I.Kuzmina: "Visu daru pati"

Lielākajai daļai latviešu šobrīd vārds teniss saistās ar Ernestu Gulbi. Sieviešu teniss - vecākie atcerēsies Larisu Neilandi - Savčenko, jaunākie Sevastovu un Dekmeijeri. Pavisam klusu un mierīgi dzirdams arī 22 gadus vecās Irinas Kuzminas vārds, taču tik cik uzvaras vai zaudējumi dažādos turnīros. Pēdējo mēnešu laikā viņai pastāvīgi bija izdevies kāpt augšup pa ranga kāpnēm. Norunāt tikšanos izdevās īsi pēc sportistes starta "Kremļa kausa" izcīņā, kad tenisiste bija iegriezusies Rīgā.

Tradicionālais jautājums - Irina Kuzmina un teniss. Kā tad tas viss aizsākās?
Tenisu sāku spēlēt deviņu gadu vecumā, kad pamanīju skolā uzaicinājumu pieteikties treniņiem. Vecākiem nekādas saistības ar šo sporta veidu nebija, lai gan abi aktīvi nodarbojās ar sportu un sasniedza Latvijas mērogam nozīmīgus panākumus vieglatlētikā. Jau kopš mazotnes nodarbojos arī ar vingrošanu un daiļslidošanu, bet tad nāca teniss. Un arī badmintons. 13 gadu vecumā biju jau pārslogota – apmeklēju arī mūzikas skolu, un diena bija pārpildīta no septiņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Ar to īsti galā vairs nevarēju tikt un no mūzikas atteicos.

Teniss un badmintons savā ziņā līdzīgi sporta veidi. Kā izvēlējies, uz kuru likt uzsvaru?
Labas sekmes bija abos. Līdz 15 gadiem veiksmīgi spēlēju kā tenisu, tā badmintonu un abos biju Latvijas čempione un piedalījos Eiropas čempionātos. Bet nu pienāca laiks arī izvēlēties vienu no tiem. Lai gan 15 gadu vecumā biju Baltijas absolūtā čempione badmintonā, tomēr pašai vairāk patika teniss, un arī nākotnes vārdā izvēlējos to, piemēram, šobrīd pasaulē nemaz nevar salīdzināt tenisa un badmintona popularitāti.

Un tā pilnībā pievērsies tenisam.
Spēlēju prieka pēc – ļoti patika šī spēle. Nepilnu 16 gadu vecumā paliku bez trenera, treneris Ilmārs Solims atteicās mani trenēt, un par manu nosacīto treneri palika mamma. Viņai gan nebija nekāda sakara ar tenisu, taču tas bija ļoti labs atbalsts 24 stundas dienā. 16 gados aizbraucu uz „Orange Ball” (neoficiālais junioru pasaules čempionāts-aut.), kurā zaudēju tikai pusfinālā nākamajai čempionei. Pēc šī turnīra tāpat ilgu laiku trenera man nebija, bet vēlāk mani patrenēja Andris Fiļimonovs (pazīstamais Latvijas tenisists – aut.), kurš pats piedāvāja palīdzību. Sadarbība ar viņu ilga apmēram gadu, bet jau tolaik braucu uz ITF turnīriem. Kopš tā laika arī īsta trenera man nav. Palīdz vienīgi Romans Batmanovs, kurš ir mans sparingpartneris jau kopš 13 gadu vecuma.

Kādi bija pirmie turnīri ārpus mājām? Kādas ir tās spilgtākās emocijas, kas palikušas atmiņā?
Pirmo reizi ārzemēs biju Sanremo (Itālija), kad spēlēju Eiropas čempionātā līdz 14 gadu vecumam. Tolaik tas likās pavisam savādāk kā mājās, ļoti iepatikās. Šis brauciens arī visspilgtāk palicis atmiņā, jo vēlāk pa turnīriem esmu braukājusi viena pati, un tad zūd tas prieks, jo nav cilvēku, ar ko padalīties redzētajā. Pirmais ITF turnīrs laikam bija 15 gadu vecumā, kad devos uz Somiju. Nemaz nevar salīdzināt tos laikus ar tagadni – bez kredītkartēm, ar skaidru naudu viena pati. Līdz 18-19 gadiem uz turnīriem līdzi brauca mamma, bet nu jau gandrīz piecus gadus viena pati blandos pa pasauli un skatos, kur uzspēlēt. Interesanti ir dienvidu zemēs – Turcijā, Gruzijā. Interesanta sadzīve, vīrieši ļoti aktīvi pievērš uzmanību. Dažos turnīros esmu jau startējusi vairākus gadus pēc kārtas, un redzu, ka ar katru gadu šīs zemes paliek eiropeiskākas.

