Ernests Gulbis: "Jābūt pacietīgam"

Piedāvājam Ernesta Gulbja atbildes uz žurnālistu jautājumiem, kuri tika uzdoti preses konferencē pēc latvieša uzvaras pār amerikāni Džeimsu Bleiku.

Tev tā bija laba spēle, spēlēji ļoti daudzveidīgi. Šķiet, ka galvenais izaicinājums Tev ir atrast veidu, kā izvairīties no kļūdām, kuras gadījās pieļaut iepriekšējos mačos. Kā pats vērtē spēli?

Paša spēles sākumā biju ļoti satraukts, domāju to pamanījāt. Pāris sitienus izsitu pat piecus metrus autā, bet vēlāk nomierinājos. Ar katru setu sāku spēlēt arvien labāk, turklāt tieši savu uzbrūkošo spēli. Protams, spēlējot šādi nav iespējams izbēgt no nepiespiestajām kļūdām. Tas nav kā spāņiem, kas to vien dara, kā tur bumbiņu spēlē. Pēdējās trīs nedēļas aizvadīju treniņos tieši uz māla seguma, nespēlēju turnīros, jo Romā un Hamburgā būtu jāspēlē kvalifikācija. Vienkārši trenējos un centos pierast pie šī seguma, jo iepriekšējās sezonās bija lielas problēmas pāriet no telpām uz spēli uz māla. Šis gads uz māla man ir labākais līdz šim un var būt tikai labāk.

Vai turpināsi spēlēt riskanto (uzbrūkošo) tenisu vai varbūt turpmāk tomēr riskēsi mazāk?
Arvien vairāk cenšos spēlēt nosvērtāk. Nevar salīdzināt manu spēli pirms diviem gadiem, pirms viena un tagad. Noteikti nebiju tas gudrākais spēlētājs – situ visu, pat tur, kur nevajadzēja. Šobrīd jau domāju krietni vairāk un svarīgos punktus mēģinu izspēlēt prātīgāk.

Džeimss ir viens no ātrākajiem tenisistiem, taču Tu viņu visu spēli izaicināji pie tīkla. Kā komentētu to, ļoti sekmīgi izdevās.
Pirms spēles treneris mani brīdināja, lai esmu piesardzīgs noīsinot bumbas pie tīkla, jo Džeimss esot ātrs. Spēles sākumā es tos neizmantoju tik daudz, taču izmēģinot secināju, ka tie labi strādā un atnesa man daudz punktu. Citu reizi pēc trijiem neveiksmīgiem šie sitieni jāmet pie malas, bet šodien esmu priecīgs par savām sekmēm.

Kādas ir sajūtas, kad, spēlējot ar kādu no elites tenisistiem, redzi viņa dusmas, runāšanu ar sevi?
Zināju, ka Džeimsam māla segums nav tas mīļākais. Ar treneri izspriedām stratēģiju, kā man būs jāspēlē pret viņu. Zinājām, ka viņš uzvilksies kādā brīdī, spēlējot pret jaunu spēlētāju uz sev netīkamākā seguma. Arī spēles apstākļi nebija tie labākie – diezgan lēni korti, teju katru brīdi varēja sākt līt. Bet tāpat man vajadzēja koncentrēties dubultā, jo bija nelāga pieredze no mačiem ar Davidenko un Nalbandianu, kad uzvara izslīdēja no rokām. Esmu priecīgs, ka beidzot izdevās uzvarēt spēli, kuru nospēlēju labi.

Pagājušajā gadā ASV Tev izdevās uzveikt Tomiju Robredo. Vai vari salīdzināt šīs uzvaras?
Pērn "US Open" bija mans labākais "Grand Slam" turnīrs, taču tikai līdz šim. Toreiz pret Robredo izdevās nospēlēt ļoti labi, taču šobrīd spēles ziņā esmu krietni pielicis. Amerikā visi mači bija kā pa viļņiem, pirmais labs, otrais nē, pret Robredo labs, pret Moiju atkal nē. Šobrīd atkal esmu krietni vairāk pārliecināts par sevi. Ja spēlēšu jau rīt, nebūs formas krituma. Jaunajiem tenisistiem galvenā ir stabilitāte.

Kur trenējies starp turnīriem?
Līdz pērnā gada "US Open" kopā ar Niki Piliču trenējos Minhenē, bet pēc tam mūsu ceļi šķīrās. Tagad mans jaunais treneris ir Karls Haincs Veters, un tā kā viņš dzīvo netālu no Vīnes, tad tajā mazajā pilsētiņā arī trenējos.

Vai ir grūti būt pacietīgam un pamazām kāpt uz virsotnēm, ja redzi ko tīņu vecumā jau sasnieguši Džokovičs vai Nadals?
Protams, bieži vien gribas arvien ātrāk uzvarēt spēli, turnīru. Bet nekas labs no tā neiznāk. Arvien vairāk saprotu, ka ir jāpieliek smags darbs, lai uzvarētu turnīru. Ir grūti, bet jābūt ļoti pacietīgam.

Kā ir ar Džokoviču? Arī viņš trenējās pie Piliča Minhenē. Vai viņa panākumi iedvesmo?
Esmu priecīgs, ka viņam jau izdevies tik daudz. Bērnu dienās trenējāmies kopā, 12-13 gadu vecumā. Viņš bija gadu vecāks. Un jau tad viņam bija mērķis būt pašā virsotnē. Tajā vecumā viņš bija ar krietni nopietnāku pieeju tenisam.

Tava ģimene noteikti ir ļoti lepna par šīsdienas panākumu. Gan tēvs, gan māte šodien bija tribīnēs. Ko viņi sacīja pēc spēles?
Viņi ir vienkārši laimīgi. Mans tēvs cenšas būt visos turnīros līdzās un palīdzēt, kad vien iznāk brīvāks laiks. Tas palīdzēja brīžos, kad nomainīju treneri. Tas brīdis bija nedaudz grūts, bet tagad lietas iet uz labo pusi.

Ja tu esi jauns puika vai meitene Latvijā, vēlies spēlēt tenisu, bet Tavai ģimenei nav pietiekami daudz finansu līdzekļu, vai ir grūti uzsākt spēlēt? Un kā sākās Tavs ceļš tenisā?
Jā, Latvijā jaunam tenisistam bez labām finansēm uz panākumiem cerēt ir diezgan grūti. Mūsu federācija nav no tām bagātākajām, bet tieši šis atbalsts noderētu. Daži spēlētāji atbalstu saņem, bet ar to nepietiek. 12- 13 gadu vecumā jau ir jāsāk braukt uz dažādiem junioru turnīriem. Zinu dažus puišus, kuriem patiešām ir talants un viņiem vēl ir 14. Tas ir pēdējais laiks doties ārpus valsts, spēlēt dažādos turnīros, bet ne visiem tas izdodas.

Un kā Tu aizsāki tenisa gaitas?
Es biju ļoti aktīvs bērns, patika visas sporta spēles ar bumbām – basketbols, futbols. Teniss sākumā nemaz nebija plānā, bet tad vecmāmiņa mani aizveda uz kortiem, kas atradās netālu no mājām, un pirmās spēles aizvadīju ar viņu. Vēlāk tēvs mani aizveda pie sava skolas drauga, kurš bija tenisa treneris un tā viss sākās. Teniss man iepatikās, un te nu es esmu. Individuālais sports tomēr man patīk krietni labāk un tāpēc esmu tenisists.