām arī stafetē (līdz bronzai pietrūka 0,04 sekundes aut.).
Ar kādreizējiem cīņu biedriem kontaktus uzturi?
Latvijā reizēm sazvanos ar Ļenu Ringu (tāllēcēja Helēna Ringa arī trenējās pie Liepiņa aut.),
šad tad kādā pasākumā satiekamies ar Jāni Lūsi, Ingrīdu Barkāni. Nav zuduši kontakti arī ar čaļiem no PSRS izlases. Ciemos nebraukājam, jo ķēpa ar vīzām, bet sazvanāmies itin bieži. Arī ar Borzovu, kas no mums visiem sēž visaugstākajā krēslā (bijis pat Ukrainas OK prezidents un sporta ministrs aut.). Ar Turiščevu (četrkārtējā olimpiskā čempione vingrošanā aut.) gan vairs kopā nedzīvojot.
Daudzi tava vecuma hokejisti vai futbolisti jau ir zem zemes...
Nē, nē. Visi ir dzīvi un joprojām darbīgi. Mēs jau tā nedzērām kā futbolisti vai hokejisti. Arī anaboliķus nelietojām. Dzimšanas dienā, pēc sacensībām banketā pa glāzei vīna, un viss. Jo zinājām, ka nekas labs no tā nav. Visiem bija augstākā izglītība vai arī mācījāmies un visiem sportā bija visaugstākie mērķi.
Kuram trenerim tavā karjerā ir vislielākā loma?
Man tikai trīs ir bijuši Vladislavs Skerškāns, Nikolajs Politiko un Imants Liepiņš. Politiko PSRS izlasē tāpat darbojās pēc Liepiņa sastādītajiem treniņplāniem. Viņš kādu laiku arī bija dzīvojis Rīgā, bijis PSRS čempions 100 m. Labs cilvēks. Taču mans galvenais treneris bijis Imants Liepiņš. Treneris lieliski izprata sportista vajadzības un spēja sagatavot augstas klases rezultātiem. Viņš daudz lasīja vācu literatūru. 1974. gadā mūs abus uz VDR uzaicināja ciemos Renātes Šteheres (trīskārtējā olimpiskā un četrkārtējā Eiropas čempione 100 m, 200 m un 4x100 m; kopā sešas olimpiskās medaļas aut.) treneris Horsts Hille. Taču Liepiņš bija
«ņevijezdnoj». Aizbraucu es un abi Masļakovi (Ludmila ir izcīnījusi trīs olimpiskās medaļas 4x100 m; viņas vīrs Valentīns bija arī viņas treneris). Bija ļoti interesanti treniņi, atvedu trenerim dāvanas, arī dažus Hilles treniņu pierakstus. Viņi bija labi vēstuļu draugi. Pret Liepiņu man bija respekts kā pret tēvu. Liepiņš bija personība. Žēl, ka viņam grūtākajos brīžos biju Maskavā un nevarēju apciemot. Politiko gan vienreiz pasūtīju uz trijiem burtiem. Tas bija universiādē. Es pats sevi pratu ļoti labi noskaņot startam, bet te pēkšņi viņš sāka mani
mācīt. Nu un dabūja...
Kad tiki pie pirmās automašīnas?
Pirmo «žiguli» nopirku, kad jau biju beidzis sportot. Tikai tad izdevās sakrāt tik daudz naudas.
Kas ir vērtīgākā balva, ko esi dabūjis?
Tajos laikos galvenās balvas bija medaļas un diplomi. Arī Rīgas kausos, jo to dekoratīvos kausus deva tikai atsevišķās disciplīnās šķēpa mešanā, 5000 m, kad skrēja Gena Hlistovs. 100 m nekad bija sarakstā. Interesantākā noteikti bija par otro vietu Draudzīgo armiju spartakiādē Kubā. Par otro vietu aiz Silvio Leonarda dabūju... radioaparātu VEF ar Fidela Kastro autogrāfu (smejas). Bet ne jau balvās meklējams sportista karjeras gandarījums. Tās ir īpašas sajūtas, kas paliek uz mūžu, kad esi pirmais rāvis finiša lentīti, kad stāvi uz pjedestāla, kad baudi līdzjutēju atzinību. Man tas viss ir bijis, un neviens neko nevar atņemt. Tā ir mana bagātība.
Jurijs Silovs
Dzimis 1950. gada 30. augusta Krāslavā
Augums 1,76, svars 78 kg
Precējies: sieva Tatjana, meita Jūlija, mazmeita Paula
Treneri: Vladislavs Skerškāns, Imants Liepiņš, Nikolajs Politiko
1974. gadā laikraksta «Sports» aptaujā atzīts par Latvijas labāko sportistu
Olimpiskajās spēlēs
1972. gads sudrabs 4x100 m
1976. gads bronza 4x100 m
Eiropas čempionāts
1974. gads 4. vieta 100 m (10,35); 4. vieta 4x100 m
Eiropas ziemas čempionāts
1975. gads 5. vieta 60 m
Universiāde
1973. gads zelts 100 m; sudrabs 4x100 m
1975. gads zelts 4x100 m
1977. gads zelts 4x100 m
PSRS čempionāts
1973. gads bronza 100 m
1974. gads bronza 100 m
1976. gads sudrabs 100 m
1977. gads bronza 100 m
PSRS čempionāts telpās
1972. gads sudrabs 60 m
1974. gads sudrabs 60 m
1975. gads bronza 60 m
Latvijas čempionāts
100 m zelts (1968., 1970., 1971., 1979.)
200 m zelts (1968., 1970.)
4x100 m zelts (1968., 1978.)
50 m t. zelts (1971., 1973., 1977., 1978.)
100 m t. zelts (1973.)
Labākie rezultāti
50 m 5,5 (Eiropas labākais sasniegums)
60 m 6,65 un 6,4 (atkārtots pasaules rekords)
100 m 10,33 un 10,1
200 m 21,3
J. Silova Latvijas rekords 100 m noturējās 24 gadus.
Izmantotie avoti:
Arturs Vaiders
TVNET
[+] [-]