V. Koziols: ""Dinamo" patiešām vairāk ir politisks Kremļa projekts"

Pirms pieciem gadiem šajās dienās Viesturs Koziols noteikti maz gulēja un bija patīkami satraukts, gaidot hokeja sezonu. Ar kādām emocijām viņš to gaida tagad?
Nebija tā, ka es maz gulēju. Gulēju labi. Nebiju jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta, bija jau tās lietas darītas. Bija tikai cits līmenis un cita atbildība. Runājot par gaidāmo sezonu, izskatās, ka viss būs labi. Paskatījos, kā komanda spēlē – biju uz vienu spēli Piņķos (labi, tur pretinieki nebija sevišķi spēcīgi), arī gandrīz visas Čehijas spēles redzēju. Man ir prieks. Prieks, ka Normunds Sējējs ir atpakaļ, prieks, ka vietējie čaļi ir kļuvuši par treneriem. Esmu pārliecināts, ka viņiem viss būs kārtībā, nav šaubu, ka viņi ir spējīgi vadīt komandu. Saņemsies Hosa, saņemsies Ņiživijs un būs labi. Par komandu man ir labas sajūtas. To, ka mēs būsim «play - off», es par 99% saku.

Pieskāries latviešu treneriem. Kad pirms pieciem gadiem šo visu sākāt, bija tāda vīzija, ka Artis Ābols varētu būt galvenais treneris ar laiku?
Viennozīmīgi! Man par to nebija nekādu šaubu, tāpēc es arī viņu aicināju par asistentu. Teicu: mācies, skaties un vēro. Man nebija ne mazāko šaubu, ka Artis kādreiz būs labs galvenais treneris.

Viņam ir bijušas labas iespējas krāt pieredzi gan pie Šuplera, gan pie Rautakalio. Tam visam bija dažādi panākumi un izpausmes, taču viņam kā asistentam jo dažādāka pieredze, jo labāk.
Viņam tas laiks arī ar Nolanu pie izlases bija ļoti noderīgs. Viņš ir pastrādājis un apguvis slovāku skolu, somu skolu – kaut arī ne pašu labāko -, tāpat arī Nolana (lai arī man ir savs viedoklis par viņu) Ziemeļamerikas stilu viņš ir paspējis izjust. Ābols ir gudrs, inteliģents, ļoti zinošs speciālists.

Esat pazīstami jau kopš «Rīga - 2000» laikiem. Tad jau tas bija redzams?
Nē. Es melošu, ja teikšu, ka jau tobrīd domāju, ka Artis būs treneris. Taču tas, ko es tajā laikā darīju un teicu arī Ģirtam Ankipānam: «Čaļi, ko jūs darīsiet, kad beigsiet spēlēt hokeju? Ejiet mācīties!» Es negribētu teikt, ka viņus piespiedu – nekādā gadījumā! -, bet to es viņiem stāstīju un borēju. Vēl arī Ronalds Ozoliņš un Edgars Žaltkovskis – viņi visi ir pie manis spēlējuši un tajā laikā arī mācījušies. Ir vajadzīgs ne tikai diploms, bet arī zināšanas. Zināšanas par fizioloģiju, anatomiju, jāzina, ko var ēst pirms spēles, ko – pēc spēles, cik ilgi jāguļ. Tas viss ir svarīgi.

Nepietiek ar: nu, kā – spēlējis taču esmu!?
Tā nemēdz būt. Hokejs ir palicis tik ātrs, ekipējums paliek vieglāks. Hokejs paliek ātrāks un ātrāks. Hokeju spēlē ar galvu, pēc tam ir viss pārējais.

Tas tā ir jebkurā sporta veidā. Iepriekšējā sezona bija tā, par kuru runāja jau labu laiku – sak, kaut kad jau mēs netiksim «play - off». Tu paredzēji ko tādu?

