Arājs: "Mans mērķis Eiropas čempionātā - fināls"

Šogad Ronalds Arājs 100 metru distanci ir veicis 10.31 sekundē, iepriekš ar vēja palīdzību – pat 10.21 sekundē, kas ir ātrāk par Sergejam Inšakovam piederošo Latvijas rekordu. Arājs ir apņēmies būt ātrāks par Inšakovu arī vējam esot pieļaujamajās robežās. Eiropas čempionāta fināls, Latvijas rekords un zem 10 sekundēm... Ronaldam ir visas iespējas izvirzītos mērķus sasniegt un vārdus pamatot ar darbiem. Par visu iepriekšminēto un ne tikai - šajā intervijā.

-Kāpēc un kā izvēlējies vieglatlētiku? Tu biji diezgan daudzpusīgs censonis...
-Man vecāki bija vieglatēti – tētis skrēja barjerskrējienu un bija daudzcīņnieks, mamma bija sprintere - tāpēc diezgan saprotami, ka nokļuvu šajā sporta veidā. Sākotnēji trenējos pie Maigoņa Pūliņa un principā biju daudzcīņnieks. Arī brālis un māsa bija vieglatlētikā, turklāt brālis joprojām startē tāllēkšanā. Vieglatlētika ir ģimenes sirdslieta – visiem patīk un interesē. Agrāk biju mazs un tieviņš, padevās arī tāllēkšana, bet vēlāk, kad sāku augt, sākās problēmas ar ceļiem, tāpēc nevarēju ne barjeras paskriet, ne palēkt. Sāku koncentrēties vairāk skriešanai un ar treneri Jāni Gailišu secinājām, ka labi padodas sprints. Pie tā arī paliku.

-Dzirdēts, ka tu iepriekš trenējies arī amerikāņu futbolā. Kāpēc šo ieceri atliki malā?
-Amerikāņu futbolam pievērsos, kad šeit mācījos 12. klasē. Pirmajā kursā trenējos gan vieglatlētikā, gan amerikāņu futbolā. Pēc ziemas svaru zālē izgāja plecs no vietas, tāpēc vasarā nācās taisīt operāciju. Tā tika veikta Latvijā, vēlāk [LOV fizioterapeits] Mareks Osovskis palīdzēja ar vingrinājumiem un es diezgan ātri atguvos, viss ātri saauga. Amerikāņu futbolā gan es tik un tā trīs četrus mēnešus neko nevarēju darīt, tāpēc sāku skriet un vienā no pirmajiem sezonas mačiem izskrēju normatīvu olimpiādei. Tad arī izdomāju palikt vieglatlētikā, jo nebija garantijas, ka amerikāņu futbolā negūstu vēl kādu savainojumu. Taču, ja es nolemju kādreiz pāriet uz amerikāņu futbolu, man ir visas iespējas. Nav tā, ka es šo domu esmu galīgi pie malas, bet noteikti ne tuvākajos gados, jo tagad mans mērķis ir skriet. Ātri!

-Daudzus vieglatlētus aicina uz bobsleju. Tevi uz bobsleja testiem nav saukuši?
-Esmu par to domājis un pastāv iespēja, ka es varētu to pamēģināt, kad nav nopietnu sacensību vieglatlētikā. Pat, ja es uz laiku pāreju uz bobsleju, atgriezties vieglatlētikā varu vienmēr, bet pieredze un zināšanas, ko saņemšu, būs tikai ieguvums.

-Pirms diviem gadiem tev bija iespēja debitēt olimpiādē, pērn startēt pasaules čempionātā. Kā vērtē šos startus no šī brīža pozīcijām?
-Nevarētu teikt, ka tie būtu neizdevušies, taču es noteikti varēju nostartēt labāk. Daļēji man patraucēja savainojumi, bet tas nav attaisnojums. Olimpiādei biju kvalificējies, kāpēc nepamēģināt? Varbūt tā būtu bijusi vienīgā olimpiāde... Tagad zinu un esmu pārliecināts, ka man vēl viss priekšā.

