Rekordists Leitis Amerikā

„Neliegšos, ka spēcīgs dzinulis doties uz ASV bija fakts, ka šeit trešo gadu studē un sporto mana draudzene Māra Grīva,” elektroniskā intervijā Sportam atzīst Jānis Leitis. „Amerikā biju jau pērn, kur tikos ar Nebraskas universitātes treneriem, visu pārrunāju ar universitātes maģistra programmas akadēmisko vadību. Būtu braucis agrāk, taču vispirms gribēju pabeigt studijas Rīgas Stradiņa universitātē, turklāt pēc Eiropas junioru čempiona titula izcīnīšanas gadu saņēmu LOV stipendiju, kas deva nodrošinājumu treniņnometnēm un startiem sacensībās.

Kad rakstīju savu bakalaura darbu, domāju, ko darīt tālāk, jo gribēju gan mācīties maģistrantūrā, gan sportot visaugstākajā līmenī. Nebraska man to visu piedāvāja. Neesmu gan viņiem īsti izdevīgs, jo studentu mačos kā topošais maģistrs varu startēt vairs tikai vienu gadu, tomēr viņi man piedāvāja pilnu stipendiju.”

Pieredze rāda, ka daudzi mūsu sportisti lielajā Amerikā pazūd, jo nav viegli sākt dzīvot un sportot svešā vidē. Tas nebaidīja?

Protams, šeit treniņu metodika ir citāda. Baidījos, vai neizjuks manējā, viss ieguldītais darbs, kas paveikts kopā ar treneri Uldi Kurzemnieku. Uzskatu, ka viņš labāk par jebkuru citu pazīst manas fiziskās iespējas un, saliekot prātus kopā, mēs varam paveikt lielas lietas. Treneris tomēr mani atbalstīja, katru nedēļu uzturam kontaktus, precizējam treniņu plānus. Daudz jādomā arī pašam, jāizvētī tās jaunās lietas, ar kurām saskaros šeit, jāpārņem labākais un noderīgākais. Jūtos drošs par saviem rezultātiem.

Vai viegli bija iejusties Amerikas studenta ikdienā?

Vide īpaši nepārsteidza, jo ar to nedaudz biju iepazinies iepriekšējā viesošanās reizē. Šeit dzīve rit kā pēc standarta. Ja esi Holivudas filmu fans, tad Amerika ir viena liela filma.

Ļoti pārsteidz amerikāņu attieksme pret mani kā olimpieti. Mulsināja (un joprojām mulsina) tas, ka visi lepojas ar to, ka esmu ar viņiem vienā grupā, startējam vienā komandā. Olimpietis viņiem liekas kā pārcilvēks.

Sākumā nedaudz neparasts likās ļoti stingrais mācību grafiks, jo katru dienu jāizdara kāds mācību darbiņš — referāts, prezentācijas, jāraksta esejas, kas profesoram jāiesniedz noteiktā laikā, ne minūti vēlāk. Nedrīkst zaudēt ne punktu, jo tie veido tavu kopējo atzīmi. Kaut arī esi labs sportists, mācības universitātē tomēr ir galvenās. Lai saņemtu sporta stipendiju, sekmēm ir jābūt ļoti augstām.

Sadzīviski man ļoti daudz palīdz Māra, kura trijos gados labi iepazinusi šo vidi.

Kur dzīvojat?

Dzīvojam savrupmājā, kuru dalām uz četriem cilvēkiem — mēs ar Māru, vācieti Patriku Rādleru un serbieti Jelenu Andjelkoviču. Sanāk tāda kā Eiropas māja.

Kādi ir treniņu apstākļi Amerikā?

Saprotu, ka daudzi Latvijā dziļi nopūtīsies, jo ar mūsu apstākļiem to nevar salīdzināt. It sevišķi rudens un ziemas laikā.

Galvenais, ka mācības, treniņi, medicīniskās procedūras — viss ir vienā vietā, desmit minūšu robežās. Rīgā dažkārt pusi dienas braukāju no vienas vietas uz otru un iespēja paēst visbiežāk bija transporta līdzeklī.

Manēža ir lieliska, virāžas tiek paceltas vai nolaistas vairākas reizes dienā, atbilstoši katras treniņu grupas specifiskajām vajadzībām. Tāpat bagātīgi aprīkota ir treniņu zāle, kur var darbināt jebkuras muskuļu grupas.

Treniņos viss tiek filmēts. Mājās nesteidzīgi vari apskatīties, ko esi darījis un kas no tā sanācis.

Spēcīgi ir arī treniņu partneri, it sevišķi sprintā. Tas liek censties, un savstarpējā konkurencē rezultāti tikai aug.

Kāds ir dienas režīms?

Tas ir atkarīgs no lekcijām jeb klasēm, kā to šeit dēvē. Šajā semestrī esmu izvēlējies lekcijas vakaros, jo pēc dabas laika esmu pūce, patīk no rītiem ilgāk pagulēt.

No rīta pagatavoju brokastis, gatavojos nodarbībām. Par brokastīm rūpējamies paši, bet pusdienas un vakariņas nodrošina universitāte. Ēdiens ir pietiekami kvalitatīvs un dažāds, jo šeit dzīvo daudzu tautību studenti. Ar stipendiju pietiek gan sadzīvei, gan visiem rēķiniem.

Tad seko treniņš, pēc kura eju uz lekcijām.

Pirms un pēc treniņiem varu izmantot procedūras, ledus un karstuma vannas. Ir pieejami ārsti, masieris. Varbūt arī tāpēc traumas, ar kurām bieži esmu mocījies, mani pagaidām liek mierā.