Bez šaubām. Ja man būtu teikšana, es Rautakalio jau sen būtu atlaidis no darba. Treneris vairākkārtīgi preses konferencēs stāstīja: es jau neko, komanda neizpilda to, ko es viņiem lieku; es jau neko, viņi slikti nospēlēja! Ja viņš tā vienreiz pateiktu, es viņu pasauktu pie sevis uz pārrunām. Nevar būt tā – es un komanda. Nav tā! Treneris ir komanda. Treneris ir atbildīgs par to, lai komanda izpilda to, ko viņš prasa. Nemāki to panākt? Vecīt, tev te nav vietas – tinies! Un tas bija nepārtraukti. Bija acīm redzams, ka tās viņa metodes nestrādā šeit. Tā bija mocīšanās. Psiholoģiskais klimats arī bija slikts. Tā bija auklēšanās, es jau sen viņu būtu atlaidis.

Uz visa tā fona vēl Guntis Galviņš. Nevarēja īsti saprast, kas ar viņu tur notika.
Es domāju, Rautakalio arī Gunti sačakarēja lielā mērā. Nevar atnākt cilvēks no malas un saprast, kuram ir kāda psiholoģija, kuram kāds dzīves gājums. Lai zinātu, ko Guntim uzticēt, ko – neuzticēt, ir jāzina viņa ģimenes vēsture. Kā viņš ir cīnījies, jo viņš ilgu laiku ir bijis vienīgais apgādnieks ģimenē. Par to es viņu ļoti cienu. Tāpēc ir jāzina psiholoģija un vēsture. Es domāju, ka kapteinis viņš nevarēja būt, it sevišķi tajā situācijā, kāda bija pēc Ozoliņa. Ļoti nepareizs lēmums.

Bet tāpēc jau ir asistenti, kas zina to vēsturi un pasaka priekšā.
Jā, bet jautājums – vai viņos klausās?

Neklausījās?
To nezinu, tas ir jāprasa Rautakalio. Es negribu pārāk daudz slikta par Rautakalio teikt, jo nekad neesmu ar viņu runājis – zinu vien tik daudz, cik bija publiskajā telpā un cik ar Normundu mazliet aprunājos. Normunds kaut kur publiskajā telpā bija teicis, ka viņam nesen ir piezvanījis Rautakalio un teicis, ka viņš tikai tagad ir sapratis tās lietas, ko Normunds viņam bija stāstījis. Tagad viņš to kļūdu ir atzinis.

Te ir stāsts par kursa maiņu. Bija Šuplera trīs sezonas ar viņa hokeju, pie kura mēs jau bijām pieraduši – viņš tomēr bija arī Latvijā strādājis iepriekš. Un tad nāca Rautakalio ar saviem pārkārtojumiem. Ja nebūtu šī kursa maiņa, vai arī tad būtu šis kritums?
Es domāju, ka ne. Grūti pateikt, vai pēc Šuplera uzreiz vajadzēja dot iespēju Artim – grūti pateikt. Kritums? Ozoliņš to vienu gadu vēl bija, bet ar visu to mums nekādi negāja. Švaki gāja. Manuprāt, tagad būtu diezgan muļķīgi runāt, kā būtu bijis.

Rautakalio nāca ar diezgan straujiem pārkārtojumiem, apzinoties – mūsu spēlētāji nav paši tehniskākie, precīzākie.
Te ir tas, par ko mēs ar tevi sākām jau iepriekš runāt: proti, ir «Dinamo» un ir hokejs. Rautakalio Somijā ir pieradis pie somu hokeja – ātrs, tehnisks, fiziski spēcīgs. To jau nemāca 18 gadu vecumā, to māca treneri klubos jau no mazām dienām. Tā ir ābece pēc apstiprinātām federāciju programmām. Tā ir tā problēma, ka Rautakalio bija domājis, ka, pamainot mazliet spēles uzdevumu, mūsu spēlētāji būs pietiekami profesionāli, lai adaptētos. Bet to jau pie mums, Latvijas hokejā, nevienam nav mācījuši! Cik treneru, tik viedokļu. Mums nav Latvijas hokeja skolas, mums ir tikai Latvijas hokeja panākumi. Tā ir tā problēma. Latvijas hokeja skolas nevar būt, ja nav mums hokeja klubu. Mums ir divi trīs. Bija. Kas mums tagad ir? Kur visi ir palikuši? Ja nav stipru hokeja klubu, tad mēs nevaram runāt par Latvijas hokeja skolu. Es esmu pārliecināts, ka, ja mēs gribam cīnīties par ko vairāk kā vienkārši neizkrišanu no A grupas, kas mani vienkārši kretinē (kur var būt tik zema pašapziņa?), tad mums ir vajadzīga spēcīga hokeja sistēma, kuras pamatā ir spēcīgi klubi. Ar tradīcijām, ar savu sistēmu, treneriem, hallēm, apmācības sistēmu.

