Laura Ikstena: "Polijā spēlēju pie Bagatska un Vecvagara trenera"

Aizsardze ir viena no astoņām Latvijas basketbolistēm, kuras izcīnījušas divas medaļas Eiropas jaunatnes čempionātos. Prestižajā sarakstā atrodas Elīna Dikeulaku (2005, 2009), Liene Priede, Laura Ikstena, Karlīne Pilābere, Anete Klintsone, Anna Gailīte, Anete Šteinberga un Ieva Pulvere (2009, 2010).

Laura pēc viena gada Amerikā atgriezās mājās – Latvijas Universitātē mācījās spāņu un vācu valodas, kā arī veica pētījumu par metaforu izmantošanu Londonas Olimpisko spēļu reklāmās. Sekoja darbs Treneru tālākizglītības centrā, trīs Latvijas tituli “TTT Rīga” sastāvā (2014-2016), īslaicīga spēlēšana Horvātijā un Igaunijā. Tālāk – sekmīga sezona Liepājā, kāzas un debija valstsvienībā.

Pagājušajā gadā pieņēmi lēmumu spēlēt ārzemēs. Kā nonāci pie lēmuma?
Tā bija mērķtiecīga izvēle. Gribēju spēlēt stiprākā līgā – parādījās iespēja, kuru izmantoju. “Basket Liga Kobiet” ir stipra līga, turklāt Polija nav tālu no mājām. Tas bija diezgan svarīgi.

Polijas līga uzskatāma par vienu no Eiropas “Top 6” līgām – līdzās Krievijai, Turcijai, Francijai, Spānijai, Itālijai. Aizpērn septiņas poļu komandas spēlēja Eirokausos – par līgas kvalitāti jautājumu nav. Visas komandas cīnās par “play-off”. Siedlce noplīsa tikai beigās?
Sezonas pirmā puse bija veiksmīga. Pirmajā aplī uzvarējām visas komandas, kuras bija jāuzvar, un Ziemassvētkos bijām “play-off” zonā. Otrajā aplī nenospēlējām tik labi, kā vajadzētu – neiekļuvām izslēgšanas spēlēs.

2009. gada augusts: Aināra Čukstes trenētā Latvijas U20 izlase ar bronzas medaļām atgriezusies no Eiropas čempionāta Gdiņā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

”Kolibri” piecinieks: Anna Gailīte, Karlīne Pilābere, Anete Šteinberga, Laura Ikstena un Anete Klintsone

Mārtiņš Zībarts lido gaisā: Latvijas U20 meiteņu izlase 2010. gadā otro reizi pēc kārtas nopelnīja Eiropas bronzu

Skatījos, ka februārī no komandas pieteikuma tika izņemtas trīs spēlētājas, tai skaitā divas ārzemnieces. Rotācija saruka līdz 5-6 spēlētājām?
Tāda situācija radās, jo zaudējām spēles, kurās bija jāuzvar. Teorētiski vēl pastāvēja iespēja iekļūt “play-off”, taču prioritāte bija nosargāt vietu virslīgā. Klubs – arī finansiālu iemeslu dēļ – atbrīvoja spēlētājas un viņas sameklēja citas komandas.

Viena no pamatsastāva spēlētājām guva savainojumu, vēl viena – neatgriezās pēc savainojuma. Trenera rīcībā esošo spēlētāju skaits strauji saruka un atlikusī sezona izvērtās diezgan intensīva.

Intensīva – tas nozīmē, ka jāspēlē 40 minūtes?
Četrdesmit piecas arī. Tāda pieredze nebija viegla, taču izaicinoša un vērtīga. Sezonas beigas aizvadīju kā saspēles vadītāja. Labā ziņa – katrā nākamajā spēlē kļuva vieglāk un spēlēju arvien labāk.

Arī komandas pieteikumā biji ierakstīta abās aizsargu pozīcijās. Sākumā tas nebija paredzēts?
Komandā bija divas saspēles vadītājas. Viena guva savainojumu sezonas sākumā, otra – amerikāniete Rebeka Herisa – devās uz citu klubu, (Čehijas valstsvienības galvenā trenera) Štefana Sviteka trenēto Toruņu. Sanāca spēlēt pret viņu.

Kurā brīdī sāki vadīt saspēli?
Astoņas kārtas pirms regulārās sezonas beigām.

Tā bija jauna pieredze?
Situāciju, kurā esmu vienīgā saspēles vadītāja un tādā līmeņa sacensībās, piedzīvoju pirmo reizi. Epizodiski vadīju saspēli Liepājā, kad savainojumus guva gan Sindija (Kudule), gan Ilze (Jākobsone), taču Polijā darīju to visu spēli.

Zināju, ka būs jāsaņemas uz visu spēli, nevis tikai dažām izspēlēm. Komandā bija pieredzējušas spēlētājas, taču viņas nebija gatavas tik ilgi spēlēt ar bumbu. Viņas palīdzēja, bet pārvest bumbu pāri laukumam un iesākt uzbrukumus vajadzēja man.

Skatījos, ka iepriekšējās sezonas beigas klubam bija vēl sarežģītākas.
Pērn vieta virslīgā tika nosargāta pēdējā spēlē. Arī šosezon pamatmērķis bija noturēties virslīgā – komandas sapulcē mums pateica, ka jāspēlē spēli pēc spēles, cenšoties izcīnīt pēc iespējas vairāk uzvaru.

