Gulbis: "Tagad zinu, kā jāspēlē uz māla"

Piedāvājam Ernesta Gulbja atbildes no preses konferences, kas notika pēc latvieša uzvaras "French Open" astotdaļfinālā pār Mikelu Lodrā.

Kā pašam patika sava spēle? Izskatījās ļoti augsts līmenis.
Lodrā ir viens no neērtākajiem pretiniekiem man, biju jau divas reizes viņam zaudējis. Psiholoģiski viņam bija pārsvars. Viņš spēlē netradicionālu tenisu, ne tā kā citi. "Serve & volley" spēlētājus ir grūti uzvarēt pie viņu serves. Pirmajā setā, kad izdevās viņu nobreikot, viņš nenospēlēja labi, taču mača turpinājumā pats spēlēju labāk un trešajā setā jau jutos pārliecināts par sevi. Esmu priecīgs.

Vai vari spēlēt vēl labāk? Neizskatījās, ka Tu pieļautu daudz kļūdu.
Šādā tenisā, kādu spēlējām šodien, kļūdas būtu pašsaprotamas. Jūs jau redzējāt – viņš spēlēja agresīvi, es centos atbildēt tāpat. Man šodien vajadzēja uzbrukt pie katras iespējas, jo atmest bumbiņu vienkārši atpakaļ būtu kā uzdāvināt punktu viņam. Viņš pienāktu pie tīkla un visu nokārtotu. Tāpēc centos viņam pēc iespējas vairāk spēlēt bumbiņu kājās, labi izdevās paņemt viņa servi, labi servēju pats, un tā arī bija uzvaras atslēga. Uz gala līnijas šodien praktiski nespēlējām.

Kad sacīji, ka viņš ir neērts pretinieks, vai domāji vienkārši viņa spēles stilu, vai arī to, ka Tev vajadzēja spēlēt savādāk?
Pirmkārt viņš ir kreilis, otrkārt viņam ir laba serve, viņš labi spēlē pie tīkla. Pret šādiem spēlētājiem vienmēr ir grūti spēlēt. Mani pirmie trīs mači bija citādi. Labi, Bleiks ir izņēmums, bet ar Lapenti un Groilu spēle pārsvarā notika uz gala līnijas, bija garas izspēles un man palika vairāk laika, lai izvēlētos sitienu. Te man tā nebija, tāpēc arī grūti.

Esmu itālis, un šī gada Deivisa kausa spēlei starp Itāliju un Latviju izvēlējāmies māla segumu, jo šķita, ka tas tev ir nepiemērotākais. Šobrīd šķiet, ka lēmums mums būs jāmaina. Kā ir ar šo segumu? Vai tomēr tas Tev ir piemērots, vai arī esi tik ļoti pielicis? Kā varētu izskaidrot savu izaugsmi uz māla kortiem pēdējo mēnešu laikā?
Jā, kad devos uz šo turnīru nedomāju, ka uz māla seguma būs mans līdz šim labākais "Grand Slam". Pirms turnīra divas nedēļas trenējos tieši uz māla, nespēlēju turnīrus ne Romā, ne Hamburgā. Vienkārši trenējos, un tagad tas nes augļus. Man patīk visi segumi, tiešām – patīk spēlēt arī uz māla. Esmu arī izaudzis, spēlējot uz tā. Vienkārši mans spēles stils vairāk ir piemērots cietajam segumam.

Kas īsti ir mainījies?
Šajās nedēļās, ko pavadīju trenējoties, uzsvaru likām uz fizisko formu. Fiziskā izturība un daži taktiskie risinājumi bija lietas, kam ar treneri pievērsām īpašu vērību. Viņš man daudz devis spēlei uz šāda veida segumiem, jo agrāk mana spēle bija patiešām muļķīga. Es centos spēlēt to pašu tenisu uz māla, ko uz hard seguma. Bet jūs paši zināt, ka ir liela atšķirība. Tagad uzbrūku tikai tad, kad esmu drošs un tas dod panākumus.

Pastāsti par tenisu Latvijā.
Esmu pirmais tenisists, kurš iekļuvis ATP ranga simtniekā. Pirms tam labākais sasniegums bija trešais simts. Teniss Latvijā nekad nav bijis pārāk populārs – mums ir basketbols, hokejs, futbols. Bet tagad interese ir krietni pieaugusi, par to gan raksta, gan spēlē vairāk. Pēc manām sekmēm "US Open" turnīrā, kur sasniedzu 4. kārtu, tenisa kortos krietni mainījās noslogojums. Ja aizbraucu mājās un gribu uzspēlēt tenisu, tad varu arī netikt kortā, jo tie ir aizņemti (smejas). Bet ir arī problēmas – mums trūkst kvalificētu un augsta līmeņa treneru.