Cik daudz Latvijā, pie mūsu iespējām, tādu klubu vispār var būt?
Bez valsts un pašvaldību atbalsta nevar. Es vienmēr gan «Avantis/Turība», gan «Rīga - 2000», gan Hokeja skolas «Lūši» sakarā esmu stāstījis un arī Guntis Indriksons nepiekusis ir teicis to pašu: investēt naudu sportā un veselībā ir daudz lētāk nekā pēc tam veselības aprūpes sistēmas uzturēšanā. Nav obligāti jābūt profesionālajā sportā, bet jābūt iespējai visiem ar to nodarboties. Kam nav skaidrs, ka hokejs ir populārs? Kam tas nav skaidrs? Ir jārada sistēma, ko valsts mērķtiecīgi atbalsta. Pašvaldības jau atbalsta, bet valsts sistēmas nav nekādas. Cik mēs jau esam par to runājuši, lai būtu atlaides hallēm, klubiem. Mēs jau reiz satikāmies basketbols, futbols un hokejs kopā un izdomājām hokeja sistēmu, kādai tai būtu jābūt. (Izteiksmīgi noplāta rokas.) Tas jau nevienu neinteresē...Tas ir noziegums! Noziegums pret nāciju. To, ko nedara, var saukt par noziegumu pret nāciju. Agrāk to saucu maigākos vārdos, bet tā tas ir. Tas, ka nav šādas sistēmas, ka netiek valstiskā līmenī investēta nauda, izstrādātas akreditācijas programmas. Vienalga, kurā sporta veidā. Pēc tam mēs maksājam stipri dārgāk, cīnoties ar narkotikām, bezdarbu un veselību. Es skatījos datus, kāda bija bērnu fiziskā sagatavotība pirms 20 gadiem, 10 un tagad, mācoties 11. klasē. Katastrofa! Tagad aizsardzības ministrs Pabriks saka: «Ārprāts! Bērni, beidzot skolu, nav gatavi armijai.» Vau! Jā, tas gan dīvaini, kā tad tā? Tāpēc ka valsts nav investējusi bērnu fiziskajā sagatavotībā.

Tagad Latvijas Hokeja federācija ir pateikusi «A», pasakot, ka vairs nelaidīs nevienu pāri robežai, nepasakot «B» - kur tad īsti lai spēlē?
(Saviebjas.) Ai, es pat negribu par to runāt. Kirovs vienkārši ir...Visu cieņu viņam, viņš ir šovmenis. Tas ir apbrīnojami, kā viņš no nekā spēj uztaisīt ziņu, bet pats viņš neko nedara. Es negribu par to runāt – tukša vieta. Bet par to, kā viņš no nekā spēj uztaisīt šovu, - tur viņš ir labākais Latvijā. Visu cieņu un bez ironijas! Likt sprunguļus tam, ka vecāki, bērni un tie klubi, kas vēl ir palikuši, atrod vietu kur spēlēt un sparinga partnerus, - cik stulbam ir jābūt, lai to pateiktu? Viņam ir jābūt priecīgam, ka bērni tur spēlē. Cik LHF bērniem gadā piedāvā spēles? Divdesmit līdz trīsdesmit. Kāda ir spēļu prakse, ko viņi iemācās? Un daži tie spēļu rezultāti arī droši vien ir 21:1.