Esi uzspēlējusi arī Amerikā. Ar ko turienes turnīri atšķiras no Eiropas?
Jā, 2007. gada sākumā spēlēju, bet Amerikas turnīri ir pavisam interesants gadījums. 2006. gada beigās biju salauzusi kāju. Tikai pašā gada izskaņā man noņēma ģipsi, un uzreiz devos uz ASV, galvenokārt, lai atpūstos. Sākumā sanāca negaidīti labi, bet vienā spēlē atkal nokritu, un nekas labs nesanāca. 2006. gada otrā puse un 2007. gada sākums vispār bija melnais posms, galvenokārt, jau psiholoģiski, jo nomira mamma. Neesmu gan pārstājusi cīnīties, kaut ar šādas tādas problēmas ir arī šobrīd.

Šī sezona, šķiet, Tev ir līdz šim sekmīgākā karjerā?
Nemaz tik spoži jau nav. Gada sākumā kaut kas sanāca, bet Armēnijā (Federācijas kausa laikā) briesmīgi saslimu. Nogulēju vairākas nedēļas pa mājām, pa slimnīcām. Zaudēju daudz svara un spēku, taču ilgāk nosēdēt mājās nespēju un jūnija sākumā izlēmu braukt un spēlēt. Pirmajos turnīros spēlēju bez treniņiem, jo tik daudz spēku nebija. Rezultāti gan uzlabojās un izdevās sekmīgi cīnīties arī ar spēcīgākām pretiniecēm. Dažkārt pievīla psiholoģija, kad mača vidū piezagās doma – „Kā tad es ar viņām varu cīnīties?” Nedaudz savādi jau ir, ka bez trenera un šādām problēmām varu būt 310. vai 320. pasaulē.

Un vēl tiki „Kremļa kausā” uzspēlēt. Kā tas izdevās, jo pēc reitinga nešķita, ka varētu turp doties?
Tā arī sanāca, ka tiku pēc reitinga kā pēdējā kvalifikācijā, kurā spēlēja arī vairākas TOP spēlētājas – Srebotņika, Skjavone. Ar Krieviju ir interesanti, jo spēlētājām turp vajadzīga vīza. Man tā ir uztaisīta uz visu gadu, tamdēļ varēju doties pat pēdējā brīdī. Vienkārši pieteicos uz turnīru – zaudēt jau nebija ko. Iespējams, vairākas sportistes nemaz neticēja, ka var tikt kvalifikācijā un atteicās, bet es tiku. Četros vakarā paziņoja, ka jābrauc, un septiņos jau biju lidmašīnā.

Tad sanāk, ka pati skaties, izvēlies un piesakies turnīriem, uz kuriem varētu doties?
Nu jā, visu pati. Neviena palīga man nav. Visam jātiek cauri pašas spēkiem.

Vēl par „Kremļa kausu”. Tas nebija pirmais Tavs WTA turnīrs (kvalifikācija), taču tik nozīmīgā turnīrā vēl nebiji spēlējusi?
Jau tikšana uz Maskavu bija kā piedzīvojums, jo lielā steigā atbraucu no Helsinkiem. Praktiski sanāca divas negulētas naktis, kas pavadītas tikai ceļā. Maskavā vēl vajadzēja gaidīt pretinieci, jo viņa spēlēja cita turnīra finālā Taškentā. Pati spēle nesanāca tikai tāpēc, ka neticēju, kur esmu. Būtu mazāks ITF turnīrs, varēju ar viņu spēlēt kā ar līdzīgu, bet tā pilnībā pati atdevu spēli (zaudējums Olgai Savčukai ar 1:6, 2:6-aut.). Sen nebiju tā zaudējusi.

