Ostapenko: "Pēc Parīzes vairs nav nekāda spiediena, un jūtu lielu pārliecību"

- Spēle bija smaga, taču tu uzbruki un biji agresīva. Izskatījās, ka biji aktīva jau no paša sākuma.
- Zināju, ka man jāspēlē agresīvi, jo citādi viņai būtu iespēja uzvarēt izspēlēs. Es tikai centos izdarīt sitienus, kad man tas bija jādara. Protams, spēli nesāku pārāk labi, bet tad, sajutusi savu spēli, darbojos pārliecinošāk.

- Trešajā kortā aizvadīji trīs spēles pēc kārtas, bet šodien pārcēlies uz citu kortu. Juti atšķirību atmosfērā? Bija nepieciešams laiks, lai pierastu?
- Sākumā īstenībā vajadzēja nedaudz laika, jo korts ir plašāks. Protams, tas ir daudz lielāks. Tāpēc vajadzēja nedaudz pierast. Varbūt tādēļ pirmā seta vidū arī sāku spēlēt daudz labāk.

- Agrāk esi sacījusi, ka esi piedzīvojumu un dramatisma meklētāja. Vai tavs tenisa spēles stils atbilst tavai personībai?
- Varat atkārtot?

- Vai tavs spēles stils atbilst tavai agresijai un tam, kā uztver lietas?
- Jā, nedaudz. Kad sāku spēlēt tenisu, vienmēr situ diezgan stipri. Kad man rodas tāda izdevība spēlēs, vienkārši eju pēc noslēguma sitieniem.

- Agrāk esi teikusi, ka bērnībā tavs elks bija Serēna Viljamsa. Kas ir tās lietas par Serēnu, kas tevi ietekmējušas visvairāk?
- Domāju, ka viņas spēle un personība kopumā, jo viņa ir liela personība. Viņas spēles stils varētu būt līdzīgs manam. Allaž izbaudīju viņas spēles un vienmēr no viņas mācījos kaut ko labu.

- Kā vērtē to, kā viņai tagad sokas?
- Kā tas domāts?

- Nedomāju šodienu, bet gan pēc viņas atgriešanās pēc dzemdībām, joprojām saglabājot lielas alkas pēc tituliem.
- Viņa ir tik talantīga spēlētāja. Domāju, ka viņa spēj visu. Tas nav pārsteigums, ka pēc bērna piedzimšanas viņa ir atpakaļ un atkal spēlē lielisku tenisu.

- Esi sacījusi, ka arī uz deju grīdas esi diezgan laba. Vai domā, ka tas līdzsvara un nosvērtības ziņā ir palīdzējis arī tenisā?
- Īstenībā, jā, es tā domāju. Dejoju no piecu līdz 12 gadu vecumam. Uz vairākiem gadiem to pametu, bet tagad tas ir mans vaļasprieks. Domāju, ka tas ļoti daudz palīdz, jo, lai dejotu, vajadzīga koordinācija un jāprot spert sīkos solīšus, kas tenisā ir ļoti noderīgi.

- Cik bieži sanāk ar to nodarboties?
- Kad esmu mājās, vairākas reizes nedēļā.

- Kas ir tava labākā deja?
- Droši vien samba.

- Vai publikas priekšā jūti, ka tev kā sportistei ir pienākums izklaidēt? Tu droši vien esi viena no eksplozīvākajām spēlētājām.
- Domāju, ka tā ir, jo ir tik daudz fanu, kuri, piemēram, allaž fotografē manu seju. Viņi tik ļoti izbauda šo attēlu skatīšanos. Esmu ļoti emocionāla persona. Kortā to reizēm var redzēt, un domāju, ka publika to izbauda.

- Pirmoreiz spēlēsi pret Andželiku Kerberi. Kādas ir tavas domas?
- Viņa, protams, ir lieliska spēlētāja. Tā būs cīņa. Tā būs smaga spēle. Taču es tai labi sagatavošos, būšu gatava garām izspēlēm. Man ir jābūt ļoti pārliecinātai, agresīvai un stabilai.

- Ir izstājušās tik daudz izsēto spēlētāju. Cīņa par titulu ir ļoti atklāta, vai ne?
- Jā, turnīrā bijis tik daudz pārsteigumu. Taču joprojām palikušas vairākas lieliskas spēlētājas. Viegli nav nekad.