Labi, kamēr galva pūst, tikmēr ķermenis arī pusdzīvs. Bet mums ir «Dinamo», kuri tad var ap sevi izveidot savu piramīdu.
Viņi to jau dara, bet tam vajag baigo naudu. Vajag milzīgu naudu. Man darba kolēģim puika jau spēlē «Dinamo» sistēmā, rādīja bildes, kā brauc spēlēt turnīros un dara to «Dinamo» kreklos. Tā kā tā sistēma pamazām tiek veidota un tas ir pareizi, bet žēl, ka tikai viena. Vajadzētu Daugavpilī, Ventspilī, Rīgā jau divām bija jābūt priekšā.

Tajā pašā laikā labi ir tas, ka vismaz kāds kaut ko dara. Tad vismaz pienāks brīdis, kad varēs pateikt: ai, mēs šogad negribam tērēt daudz naudas, tev 18 gadi, tu labi spēlē – nāc spēlē!
Protams! To jau es teicu sākumā – stipri klubi. Bērnam jau no 8 gadu vecuma ir jāpierod pie tā, ka hokejs ir komandu sporta veids. Viņam ir jābūt atbildībai pret partneriem. Viņš nevar pat iedomāties pateikt, ka brauks ar vecākiem ceļojumā, kad priekšā ir svarīga spēle. Ir jābūt ieaudzinātai atbildībai un kārtībai pret klubu. Un arī vecākiem to vajadzētu saprast, lai nevērpj intrigas par to, ka bērns spēlē «tikai» otrajā maiņā. Vēlreiz saku – to bez valsts un pašvaldību atbalsta ir grūti izdarīt.

Te mēs nonākam pie tēmas par «Dinamo» pienesumu Latvijas hokejam. Ir tādi, kas saka, ka tāda nav.
Muļķības! Kā nav? Viens mazs piemērs. Andrejs Silavnieks pārdod hokeja inventāru. Pavaicājiet viņam, cik viņš pārdeva gada laikā, kad vēl nebija «Dinamo», un cik pārdod tagad. Skaits ir viennozīmīgi pieaudzis, «Dinamo» pienesums ir milzīgs Latvijas hokejam. Vēl lielāks tas būtu, ja federācija un «Dinamo» atrastu modeli, kā sadarboties, nevis kašķēties. Tas būtu ideāli. Kad mēs mēģinājām Kirovu gāzt, tad es teicu – mans mērķis ir, lai Latvija tuvāko trīs četru gadu laikā spēlē pa medaļām pasaules čempionātos. Kāpēc ne? Mierīgi! «Dinamo» pienesums Latvijas hokejam ir milzīgs. Ja kāds saka pretējo, tad viņš vai nu nelasa avīzes, vai nav bijis uz hokeju. Vai arī nav aprunājies ar cilvēkiem, kuriem bērni spēlē «Dinamo» sistēmā.