Tik liels satraukums?
Nu jā, milzīgs korts. Visu laiku pavada apsardze. Pāris metru attālumā no manis sēž Ivanoviča, Kiriļenko. Nebija pat sapņos rādījies, un iezagās doma – ko tad es te vispār daru (smejas). Bet kopumā ļoti nozīmīgi man bija aizbraukt uz turieni – iepazinos ar vairākiem WTA fizioterapeitiem, atbildīgajām personām par spēlētājiem. Apstāstīju savu situāciju un vajadzības gadījumā man vismaz būs, ar ko konsultēties. Tā kā man bieži gadās traumas, tad tāda palīdzība krietni noderēs.

Dubultspēļu rangā arī esi diezgan augstu. Patīk spēlēt dubultspēles vai tas ir vairāk treniņiem?
Īstenībā tiešām ir tā, ka man ļoti patīk spēlēt dubultspēles, jo izprotu šīs spēles būtību. Ir gan problēmas – pirmkārt, nav konkrētas partneres, otrkārt, ja jābrauc tālāk uz nākamā turnīra kvalifikāciju, tad nemaz nevari izspēlēt visu turnīru līdz beigām. Dubultspēļu reitingu nemaz neskatos – ja būtu mērķis būt augstu arī dubultspēlēs, tad labāko 150 skaitā iekļūt nebūtu problēmas. Bet nu šobrīd ir tā, ka tikai dažus turnīrus esmu tā pa īstam spēlējusi līdz galam.

Un kā ir ar kortu segumiem? Kurš pašai šķiet piemērotākais?
Labāk patīk uz māla segumiem, bet tikai tāpēc, ka uz tiem mazāk piekūstu. Uz hard nogurstu krietni ātrāk. Tikko Helsinkos likās, ka zaudēšu uzreiz pirmajā spēlē uz hard, bet sanāca apspēlēt pretinieci, ko labi pazinu. Trešajai spēlei gan nebija spēka – par daudz cieto segumu.

Pastāsti par „Future” un „Challenger” turnīriem. Kādas ir tās lielākās atšķirības?
„Future” un „Challenger” tomēr nebūs pareizais dalījums sieviešu tenisā. Mums ir WTA un ITF turnīri. Vīriešiem atšķiras tā organizācija „Future” un „Challenger” turnīriem, bet mums nē. Tie visi ir ITF turnīri un atšķiras tikai balvu fonds. Viss atkarīgs no organizatoriem – dažkārt 10 000 turnīrs ir krietni labāk noorganizēts nekā 75 000.

Ir nozīme valstij, kurā norisinās turnīrs?
Nē, valstij nav lielas starpības, galvenie ir paša turnīra organizatori. 10 000 ITF turnīrs Beļģijā tiešām ir ļoti augstā līmenī, arī Vācijā.

Bet kaut kā jau tie turnīri atšķiras?
Protams. Teiksim no 50 000 turnīra katru dienu treniņos dod jaunas bumbas. Zemākos turnīros nē, un tad jāspēlē ar izdauzītām bumbām. Atšķiras arī viesnīcu līmenis, jo lielāks turnīrs, jo labāka viesnīca. Tā kā man jāmaksā pašai, tad ne vienmēr man tas ir izdevīgi, tomēr arī te daudz kas atkarīgs no organizatoriem – Helsinkos dzīvojām „Radison SAS” viesnīcā, bet maksājām mazāk nekā ierasts. Mazajos turnīros ne vienmēr ir līnijtiesneši pirmajās kārtās, tāpat nav bumbiņu padevēju. Uz izšķirošajām spēlēm gan ir, bet pirmajās kārtās var nebūt. Tās jau arī organizatoriem ir papildus izmaksas. 10 000 turnīrus spēlēt vairs nav izdevīgi.