Kas tevi trenē?

Šeit man ir divi treneri — Bils Maksvels sprintā un Harijs Pepins lēkšanas disciplīnās. Pie katra trenējos trīs reizes nedēļā. Galvenais vieglatlētu treneris ir Pepins. Man prieks, ka viņš daudz man uzticas, ir pretimnākošs manām vēlmēm un neko neuzspiež. No viņa esmu uzzinājis vairākas noderīgas lietas, par kurām agrāk pat neiedomājos.

Daudz konsultējos ar savu Rīgas treneri Uldi Kurzemnieku, un reizēm kopā apsveram, vai kāds no vingrinājumiem man ir noderīgs vai — gluži otrādi — atmetams.

Vai bieži jāpiedalās sacensībās?

Sezonas laikā sacensības ir katru nedēļas nogali līdz pat jūnijam. Vienīgi pirms vasaras sezonas būs divu nedēļu pārtraukums.

Katru pirmdienu ar treneri pārrunāju treniņu grafiku, izlemjam, kādās disciplīnās startēšu. Mums ir noruna, ka noteikti palīdzēšu stafešu skrējienos, taču tikai nozīmīgākajās sacensībās, jo jātaupa enerģija individuālajiem startiem.

Kāpēc nolēmi startēt trīssolī, sev pavisam svešā disciplīnā?

Pavisam nejauši: divas dienas pirms sacensībām skatījos, kā trīssoli lēca mani treniņu biedri, un likās, ka varu aizlēkt tālāk. Kaut arī par trīssoli reizēm iedomājos, nebiju to lēcis ne treniņos, ne sacensībās.

Treneris Harijs Pepins bija pārsteigts un joka pēc piedāvāja man lēkt sacensībās, sākumā no nepilna, septiņu soļu ieskrējiena.

Tā arī darīju, bet jutu, ka ieskrējiens par īsu, pieliku divus soļus, tad vēl divus un pirmajā startā dzīvē sanāca 16,12 m (salīdzinājumam — pasaules čempionāta kvalifikācijas norma ir 16,85 m — aut.).

Nolēmām, ka startēšu vēl. Varbūt tā ir mana īstā disciplīna... Joks, jo vistuvākā, vismaz pagaidām, man ir tāllēkšana.

Kad iegriezīsies mājās?

Uz mājām braukšu uzreiz pēc Nacionālā studentu čempionāta, kas notiks jūnija sākumā. Kādās disciplīnās startēšu, pateikt ir grūti, jo man jāpalīdz gan 4x100, gan 4x400 m stafetēs, jāstartē individuālajās sacensībās.

Rīgā ceru nedaudz atpūsties, tad, ja būšu izpildījis kādu nepieciešamo kvalifikācijas normu, gatavošos pasaules čempionātam. Tāllēkšanā norma ir 8,10 m, 400 m — 45,60. Abi būtu jauni Latvijas rekordi.

Amerikā visu mūžu negrasies palikt?

Šeit ir laba iespēja mācīties, sportot, gūt labu pieredzi, bet palikt šeit negrasos, jo dzīve ir pārāk prognozējama, arī savā ziņā tāda kā mākslīga. Kā plastmasas ziedi, kas nekad nenovīst.

Varbūt pēc maģistrantūras vēl gadu palikšu Amerikā, jo gribu kļūt par ASV diētas asociācijas biedru. Tas pēc maģistrantūras beigšanas ir iespējams, vienīgi vēl jābeidz speciāli kursi un jānoliek galaeksāmeni.

Ko dari brīvajā laikā?

Brīvā laika praktiski nav, jo viss smalki saplānots, un pusgads pagājis gluži nemanot.

Dažkārt atlicinām laiku kādai filmai, kādā brīvdienā kaut kur aizbraucam ar automašīnu, jo mums abiem ar Māru patīk ceļot — degviela jau šeit ir salīdzinoši lēta.

Esam sadraudzējušies ar trimdas latviešiem Dagniju Biti un Āriju Liepiņu, kopā nosvinējām Ziemassvētkus, viesojāmies latviešu draudzes namā. Viņi mums daudz palīdzējuši, lai tik ļoti neizjustu ilgas pēc mājām. Arī sacensībās viņi vienmēr ir klāt, pat ja tās notiek patālu.

Esmu priecīgs, ka manā dzīvē būs tāds piedzīvojums kā daži gadi Amerikā.

Jānis LEITIS

Vieglatlēts, Nebraskas universitātes students

Dzimis: 1989. gada 13. aprīlī Rīgā

Izglītība: Rīgas 2. vidusskola, Rīgas Stradiņa universitāte, studē maģistrantūrā Nebraskas universitātē (ASV)

Augums, svars: 1,89 m, 73 kg

Labākie sasniegumi: Eiropas junioru čempions tāllēkšanā (2009. gadā), 9. vieta Eiropas čempionātā (2012. g.) 400 m, 35. vieta 400 m olimpiskajās spēlēs Londonā (2012. g.), daudzkārtējs Latvijas čempions, Latvijas rekorda līdzīpašnieks 400 m, rekordists 400 m un 300 m telpās

Labākie rezultāti: tāllēkšanā — 7,98 m (2011. g.), 400 m — 45,88 (2012. g.)

Treneris: Uldis Kurzemnieks

Vaļasprieks: ceļojumi, izbraukumi ar auto

Informācijas avots: Sporto.lv
Autors: Juris Bērziņš Soms