-Vai olimpiāde kaut kādā mērā ietekmēja arī tavu turpmāko karjeru?
-Beidzot es klātienē pieredzēju, ko tas nozīmē, izjutu īpašo auru, kāda ir tikai klātesot, nevis skatoties pa televizoru. Tas ir sarežģītāk – īpašs pārdzīvojas un emocijas. Arī uztraukums, kura tagad vairs nav. Vismaz tik liels kā toreiz, kad stadionā bija 90 000 līdzjutēju. Tagad esmu iemācījies sevi vairāk noturēt grožos, lai gan, protams, pirms starta bez neliela uztraukuma neiztikt. Taču vairs nav tik traki, kā bija kādreiz.

-Jau minēji, ka iepriekšējās sezonās tavas ieceres nereti izjauca dažādi savainojumi. Kā ar veselību ir šīs sezonas sākumā?
-Paldies Dievam viss ir kārtībā un sasniedzu arvien labāku sportisko formu un cenšos uzrādīt arvien labākus rezultātus. Jācer, ka viss būs kārtībā arī turpmāk (trīsreiz nospļaujas pār plecu – aut.).

-Pirms pāris nedēļām El Paso (Teksasa) sasniedzi 10.31 sekundi, iepriekš ar vēja palīdzību skriets arī 10.21. Kāds, tavuprāt, ir tavs potenciāls gan 100, gan 200 metru distancēs?
-Sestdien (1. maijā) man paredzētas sacensības gan 100, gan 200 metru distancēs. Klusībā pie sevis ceru uz Latvijas rekordu 100 metros (10.28 – Sergejs Inšakovs, 1997.), savukārt 200 metros vēlos labot personisko rekordu. Domāju, ka šogad man simtā jāskrien 10.20, bet divsimt metros 20.50-20.60 sekunžu robežās. Treniņos es progresēju, spēka ziņā esmu manāmi pielicis. Visam vajadzētu izdoties!

-Kura šobrīd ir tava prioritārā distance – 100 vai 200 metri?
-Šobrīd man labāk padodas 100 metri un šī distance pašam arī vairāk patīk. 100 metrus uzskatu par savu galveno disciplīnu.

-Šis ir tavs pēdējais gads Teksasas universitātē (Ronalds studē El Paso industriālās inženierijas bakalaura programmas 4. kursā – aut.)? Ko tev devis Amerikā pavadītais laiks?
-Jā, universitāti varu pārstāvēt pēdējo gadu, bet vēl viens gads palicis, lai pabeigtu mācības. Šeit es esmu pieaudzis un daudz ko sapratis dzīvē, kļuvis atbildīgs pats par sevi, jo šeit nav vecāku, kas varētu pieskatīt. Tētis un mamma mani, protams, atbalsta, bet tagad esmu kļuvis patstāvīgāks un nobriedušāks. Vēl viens būtisks pluss ir tas, ka esmu labi iemācījies angļu valodu un drīz pabeigšu augstskolu. Tas ir liels ieguvums, ka varu attīstīt gan savas sportiskās prasmes, gan paplašināt zināšanas un iegūt labu izglītību. Šeit varu trenēties un mācīties no sportistiem, kas ir pieredzējušāki un labāki par mani, piemēram, Čurandi Martina, kurš ir viens no labākajiem sprinteriem pasaulē.

-Kādas tev ir ieceres pēc augstskolas absolvēšanas?
-Domāju, ka vismaz kādu laiku palikšu šeit, kur treniņu iespējas ir labākas nekā Latvijā. Treneri varbūt arī nav zinošāki, taču pieredzējušāki, īpaši – sprinta distancēs. Nākamos gadus – līdz Londonas olimpiādei – noteikti varētu palikt El Paso. Ko tālāk? Tad jau domās.

