Fani, faneļi un citi zvēri

Kā jau rakstīju ievadā šoreiz runa nebūs par līdzjutēju fanošanas kvalitāti, par to jau, pagājušā čempionāta laikā, manuprāt, precīzi izteicās kolēģis (un es viņam pilnīgi piekrītu) : Viedoklis: Latvijas hokeja fani - pārvērtēti? , es vairāk vēlētos pievērst uzmanību līdzjutēju attieksmei pret pašu hokeja spēli un spēlētājiem, protams, izvērtējot to no "pasaulē labāko hokeja fanu" aspekta.

Iesākumā, protams, jāpaskaidro kāpēc šāds bloga ieraksts un kāpēc tieši tagad. Atbilde nav tālu jāmeklē – pēc 2:8 zaudējuma Krievijas izlasei, kas, starp citu, ir komanda ar visspēcīgāko uzbrukumu šajā turnīrā (pasaules treneru un ekspertu atzinums), Olimpisko spēļu hokeja turnīrā, kurš risinās Vankūverā, latviešu sabiedrībā parādījās un lielu atbalstu guva interesantas tēzes par izlases tagadni un iespējamo nākotni. Diemžēl, ar oriģinalitāti tās neizcēlās, precīzāk, tā bija klasiskā "noriešana" (Olimpiskā medaļa šādā "sporta veidā" Latvijai būtu garantēta).

Mazliet teorijas

Vispirms ir jānoskaidro, kas tie tādi fani (līdzjutēji, atbalstītāji utt.) ir, un kāpēc viņi iet uz stadioniem, lai atbalstītu katrs savu komandu.
Kā tiek rakstīts skaidrojošajās vārdnīcās, tad "fans" ir tāds cilvēks, kuram ir pastiprināta interese par kādu sportistu, sporta veidu, apmeklē spēles un dažādos veidos izrāda atbalstu saviem favorītiem.

Savukārt kā iemesli šim fanošanas fenomenam, bieži vien, dažādi šo tēmu pētījušie zinātnieki uzsver, ka mūsdienās daudzi cilvēki "pierakstās" pie faniem, lai vismaz kādu laiku būtu starp uzvarētājiem, gūt spilgtas emocijas, tādējādi atslēdzoties no ikdienas rūpēm. Vēl skarbāks savos izteicienos par doto tēmu ir slavenās britu rokgrupas "Queen" ģitārists un sporta arēnu himnas "We will rock you" autors Braiens Mejs, kurš uzskata, ka cilvēki uz arēnām dodas, jo ikdienas dzīvē jūtas maznozīmīgi, viegli aizskarami, bet esot tribīnēs ar vēl vairākiem tūkstošiem līdzīgi domājošo, kompensē šīs bailes un dzīves neveiksmes, jūtas vareni.

Latvijas versija

Un tagad tieši par Latvijas gadījumu. Iesākumā ir jāatceras mūžsenais un vienmēr aktuālais teiciens, ka īstam latvietim nav labākas maltītes kā otrs latvietis, t.i., nekas nesilda sirdi vairāk kā kaimiņa neveiksmes. Tāpat uzskatu, ka pie vainas šajā situācijā ir arī bieži pieminētais "bārenīšu sindroms", t.i., šoreiz pat ne tik čīkstēšana par "ko ta jau mēs", bet pašu neizlēmība un tai sekojošais nosodījums pret visiem, kuri kaut ko ar, lielākiem vai mazākiem panākumiem, taču dara.

Nav arī nekāds noslēpums, ka Latvijas sabiedrība un valsts pārdzīvo ne tos labākos laikus, līdz ar to arī negatīvās emocijas cilvēkos sakrājas, emocionālā spriedze pieaug, kā rezultātā ir vajadzīga tikai mazākā "dzirkstelīte", lai sāktos neskaitāmu sprādzienu virkne.

Hokeja loma

Ar ko hokejisti ir "nogrēkojušies"? Īstenībā ne ar ko, precīzāk tieši viņi, kā izrādījās, bija šīs "dzirkstelītes" iniciatori, no kuras sākās... komentāros jau rakstīju, ka šādos gadījumos uz hokejistiem tiek noveltas visas personiskās neveiksmes sākot no riebīgā priekšnieka, kurš liek strādāt arī brīvdienās, līdz kaimiņam, kurš jau trešo gadu nevar pabeigt remontu (kurš piedevām tiek veikts tikai naktīs).

Cilvēku dzīvēs pašlaik ir tik daudz neveiksmju, ka zaudējumu hokejistiem, kuri līdz šim ir asociējušies ar skaistām uzvarām (gan Rīgas "Dinamo", gan valsts izlase) un veiksmi vispār, tauta nevar piedot. Viņiem ir vajadzīgi uzvarētāji, lai ar šīm uzvarām celtu savu pašnovērtējumu ("redz, es esmu kopā ar uzvarētājiem"). Starp citu, šis pats punkts, manuprāt, ir kā viens no argumentiem Latvijas par Rīgas "Dinamo" zemākā līmeņa hokeja nepopularitātei.