Par pienesumu turpinot, kādreiz bija tā, ka izlasē spēlēja 16 hokejisti no «Dinamo» un ļoti labi varēja redzēt, ka daudziem nav acīs tās uguntiņas. Sprukts, kurš atbrauc no Maskavas, ir pavisam cits spēlētājs izlasē. Pirmajos divos gados to nevarēja manīt, tagad...
Bet te ir jautājums par to, kāpēc čaļi spēlē izlasē un kāpēc viņiem ir jāspēlē. Tur ir vairāki faktori. Ja būtu šī te klubu audzināšana, turklāt pareiza, tad jau no paša sākuma tiktu ieaudzināts, ka visu klubu virsotne ir izlase. Ir jābūt ieaudzinātam patriotismam! Tev ir jāspēlē klubā un jātiecas uz izlasi. Ja uzaicina, tad tas ir – vauu! Jābūt pārlaimīgam. Bet te man, gribot negribot, atkal ir akmens jāmet federācijas dārziņā. Ar ko mums asociējas izlase un LHF? Ar bardaku. Es labi zinu šo hokeja virtuvi, viņi jau stāsta – nav bijis gads, kad Kirova vadībā nebūtu bijis bardaks. Nekad nav bijis tā, ka viss būtu perfekti nodrošināts. Vienmēr mēs runājam par sīkumiem. Bet, ja tu prasi kaut ko no hokejista, tad viss ir jānodrošina. Mēs nerunājam par to, ka ir jālido biznesa klasē un jādzīvo dārgākajās viesnīcās. Par to nav runa. Mēs runājam par elementāru komfortu: apdrošināšana, jābūt prēmijām – nav tur ko kautrēties. Aktīva sportista mūžs ir desmit, maksimums – piecpadsmit gadi. Divdesmit reti kurš nospēlē. Nav ko viņu makos skatīties. Kā Kirovs saka: «Viņi tur pelna baigās naudas, ir miljonāri.» Paldies Dievam, super! Malači! Kā viņi par tādiem ir kļuvuši? Ar darbu nodrošinājuši. Šis viss arī to veido. Ir jābūt audzināšanai klubos un sakārtotai videi izlasē, lai nav jāuztraucas par sīkumiem. Ir jābūt labam mikroklimatam no pirmās dienas. Tā vēl nekad nav bijis. Ja mēs runājam par tādām lietām kā hokeja klubi un izlases, tur nav sīkumu. Ja nav banāni pareizajā laikā un vietā nolikti uz galda, tad tas nav sīkums – tas ir «part of the game» (spēles sastāvdaļa – angļu val.).

Tad varbūt te tik daudz nav stāsts par «Dinamo», cik par to, ka spēlētāji jau no mazotnes nav pareizi mentāli sagatavoti, jo nav nostādīts, ko nozīmē izlase?
Jā. Arī. To es esmu teicis, ka tā Latvijas hokejā nav, jo nav hokeja sistēmas. Mēs katru gadu zīlējam kafijas biezumos – būs Latvijas čempionāts vai nebūs? Kuras komandas piedalīsies, kuras – ne. Nav nekādas pēctecības, nekādu tradīciju. Kas tad to visu veidos? Tam ir jāveidojas no augšas un tam ir jābūt vadītam, koordinētam.

Pats pieminēji – reiz jau centāties gāzt Kirovu. Otrais mēģinājums būs un vai maz tas ir iespējams?
Kamēr hokeja sabiedrība nesapratīs, ka viņš neko nedara, tikmēr nekā nebūs. Iniciatīvai ir jānāk no hokeja sabiedrības. Ja tā sapratīs, kāds bardaks ir LHF un visā hokeja saimniecībā, tad kaut kas var mainīties. Es netaisos mākslīgi atkal lēkt uz ecešām un kaut ko darīt, hokeja sabiedrībai tas pašai ir jāsaprot un jāpasaka: «Kirov, še tev puķes – tev ir 73 gadi, paldies, nekāda ļauna prātā mums uz tevi nav, bet – uz redzēšanos!»

Hokeja sabiedrība to nav sapratusi?
Es brīnos, kā hokeja sabiedrība var to nesaprast un neko nedarīt.

Varbūt jāsaprot ir valdei?
Man arī Kirovs reiz piedāvāja iet valdē, es teicu, ka neiešu. Kamēr viss, kas tur cilvēkus interesē, ir par brīvu aizbraukt uz pasaules čempionātu hokejā vai kaut kur iefīrēt savu dēlu, es tur neiešu. Tas vispār ir absurds. Kamēr LHF biedri paši nesapratīs, kur ir Latvijas hokeja ļaunuma sakne, tikmēr jau nekas nebūs. Šogad es izlasīju Kirova atskaites ziņojumu. Uz kongresiem es vairs sen neeju, man ir žēl savu laiku tērēt tādam cirkam. Es izlasīju ziņojumu. Viņš pat tur, LHF ziņojumā, pamanījās pieskarties «Liepājas metalurga» rūpnīcas problēmām. Bravo, Kirov, bravo!

