Grabuste: "Nākamreiz numuriņā dzīvošu viena..."

-Kā izdevās sagatavoties pasaules čempionātam?
-Viss tika pakārtots tam un jāsaka, ka visu, ko vajadzēja izdarīt, principā arī izdarījām. Tegu biju gatava startēt tādā pašā līmenī, kā to darīju Vācijā, kur sasniedzu Latvijas rekordu, taču diemžēl neveiksme... Biju gatava uz rekordu, jo pasaules čempionāts ir svarīgākais starts sezonā. Viss pārējais ir mazsvarīgi.

-Ar kādu mērķi devies uz pasaules čempionātu?
-Ļoti gribēju būt sešiniekā un tas bija reāls. Klusībā pat cerēju arī uz augstāku vietu... Jebkurā gadījumā gribēju aizstāvēt savu pozīciju, kas bija man pasaules rangā (pirms pasaules čempionāta Aiga bija piektā – aut.). Tomēr sports bez neveiksmēm nav sports.

-Nepaveicās Tev jau pirmajā disciplīnā – barjerskriešanā...
-Trešajai vai ceturtajai barjerai uzskrēju virsū ar celi... Taču viss jau bija pirms tam – negulēta nakts, kas, protams, atstāja savu ietekmi uz startu. Miega deficīts mazināja koncentrēšanos. Paldies Dievam, ka nekas tāds nenotiek olimpiskajās spēlēs.

-Kāpēc nesanāca izgulēties?
-Sanāca neliela ķibele. Madara [Palameika] jau teica, ka viņai bijusi kaut kāda vēdera infekcija. Madaras, ar kuru kopā vienā istabiņā dzīvojām ne pirmo čempionātu, veselības problēmas diemžēl bija tieši pirms mana starta... Diemžēl. No kļūdām mācās – domāju, ka nākamreiz būšu gudrāka un dzīvošu viena.

-Kā piemērojies laika joslām, vai nebija problēmas ar aklimatizāciju un karsto laiku?
-Viennozīmīgi varu pateikt, ka man nepatīk ceļot tik tālu, nepatīk aklimatizācija un tamlīdzīgas lietas. Man tomēr ir septiņi veidi, jāstartē divas dienas. Ja man būtu viena disciplīna, brauktu uzreiz uz startu, kā daudzi to darīja. Ja būtu labākas finansu iespējas, izmantot izdevību braukt trenēties tajā laika zonā [kas būs čempionātā], kā to darīja Ineta [Radeviča]. Uzreiz cits līmenis. Tiesa, man problēmu ar aklimatizāciju nebija, pietika ar to laiku, ko pavadīju Tegu, lai aklimatizētos.

-100 metru barjerskrējiens neizdevās, tomēr, kā vērtē pārējās disciplīnas?
-Apmierina tas, kā nostartēju lodes grūšanā un 800 metros, varbūt arī šķēpmešanā. Būtu izdevusies barjerskriešana, būtu citas emocijas arī sacensību turpinājumā – tad būtu tomēr apziņa, ka tu cīnies par ļoti augstu vietu. Punktu starpība no piektās līdz 12.vietai bija ļoti maza. Augsta vieta bija diezgan reāla. Liels paldies jāsaka trenerei [Ludmilai Olijarei], kura spēja mani savākt.

-Cik būtiska ir treneres klātbūtne sacensībās un vai šogad viņa Tev bijusi klāt visās daudzcīņās?
-Vienai pašai savākties ir ļoti grūti. Biju pakritusi, trenere padeva roku, teica – "Celies, darām tālāk!" Viņa sarakstīja man reālus skaitļus, uzsvēra, ka vēl var savākt labu summu. Beigās aptuveni tādu summu, kādu trenere bija iecerējusi, es arī savācu. Daudzcīņā vispār trenera nozīme ir ļoti būtiska. Trenere jūt savu audzēkni, zina pateikt īstos vārdus īstajā brīdī. Septiņcīņā tomēr ir septiņi veidi, tur bez treneres būtu ļoti grūti startēt.
Šogad Olijare bijusi klāt visās manās daudzcīņās.