Kaut kas līdzīgs ir arī pieminot latviešu skaudību – ja kādam veicas, tad ar uzstīvētu smaidu sakam: "Malacis!" un sitam pa plecu, bet tikko kāda neveiksme tā – "Ahā, viņš tak jau galīgs nepraša, lūzeris, dzērājs utt., lai labāk kar slidas uz nagliņas un ar nūju aizkurina krāsni." Spilgts piemērs ir neviens cits kā Kaspars Daugaviņš (kaut gan tikpat labi te varētu likt Jāni Spruktu, Oļegu Sorokinu un gandrīz vai jebkuru izlases līmeņa hokejistu). Cik reizes viņš Latvijas hokeja "fanu" vidē ir norakstīts? Pagājušajā sezonā, liekas, katrs, kad parādījās kāds raksts par Latvijas hokejistu, par savu svētu pienākumu uzskatīja pierakstīt, ka Daugaviņš ir zudis hokejists. Arī šīs sezonas sākumā aina bija līdzīga, bet atliek nospēlēt vienu spēli NHL, tā uzreiz sākas kārtēji "malači" un tā tālāk. Diemžēl, līdz nākamajai reizei... .

Atsevišķa tēma ir Rodrigo Laviņš un Armands Bērziņš. Tā vien liekas, ka šiem hokejistiem tiek meklētas VISAS kļūdas un ja netiek atrastas tiek piedomātas, jo "faniem" nepatīk viņu deguni. Bērziņam tiek pārmests momentu realizācijas zemais procents (lai gan ar realizāciju problēmas ir praktiski visiem Latvijas hokejistiem), Laviņam – aizsardzības kļūdas. Taču kaut kā neviens nepamana, ka tas pats Bērziņš aizsardzībā veic lielu darbu, lai maiņas biedri varētu aizskriet uzbrukumā, bet Laviņš visu laiku ir spēlējis ļoti pašaizliedzīgi un dara to vēl aizvien (spēles papildlaika varoņdarbu (trīs pēc kārtas bloķēti metieni) "Dinamo" rindās, šķiet, visi ir aizmirsuši).

Rezultāts

Lai vai kā, kad spēlētāji ir tā pamatīgi "norieti" un izsūtīti uz visādām ŽHL (kur esot viņu īstā vieta), "fans" jūtas apmierināts, jo viņš pats sev ir radījis ilūziju, ka viņš, ar trim kredītiem, bez darba un mašīnu remontā, neatrodas tajā sliktākajā situācijā, jo, redz, Laviņa lietderības koeficients ir -5. Šādā veidā tiek kompensētas uzvarētāja sajūtas ko nav izdevies gūt no hokeja spēles pozitīvā iznākuma (personiski – re kā es viņus).

Bet pēc dienas sāksies viss no sākuma. Nākamā spēle, kuras sākuma laiku un pretiniekus, visdrīzāk, "fans" uzzinās īsi pirms pašas spēles (taču tas, protams, neliegs viņam spēles gaitā būt spēles ekspertam), kurā atkal varēs lamāt spēlētājus, tiesnešus, komentētājus un visus pārējos, lai kārtējo reizi radītu sev ilūziju par veiksmīgu dzīvi un labi pavadītu laiku.

Pēcvārds

Var jau teikt, ka Laviņš vai Galviņš ir tādi un šitādi un viņu dēļ tika zaudēta spēle pret Krievijas izlasi, taču pirms izteikt šādus apgalvojumus der atcerēties kur ir Latvijas hokejs un kas ir Latvijas hokejisti. Ja Latvijas izlases līderis ir Kārlis Skrastiņš (vidēja līmeņa NHL aizsardzībā spēlējošs aizsargs-veterāns) un komandas kodolu veido vidēja līmeņa KHL hokejisti, tad Krievijas izlasē spēlē pasaulē labākie uzbrucēji, NHL komandu līderi, līgas TOP vārtsargi un KHL draudīgākie uzbrucēji.

Tāpat nevajag domāt, ka spēlētājs, ja izlasīs komentārus (tie kas lasīs), pēkšņi atradīs kaut ko jaunu uz steigšus sāks labot. Paši spēlētāji savas kļūdas zina labāk nekā visi fani kopā ņemti un tādu ir daudz vairāk kā šie fani ierauga (sporta spēles bez kļūdām nav iedomājamas, kur nu vēl hokejs). Un viņi paši arī ir sev lielākie soģi.

P.S.
Šis nav nekāds aizstāvības raksts, vienkārši cilvēkiem, kas sevi dēvē par "pasaulē labākajiem hokeja faniem" neklājas vienā dienā spēlētājus lamāt ar pēdējiem vārdiem, bet nākamajā, sitot pie krūtīm, bļaut – tie, takš, mūsējie!