Cik bagāta ir Latvijas tenisa federācija?
Latvijas tenisa federāciju nevar salīdzināt ar citu lielvalstu federācijām. Mēs tomēr esam maza valsts. Valsts finansējums gadā sasniedza 3000 latu (jeb piecus ar pusi tūkstošus eiro). Ar šo naudu nevar noorganizēt pat divus turnīrus. Bet pamazām situācija uzlabojās. Federācijai ir daži sponsori un viņi palīdz mūsu otrajam numuram – Andim Juškam – jau vairākas sezonas. Un es ceru viņi palīdzēs arī vairākiem jaunajiem spēlētājiem, jo bez finansēm Latvijā jaunam spēlētājam nav izredžu tikt uz augšu. Ceru, ka teniss kļūs vēl populārāks un palielināsies ar sponsoru skaits.

Kas bija uzvaras atslēga šodienas spēlē? Varbūt tas, ka jau divas reizes biji spēlējis pret Lodrā?
Es zināju, kā viņš spēlē, taču tas bija uz cita seguma. Toreiz spēles bija ļoti ātras, un es nespēju labi paņemt viņa servi, bet pie tīkla viņš mani viegli apspēlēja. Uz māla man bija vieglāk atsist viņa servi. Un treneris man deva labu padomu – nepieļaut tās kļūdas, ko pieļāva Bolelli – nedrīkstēja atkāpties pēc pirmās serves atsišanas. Mikels ar Bolelli tā arī tika galā. Centos būt agresīvs visu spēli, ja kaut brīdi būtu atslābinājies, tas būtu varējis novest pie nelāga iznākuma.

Tu neesi pavisam jauniņais ATP vidē. Bet vai joprojām nav tā sajūta, ka rangā augstāk esošie tenisisti nenovērtē Tevi un Tavu spēli?
ATP tūrē ienācu pagājušajā gadā, un pirmie gadi vienmēr ir interesanti. Otrie gadi ir grūtāki, to sacīja arī mans treneris. Pirmajā gadā Tevi neviens nezina, nezina, kā es spēlēju, kā jāspēlē pret mani. Šobrīd mani jau mazliet zina un ir grūtāk. Labi rezultāti līdz šim šogad man izpalika, gada sākumā guvu savainojumu, tā bija liela neveiksme. Uz labo pusi viss sāka virzīties tikai Amerikā. Visi gan man ieteica būt pacietīgam un trenēties. Tās gan nav lietas, ko spēlētājam patīk dzirdēt. Mēs taču gribam uzvarēt pēc iespējas ātrāk. Taču biju pacietīgs, trenējos, un, lūk, rezultāts.

Tev ir ļoti laba valoda. Kā veicies ar izglītības iegūšanu?
Pērn pabeidzu vidusskolu Latvijā un šogad esmu nolēmis iestāties Universitātē (arī Latvijā). Pagaidām gan nezinu kādā sfērā, pakonsultēšos ar savu tēvu, lai nolemtu, kurā universitātē iestāties. Latvijā gan esmu tikai vienu mēnesi gadā, bet vēl domājam, kā atrisināt šo jautājumu.

Līdz šim Tev turnīrā veicies ļoti labi, taču milzīgu prieku neesi izrādījis. Esi tāds mierīgs un nosvērts. Kāpēc tā?
Neesmu mierīgs vai nosvērts. Esmu laimīgs. Pēc mača nelēkāju un nedaru citas trakas lietas, bet esmu priecīgs par paveikto. Tas ir kā akmens, kas novēlies no sirds. Bet patiešām, es esmu laimīgs un priecīgs (smejas).

Nākot no labas tenisa akadēmijas, kur Tavs treneris bija Niki Piličs, kā bija atrast jaunu treneri? Vai tas bija grūti, un kas Tev palīdzēja?
Pagājušajā gadā, kad spēlēju Sankpēterburgā un Maskavā, mums izveidojās labas attiecības ar Mihaila Južnija treneri Borisu Sobkinu. Mēs ar tēvu jautājām viņam padomu par treneri. Galvenokārt gribējām atrast treneri, kurš varētu palīdzēt ar fizisko sagatavotību, un atradām Karlu Haincu Veteru. Nezinājām, ka viņš ir arī tenisa treneris, taču viņš bija trenējis Jurgenu Melceru. Viņam ir ļoti liela pieredze, viņš zina daudz spēlētājus, viņu spēles stilu, un man tiešām patīk strādāt ar viņu.

Kā jutīsies, ja nākamajā kārtā būs jāspēlē ar Novaku Džokoviču?
Domāju, ka labi. Tiešām labi.