-Pasaules čempionātā bija izpildījusi normatīvu arī tāllēkšanā. Būtu startējusi, ja starp tāllēkšanu un daudzcīņu būtu vairākas brīvas dienas?
-Viennozīmīgi. Stasis [Staņislavs Olijars] jau teica, ka vajadzēja pirms daudzcīņas tālumu (Aigas personiskais rekords ir 6.65 metri – aut.) uzlekt, jo zinām, kādi tur bija rezultāti (smejas). Tad redzētu, kā būtu bijis, ja būtu bijis... Ļoti gribēju. Ja tāllēkšana būtu pēc daudzcīņas, noteikti lektu.

-Šogad esi veikusi četras septiņcīņas un visās esi ieguvusi vairāk par 6100 punktiem. Zināma stabilitāte iegūta...
-(smaida) Jā, bet tai pat laikā šogad mani vajājušas neveiksmes. Es jau Kladno biju gatava uz 6500 punktiem (tur Aiga sakrāja 6252 punktus – aut.), bet arī tur nepaveicās. Bet 6500 punkti bija tikai laika jautājums...

-Nākamgad ir olimpiāde. Kurās disciplīnās nepieciešams piestrādāt visvairāk, lai piepildītu olimpisko sapni?
-Noteikti barjerskriešanā, tur daudz darba jāieliek. Arī šķēpmešana un skriešanas disciplīnas, īpaši 800 metru skrējiens, kam šogad pievērsām mazāku uzmanību. 2:12-2:13 nav tas rezultāts, kuru vajag, man jāskrien jau 2:09-2:10. Šogad treniņdarbā uzsvaru likām uz izturību, nostabilizējos 2:13 robežās, bet nākamgad būs jāieliek vēl vairāk darba. Tāpat manā katastrofālajā disciplīnā augstlēkšanā jāmēģina progresēt, jo 1.77 metri nav nekas. Tad man traucē kāju savainojumi vai kas cits, bet, lai cerētu uz augstām vietām jālec 1.80 metri un augstāk.

-Vai šai sezonai punkts jau ir pielikts vai kaut kur vēl startēsi?
-Sestdien piedalīšos klubu sacensībās Itālijā, kur skriešu barjeras, metīšu šķēpu un startēšu 4x100 metru stafetes skrējienā. Pēc tam olimpiskā diena, kur būs jāvingro (smejas) un tad arī viss, atpūtīšos. Oktobra vidū varētu atsākt treniņus. Ātri vien sāku ilgoties pēc treniņiem, turklāt jāizdara viss, lai pēc olimpiskās sezonas ir mierīga sirds.

-Ziemas sezonu neizlaidīsi?
-Droši vien būs uzaicinājums piedalīties pasaules telpu čempionātā. Tur startēs tikai astoņas labākās daudzcīņnieces. Domāju, ka tur varētu nostartēšu. Kaut kur skriešu, kaut kur lekšu, katrā ziņā mierā nesēdēšu.

-Nākamgad tev varētu būt tikpat daudzcīņu kā šogad (četras)?
-Nē. Šajā gadā startējām tik daudz, jo vajadzēja izpildīt olimpisko normatīvu un nopelnītu naudu, kas ir ļoti svarīga. Kur gan citur viņu dabūt, ja ne aizbraucot uz komercsacensībām. Ja labi lec tālumu vai veic kādu citu disciplīnu, vari saņemt uzaicinājumu arī uz Dimanta līgu. Kāpēc ne? (smejas) Viss vēl priekšā!

Principā nevienam neinteresē rezultātu Latvijā, teiksim, mans Valmierā sasniegtais rezultāts (6172), vajadzīgi starti ārzemēs, lai visi redz, ka augstus rezultātus arī sasniegt ne tikai dzimtenē. Līdz olimpiādei varbūt viena daudzcīņa būs veikta, īpaši ņemot vērā, ka olimpiskās spēles būs jau jūlijā.

-Kopumā gandarījums par šo sezonu ir?
-Esmu ļoti apmierināta. Esmu piepildījusi vienu no saviem sapņiem un vēlreiz labojusi Latvijas rekordu. Esmu stabila, viss kārtībā ir arī ar galvu, tikai neveiksmes patraucēja nostartēt vēl labāk. Uz Latvijas rekorda fona tās neveiksmes ir sīkumi, pie kuriem jāstrādā un kurus var labot.