Galvenais treneris – bulgārs Teodors Mollovs (poļu resursos – Teodor Mollow). Divus gadus vadījis Polijas sieviešu izlasi, pieredzējis kungs. Ievēroju, ka pieteikumā ir četri Mollovi.
Trenera dēls Teohars Mollovs bija galvenā trenera palīgs. Lomas bija labi sadalītas – abi palīdzēja viens otram, piemēram, Teohars tulkoja Teodora teikto no poļu uz angļu valodu. Viņš darīja arī citas tehniskās lietas.

Teohara sieva, ukrainiete Oksana, arī spēlēja komandā. Individuāli labi sagatavota spēlētāja, kura spēles laiku nopelnīja ar savu darbu un spējām, nevis galvenā trenera labvēlību. Man ar viņu izveidojās labas attiecības.

Ceturtā Mollovu klana pārstāve – galvenā trenera meita Magdalēna – laukumā devās sezonas beigās, kad mums trūka spēlētāju. Klubam nebija jaunatnes piramīdas – tas pārsteidza, tādēļ nācās iztikt ar iekšējām rezervēm.

Interesanti, ka treneris, vadot “Bobry Bytom” komandu, strādājis ar daudziem latviešu spēlētājiem. Pie viņa spēlējis Ainars Bagatskis (1999. gadā Bitomā nopelnīja Polijas bronzu), Arnis Vecvagars, Edmunds Valeiko un Uvis Helmanis (visi trīs 2000. gada sezonā).

TTT rindās kopā ar Zentu Meļņiku un Ievu Kūlīti. Foto: TTT

Laura TTT sastāvā kļuva par trīskārtēju Latvijas čempioni

Laura, nogriežot tīkliņu Cēsu sporta namā. Foto: Romualds Vambuts

Eiropas līgas spēle Liepājā pret Viļņas “Kibirkšti”. Foto: Ģirts Gertsons

Jaunatnes piramīdas nebija. Klubs sastāvēja tikai no vienas komandas, vai iekļāvās lielākā sistēmā?
Pilsētā bija vīriešu basketbola un volejbola komandas, kuras trenējās tajā pašā zālē. Juridiski atradāmies citā veidojumā – katrai struktūrai bija atsevišķi vadītāji, taču visas trīs komandas saņēma pilsētas finansējumu.

Kā Siedlce organizācijas ziņā izskatījās, piemēram, uz Liepājas vai Polijas fona?
Viss notika vienkāršāk, taču tika izdarīts. Komandai vakaros bija pieejams fizioterapeits – visu varēja sarunāt. Klubs nodrošināja pusdienas, spēlētājām piešķīra automašīnas. Polijas bonuss – vieglāk piesaistīt mazos sponsorus, kuri nosedz tehniskās lietas, piemēram, sagādā botas.

Pilsētā bija spa, kuru varējām apmeklēt, cik vēlējāmies. Praktiski uz visiem tālajiem izbraukumiem braucām dienu iepriekš, uz nakti apmetoties spēles norises vietā. Kā visur, notiek kāda aizķeršanās.

Algas aizķeršanās?
Jā, taču viss tika atrunāts.

Brīvdienas varēja aizbraukt uz netālo Varšavu?
Ar vilcienu jābrauc viena stunda un 15 minūtes – ātrāk un lētāk nekā ar automašīnu. Varšavā dzīvo ļoti laba draudzene, tāpēc braucieni uz galvaspilsētu bija kā bonuss. Spēlēs satiku gan Elīnu (Dikeulaku), gan treneri Vētru.

Vīrs atbrauca...
...kad viņam pašam nebija spēles Ogres basketbola skolā. Var iekāpt mašīnā un atbraukt pusdienas laikā.

Kas bija foršākais šajā sezonā?
Neparedzamība – visas spēles interesantas. Spēlēju pret stiprām komandām, individuāli meistarīgām un sagatavotām spēlētājām.

Interesantākais duelis?
Sezonas beigās, palikušas piecatā, pagarinājumā zaudējām “ENEA AZS Poznan”. Lai gan pretinieces, pateicoties panākumam, nosargāja vietu virslīgā, izturējām 40 minūtes daudzu skatītāju klātbūtnē. Neizturējām tikai nākamās piecas minūtes.

Tas bija duelis, kurā gribēju uzvarēt (Laura, spēlējot 45 minūtes, guva 16 punktus, izprovocēja sešas piezīmes un bloķēja trīs metienus). Nesanāca, taču pirmajā aplī izcīnītās uzvaras ļāva palikt virslīgā. Spēlētājas, kuras palika klubā, labi saliedējās un cīnījās kopā.

Nākamgad turpināsi?
Konkrētas sarunas vēl nav bijušas. Koncentrējos izlasei.

Pārbaudes spēle pret Ukrainu 2018. gada augustā. Foto: Romāns Kokšarovs, f64

Pagājušajā gadā, debitējot valstsvienībā, piepildīji vienu no sapņiem. Nākamais sapnis?
Eiropas čempionāts mājās.

Tavs iespaids par komandu?
Visas esam labas spēlētājas. Jābūt kā vienam veselam, jāspēlē komandas spēle. Domāju, ka viss ir iespējams. Aicinu visus līdzjutējus 7. jūnijā arēnā nākt uz Rozā lentītes spēli un atbalstīt mūs Eiropas čempionātā.

Ko galvenais treneris uzdāvināja dzimšanas dienā?
Rolanda Leizenbija grāmatu “Michael Jordan: The Life”.