- Vai atceries pēdējo reizi, kad "Grand Slam" esi jutusies tik atbrīvota?
- Ne pārāk. Domāju, ka šī ir viena no tām dažām reizēm, kad nejūtu nekādu spiedienu. Vienkārši eju laukumā un izbaudu spēli. Iespējams, tāpēc, ka pirms dažām nedēļām "French Open" man bija tik liels spiediens. Taču tagad tas viss ir zudis. Vienkārši izbaudu brīdi.

- Vai šādi ir jautrāk? Šķiet, ka esi ļoti labā omā.
- Protams, jo cenšos visu izbaudīt. Spēlēju lielā kortā, lieliskā vietā, uz zāles, kas ir viens no maniem mīļākajiem segumiem.

- Vai tavs treneris kādreiz saka, lai tu ierobežotu savu agresiju un kaut kādā veidā nomierinātos?
- Domā manu spēli?

- Jā.
- Īstenībā viņš grib, lai es situ tos sitienus. Viņam nav nekas pret, ja es kādu netrāpu. Galvenais, lai es mēģinātu atkal.

- Vai tiesa, ka tavs tēvs bija profesionāls futbolists?
- Jā, viņš spēlēja futbolu.

- Pastāsti nedaudz vairāk. Kādā pozīcijā viņš spēlēja?
- Viņš spēlēja diezgan labā komandā Ukrainā [Zaporožjes "Metalurh"]. Taču domāju, ka viņš beidza spēlēt 18-19 gadu vecumā.

- Vai ar interesi esi sekojusi līdzi Pasaules kausam? Vai esi kļuvusi par kaislīgu futbola fani?
- Neesmu pārāk liela futbola fane, bet šim Pasaules kausam nedaudz sekoju līdzi. Redzēju dažas spēles, dažas lieliskas spēles. Izbaudīju tās.

- Ir kāda komanda, kurai seko līdzi?
- Latvija diemžēl nepiedalās. Īstenībā atbalstīju Portugāli, bet tagad tā ir izstājusies. Arī Spānija. Domāju, ka Anglijai ir labas cerības triumfēt.

- Lieliska atbilde.
(Smaida)

- Kādi Vimbldonas vēstures, tradīciju un atmosfēras aspekti tevi interesē visvairāk?
- Domāju, tas, ka visi spēlējam baltā. Domāju, ka tas ir lieliski. Tas lieliski izskatās kortā. Otrkārt, Vimbldonas krāsas – zaļā un lillā. Un, treškārt, droši vien zemenes un putukrējums, jo šeit to ēd tik daudz un tas ir tik garšīgi.

- Ko tev nozīmē Vimbldonas vēsture?
- Ja nekļūdos, tas ir vecākais "Grand Slam" turnīrs. Tam ir tik sena vēsture, tas ir ļoti īpašs un ļoti atšķirīgs no citiem "Grand Slam" turnīriem.

- Vai domā, ka tas, ka jau esi "Grand Slam" čempione, ka pēc Parīzes vairs nejūti spiedienu un ka jau esi pusfinālā, liek tev justies citādi? Vai tas, ka tev jau ir tituls, vairs nepadara tik ārkārtīgi svarīgu tā izcīnīšanu?
- Protams, ka tā ir liela priekšrocība, ka man "Grand Slam" tituls jau ir kabatā un ka man jau ir bijusi iespēja aizvadīt tik lielas spēles. Tomēr šeit ir pilnīgi citāds segums, cits "Grand Slam" turnīrs. Viss ir citāds. Man netrūkst motivācijas uzvarēt atkal.

- Kā raksturotu savu pašreizējo pārliecības un ticības līmeni?
- Domāju, ka tas ir augsts, jo vēl neesmu zaudējusi nevienā setā. Un es cīnījos. Protams, vakar zaudēju ar 2:5, šodien – ar 4:5, bet tik un tā uzvarēju setā. Domāju, ka tas dod pārliecību.

- Pēc kļūdām šķieti tik vīlusies. Vai tā ir parasti vai tikai šodien?
- Šodien bija vairākas reizes, kad biju sarūgtināta tādēļ, ka pārāk steidzos. Izdarīju sitienus, kurus man nevajadzēja izdarīt.