-Kas ir tavs treneris un, kas trenē tevi tad, kad esi Latvijā?
-Šobrīd mans treneris ir Bobs Kičens – manuprāt viens no pieredzējušākajiem sprinta speciālistiem. Var jau būt, ka viņš ir nedzirdēts, taču viņš necenšas plašsaziņas līdzekļos sevi pārāk afišēt. Par viņu runā viņa darbi – viņš trenējis daudzus labus sprinterus – Obadeli Tompsonu, Čurandi Martinu un vēl vairākus, kas ir skrējuši zem 10 [100 metros] un 20 [200 metros] sekundēm. Kad esmu Latvijā, mani trenē jeb pieskata tētis, jo treniņu programmas man sastāda un iedod ASV treneris. Padomus saņemu arī no Ulda Kurzemnieka, kurš savā jomā ir zinošākais Latvijā.

-Jau 2006. gadā tu teici, ka ceri skriet zem 10 sekundēm. Pagājuši četri gadi, bet esi vēl tālu no šī mērķa. Kāpēc?
-To es pateicu jaunības maksimālismā (smejas). Tas, protams, joprojām ir mans sapnis un mērķis. Joprojām cenšos uz to tiekties un daru visu, lai tas piepildītos. Lēnām, bet tuvojos tam. Tas ir iespējams – ne tagad, bet pēc pāris gadiem. Jāsakrīt arī laika apstākļiem un citiem faktoriem. Ja tā notiks, tad 2-4 gadu laikā tas ir reāli piepildāms mērķis.

-Kādos laika apstākļos tev patīk startēt?
-Patīk, ja nav ļoti karsts. Šeit Amerikā un tieši El Paso ir tā, ka saulē nemaz nevar iziet ārā – ir 35 un vairāk grādu. Man patīk Latvijas laika apstākļi, kad nav ļoti karsts, ir neliels vējiņš [zem 1m/s] un nedaudz apmācies un ap 17-18 grādiem.

- Kā vērtē izmaiņas noteikumos, ka vairs nevar taisīt pāragrus startus – ja kļūdies, uzreiz seko diskvalifikācija...
Es pie tā esmu pieradis, jo universitātē tāda sistēma jau ir kādu laiku. Man tas šķiet pavisam normāli un pasaulē jau sen bija laiks to pieņemt. Tu zini, ka ieej starta blokos un skriesi, un neviens nemēģinās tevi [ar pāragru startu] izčakarēt (smejas). Es atbalstu šādu lēmumu.

-Cik ilgi šogad uzturēsies ASV un, kad plānoti starti citur pasaulē vai Eiropā?
-Sacensības šeit man būs līdz jūnija vidum. Sezonas galvenie mači – NCAA čempionāts Jūdžinā – notiks no 9. līdz 13. jūnijam. Mēneša beigās būšu Latvijā. Ziemas un vasaras sezona man ir praktiski bez apstājas, bet, ja vasarā būs laba sportiskā forma, tad uz Eiropas čempionātu, protams, došos. Normatīvs 100 metros man ir, strādāju pie 200 metriem (smejas). Tur normatīvs ir 21.00 sekunde, bet esmu skrējis šogad 21.11. Svarīgi būs kā es spēšu sevi sagatavot pēc garās sezonas. Lai gan pieļauju iespēju, ka sliktas sportiskās formas gadījumā varētu arī nebraukt, domāju, ka viss būs kārtībā un esmu diezgan drošs, ka uz Barselonu došos.

-Ko varam sagaidīt no tevis Eiropas čempionātā?
-Ja braucu uz Eiropas čempionātu, tad 100 metros tiecos uz finālu. Ja skrienu ap 10.20 vai nedaudz pieticīgāk, domāju, ka tas ir iespējams. Pusfināls, fināls – tas ir tas, ko gribu sasniegt šogad.