Bet tagad tas ir hokeja problēmu kontekstā.
Es negribu tur meklēt labos vai ļaunos, bet ir pilnīgi skaidrs, ka šī konflikta rezultātā, jo arī Kirovs tur ir akcionārs, nav vairs mums vēl viena kluba. Faktiski tika likvidēts pēdējais profesionālais klubs, kurā bija sistēma un piramīda. Tās komandas vairs nav. Paldies, Kirov – arī tu esi pielicis roku. Un nedziedi pekstiņus, ka tu tur esi baltais, visi pārējie – sliktie. Nav tā, taisnība ir kaut kur pa vidu.

«Dinamo» pirmajā sezonā jūs nācāt ar tādu uzstādījumu, ka tas var būt biznesa projekts...
Es vēl aizvien esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tas var būt biznesa projekts. Bet viens no iemesliem, kāpēc mani atstādināja no prezidenta amata, bija tas, ka es biju diezgan nežēlīgs savās prasībās pret KHL vadību. Arī KHL vadībai ir jābūt ieinteresētai atbalstīt klubus un visu šo sistēmu veidot kā biznesa sistēmu. Bet tas tā nav – tas patiešām vairāk ir politisks Kremļa projekts. Es nerunāju par principu: iedod man naudu un es tev kaut ko iedošu pretī. Uz pareiziem tirgus pamatiem veidots projekts ar pareizi nostādītām attiecībām starp reklāmas devējiem un preci var būt biznesa projekts, bet tam, pirmkārt, «augšā» ir jābūt pareizi sakārtotam. Kāpēc es to saku? Piemērs. Pirmajā gadā to nevarēja izdarīt, bet otrajā trešajā bija plāns to darīt. Proti, rādīt hokeja spēli ierakstā. Tā kā tagad to dara TV6. «Viasat Sport Baltic» ne visiem ir, bet izbraukuma spēli pa dienu redz tikai tie, kam tas kanāls ir, pārējie to var paskatīties vakarā pa TV6. Tikai tagad tā nauda aiziet nevis klubam, bet KHL. Par ko es cīnījos pirmajā gadā un bija ļaunais KHL, - es cīnījos par tiesībām pārdot klubam tās spēles. Kāds ir labums klubam no tā, ka KHL ir pārdevis par miljoniem raidtiesības «Viasat»? Viss ir pareizi – cilvēkiem rodas interese pirkt «Viasat» paketi, viņi no tā gūst ienākumus un ienākumus gūst arī hokejs. Bingo! Viens piemērs. Otrs biļešu cenas – tās ir jāceļ, nav variantu.

NHL tiek stādīts priekšā kā piemērs, kur ir bizness...
Nu, nu, nu. Tur jau tikai septiņi astoņi klubi pelna.

Bet vismaz! Līga ir viengabalaina, tradīcijas ir gājušas plašumā gadiem. Nevar taču piecu gadu laikā uzstādīt vēl vienu NHL.
Pirmais apstāklis – vairākām lietām jānostājas savās vietās un tad par to var runāt kā par biznesa projektu. Pirmā lieta ir KHL vadības uzstādījums. Tas, ko tagad KHL pareizi dara, ir līgas paplašināšana. Super! Vairāk valstu, lielāka interese no televīzijām. Viss ir pareizi, ap to var sākt kaut ko būvēt, taču ir jābūt profesionāliem cilvēkiem, kuri pārdos to preci patērētājiem. Kas ir svarīgi? Nu, kāpēc visi pērk «iPhonu»? (Tur rokās «iPhone».) Tāpēc, ka tas ir labā iepakojumā, labā skaistā kastītē. Kāda ir pašizmaksa? Nu, kādi 60 lati. Bet pārdod par 600 latiem. Kāpēc? Tāpēc ka pats produkts ir labi iepakots, ne tikai tiešā nozīmē, un visiem tāpēc vajag «iPhone». Tas ir «brends». Tāpat ir ar KHL. Produkts ir labs – emocijas, sports -, tikai jāmāk to pārdot. Jāsakārto vadība. «Dinamo» viens pats to neizdarīs.