Tas ir pamanīts. Šogad pat centies izvēlēties turnīrus, kuros uzreiz tiec pamatturnīros.
Pirmkārt esmu sapratusi, ka spēlēšana 10 000 turnīros bija mana kļūda. Meitenes tur nav vājākas, viņām nav reitinga, un viņas spēlē no visas sirds, jo citos turnīros nav iespējas tikt klāt. Tas, ka esmu šāda turnīra galvenā favorīte, vēl nenozīmē, ka nu visas sasitīšu. Tagad uzvarot šādu turnīru var sapelnīt tikai sešus punktus, kas dos tikai nelielu kāpumu rangā. (Irina tik brīvi stāsta par veco un jauno punktu skaitīšanas sistēmu, ka izbrīna, kurā brīdī viņa to visu ir apguvusi-aut.). Tagad gan plānoju braukt uz Franciju, kur jāspēlē kvalifikācija. Uz panākumiem neceru, pat varbūt nevajadzētu braukt, bet gribas patrenēties. Vēlāk ir plāns braukt uz Glāzgovu, varbūt Stambulu. Viss gan atkarīgs no finansēm.

Finanses. Labi zināms, ka teniss ir dārgs sporta veids. Esi atradusi kādus sponsorus?
Arī šajā ziņā esmu viena pati. Viss, ko nopelnu, tiek ielikts, lai spēlētu nākamajos turnīros. Nesanāk ne dzīvoklim, ne kam citam. Nopelnīt var arī klubu mačos, uz kuriem mani bieži aicina. Šogad gan spēlēšanu pabojāja slimība.

Esmu par tiem dzirdējis, bet īstas skaidrības, kas tie ir, man nav.
Klubu mači ir ļoti populāri Eiropā. Esmu divreiz bijusi Francijas klubu čempione. Viņiem ir vairāki klubu līmeņi – spēlēju otrajā augstākajā līgā. Uzvarējām savā līgā un tikām augstākajā, bet tajā nevēlējos spēlēt. Ielika mani citā klubā, bet atkal uzvarējām. Spēlēju arī Vācijā, tur gan nezinu tieši kurā līgā, bet viņi ļoti grib, lai es braucu un spēlēju, un es par to saņemu atalgojumu. Nākamgad man arī ir uzaicinājums spēlēt Itālijas klubu mačos, bet pagaidām nav ne jausmas, vai varēšu izbraukāt visu.

Šie mači netraucē ITF turnīriem?
Spēlējam nedēļas nogalēs, tāpēc, ja esi pamatturnīros, tad netraucē. Pirms tam gan braukāju no klubu mačiem uz Rīgu, jo bija jābeidz gads Universitātē. Mans rekords laikam ir 13 nedēļas pēc kārtas dažādos turnīros. Pēc tam gan vairs neko negribējās, un sakrita laikam, ka nākamais paredzētais bija turnīrs Krievijā (Penzā). Uz turieni gan galīgi negribējās doties. Penza bija labs iemesls, lai apstātos.

Vai no Latvijas Tenisa Savienības (LTS) nav nekāda atbalsta?
Nav gan. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas iet, lūdzās vai prasa. Nu jau sešus gadus esmu braukusi uz Federāciju kausu pārstāvēt savu valsti un esmu izcīnījusi visvairākas uzvaras. Ir gan dzirdēts, ka kāds dēvē mani par krievieti, taču esmu ļoti liela patriote, un man ir gods pārstāvēt Latviju (Kuzmina brīvi runā latviski, turklāt dažkārt iespraucas tikai kāds anglicisms, nevis rusicisms-aut.). Tas ir tāpat kā ar ģimeni – lai kāda tev viņa būtu, tu tāpat viņu mīli un tā ir tava. Tomēr ar katru gadu patriotisma procents krītas, ja pretī neko nesaņemu – tikai pa galvu, vienreiz, otrreiz utt.

Varbūt tāpēc, ka neko nelūdz?
Neesmu tāds cilvēks. Man šķiet, ka ir jābūt normālai sistēmai – es braucu uz Federācijas kausu, uz Latvijas čempionātu, kur kļuvu par absolūtu čempioni, bet neko pretī nesaņēmu. Šī gada beigās situācija būs grūta, tamdēļ kaut kas būs jādara. 2006. gadā uz Federācijas kausu neaizbraucu. Tieši tobrīd mammai bija ļoti slikti, bija nepieciešamas finanses, un man tieši tajā laikā bija sarunāts spēlēt Vācijā, kur varēju nopelnīt 1000 eiro. Tad piedāvāju LTS vairākus variantus, kā viņi man varētu palīdzēt nosegt šos 1000 eiro, ja brauktu palīdzēt izlasei (uz izšķirošajām spēlēm vai visu turnīru), tomēr saņēmu vien atteikumus. Tenisistam 1000 eiro nav liela summa – tas ir aizbraukt uz diviem turnīriem, taču viņi man nepalīdzēja. Tā nu aizbraucu uz Vāciju, jo nauda bija tiešām ļoti vajadzīga (Latvijas komanda tajā gadā izkrita uz trešo, zemāko grupu).