Tieši tā. Nevar viens klubs neko daudz mainīt, ja līga pati nemainās.
Jā, viņi var kaut ko tikai minimāli ietekmēt.

Un nevar «Dinamo» vieni paši pelnīt, ja pati līga nepelna.
Nav variantu!

Tu piesauci Kremli. Vai var būt tā, ka «Dinamo» nebūs?
Es domāju, ka nē. Lai arī tas ir Kremļa projekts, es nekad neesmu pamanījis, ka Latvijas valdībai tiktu diktēts: ja jūs nepieņemsiet tādu vai tādu lēmumu, tad «Dinamo» nebūs naudas. Neesmu to pamanījis. Ja vien mēs varam apēst to krupi, ka naudu dod krievu uzņēmumi, un tā nav Kremļa nauda, tā ir privātu uzņēmumu nauda (kāpēc viņi dod to naudu, tas ir cits jautājums) un nav politiski iezīmēta nauda. Domāju, ka nē - «Dinamo» nevajadzētu pazust, jo, gribētos domāt, ka ir sasniegts labs līmenis un «Dinamo» ir labs zīmols. Domāju, ka «Dinamo» ir vajadzīgs KHL, un tas liek cerēt, ka vēl kādu laiku «Dinamo» būs.

Pirms gada šim pašam hokeja izdevumam es intervēju tavu pirmās sezonas kolēģi Olafu Saulrietu. Runājot par emocionālākajiem brīžiem, viņš pieminēja himnas dziedāšanu «play - off», kad redzējis, ka arī Viesturs ir bijis asarās. Tagad es arī tev varu pavaicāt – tas gads, ko pavadīji «Dinamo», var būt starp emocijām bagātākajiem tavā dzīvē?
Jā, protams. Atskaitot tos kašķus un kreņķus, kas man bija ar vienu otru no Jura Savicka puses piekomandētu cilvēku, pārējais viss bija labi. Viņš man piekomandēja tādu Zigmāru Priedi...Negribu izteikties par to cilvēku.

Visiem jau sen viss ir zināms.
Bet pārējais viss bija ļoti labi. Man nepatīk savu laiku tērēt ar tukšiem cilvēkiem, bet citādi viss bija ļoti labi. Neviens jau neticēja, ka tāds «Dinamo» vispār būs, Ēriku Strausu (“Sporta Avīzes” galvenais redaktors – aut.) ieskaitot. Nesen tīrīju studiju un atradu vecās «Sporta Avīzes» karikatūras. Forši, ka tāds «Dinamo» ir. Pozitīvu emociju neapšaubāmi bija daudz vairāk kā negatīvu. Nē, man nav negatīvu emociju, praktiski nav.

Kas izdarīts, tas izdarīts – to neviens vairs neatņems.
Protams. Esmu tikai priecīgs un lepns par to.

Varbūt mēs tuvākajā laikā redzēsim tevi aktīvajā hokejā?
Spēlēju hokeju reizi nedēļā, divreiz nedēļā. Tā ka mani hokejā var redzēt. (Smaida.)

Ļoti labi. Varbūt kādos procesos, uzvalkā, kabinetos...Vai ir jāpamainās cilvēkiem?
Es jau teicu, ka labprāt savu laiku, zināšanas izmantotu hokejā. Katrs gads, ko mēs čammājamies un nepieņemam drosmīgus lēmumus, - katru gadu varētu izmantot lietderīgāk un izdarīt ko labu hokeja labā. Es nekādā gadījumā nepretendēju uz zinošākā hokeja cilvēka statusu, jo ir daudz zinošu arī Latvijā. Taču zināma pieredze man hokejā ir, un ja kādā brīdī būtu kāda iespēja ko darīt Latvijas hokeja labā, es to darītu, nav šaubu.