Pēc tam gan divus gadus tāpat esmu spēlējusi Federācijas kausā, bet arī viss nav bijis tik tīrs. Piemēram, 2007. gadā man solīja, ka spēlēs arī Anastasija Sevastova, bet sanāca, ka aizbraucu tikai es un jaunās meitenes. Tad viss smagums atkal uz mani. No viņu puses tas laikam ir pašsaprotami, ka man jābrauc un jāspēlē, tomēr nākamgad izskatās, ka tā vairs nevarēs. Tāpat lasīju ziņu par to, ka uz olimpiskajām spēlēm varētu braukt Līga (Dekmeijere) un Anastasija (Sevastova). Par Līgu viss skaidrs, taču dubultspēlēs Anastasija vispār tobrīd nebija rangā, bet pat mazāko iespēju, ka komandā varētu būt iekļauta es, nedzirdēju. Kāpēc, nezinu.

Tad pirmais solis būs jāsper pašai.
Cits nekas neatliks. Ja palīdzību nedabūšu, tad būs jāmet mieru tenisam, kaut arī es ļoti gribu spēlēt.

Vai kaut ko Tev deva tenisa popularitātes pieaugums Latvijā? Parādījās Gulbis, daudz vairāk cilvēku sāka par tenisu interesēties un runāt.
Reāli man tas neko nemainīja. Gan Ernests, gan Anastasija ir ļoti talantīgi, taču ne jau Latvijai ir kaut kādi nopelni, ka viņi ir tikuši tik tālu. Visu savu talantu viņi tāpat izkopuši ārzemēs. Man prieks, ka viņiem ir izdevies sasniegt kaut ko vairāk – varbūt bija īstajā vietā un īstajā laikā. Viens gan ir labi – pēc Gulbja panākumiem kāds kaut ko vairāk zina par Latviju, nevis tikai cheap vodka and girls (lēts degvīns un meitenes). Vismaz ir vēl kāds sarunas temats un asociācijas ar mūsu zemi.

Vai uzturi sakarus ar citiem Latvijas tenisistiem?
Drīzāk nē. Tiekamies Federāciju kausā, šogad Eštorilā (WTA turnīra kvalifikācija-aut.) satiku Anastasiju un Līgu, bet tā vairāk par "Čau, kā iet?" nav sanācis. Ar Līgu dažkārt vairāk sazināmies internetā.

Nākamajam gadam kaut kādus mērķus esi uzstādījusi?
Dabūt naudu (smejas). Nu jā, tas ir priekšnoteikums, lai vispār varētu spēlēt, bet citādi esmu labā pozīcijā, lai tiktu līdz kāda „Grand Slam” turnīra kvalifikācijai. Šogad man jāaizstāv vairs tikai 20 punkti, bet līdz nākamā gada vidum tikai vēl seši punkti. Tādējādi man atliek tikai krāt punktus, lai piepildītu šo sapnīti. Līdz 220. vietai varu tikt, atliek tikai spēlēt un krāt punktus.

Pēcvārdam
Turnīrs Francijā Irinai nebija veiksmīgs ne tikai no sportiskā, bet arī veselības viedokļa – sportiste atkal saslima. Glāzgovas turnīra vietā iznāca slimnīcas palāta Rīgā. Tomēr arī tā sportisti nav salauzusi – jau šonedēļ viņa dosies uz Vāciju, kur spēlēs Ismaningas "Challenger" turnīra kvalifikācijā. Viņas milzīgais cīņasspars ir tikai apskaužams – cerams, ka tas palīdzēs tikt tikai augstāk.