Rautakallio: "KHL katra komanda atrodas tālu no jebkuras komandas NHL"
„Latvijas Dzelzceļa kausā” uz pāris dienām Rīgā, bija iegriezies „Dinamo” bijušais treneris - Peka Rautakallio, kurš brīvos brīžus labprāt pavada Latvijā, aizvadot pāris golfa partijas, kā arī izmantot iespēju, pavērot „Dinamo” sniegumu. Laiks ir ieviesis zināmas korekcijas gan komandā, gan Rautakallio uzskatos par hokeju kopumā. Šobrīd var runāt par citu Peku Rautakallio, kurš spējis iedziļināties un rast atbildes uz notikumiem pirms nepilna gada.
Intervijas autors: RAIMONDS GEKIŠS
Esat turējis savu vārdu un Rīgā ieradāties, ja ne kā treneris, tad vismaz atpūtas braucienā.
Ir pāris iemesli, kāpēc esmu ieradies. Viens no tiem, ka mums ar sievu Rīgā ļoti patīk, skaista pilsēta. Arīdzan cilvēki, kuri šeit dzīvo, ir vieni no jaukākajiem, kas rada vēlmi atgriezties Latvijā. Laimīgā kārtā mums pazīstamam draugam pieder golfa klubs. Izbaudām savu viesošanos arī ar golfa spēlēm, vienā no skaistākajiem laukumiem kādā ir nācies būt. Turklāt vēl izdodas apmeklēt hokeja spēles. Esam priecīgi par laika pavadīšanu Latvijā.
Veiksmīgā kārtā jūsu vizīte sakrita ar „Latvijas Dzelzceļa kausa izcīņu”.
Priecājos atkal redzēt komandu, kā ir mainījusies pa šo laiku.
Kā izmainījušās jūsu sajūtas, kopš pēdējās reizes, kad bijāt Rīgā?
Jūtos ērti, jo tagad neesmu iesaistīts Rīgas hokejā, neesmu no tiem, kurš vada komandu. Varu tagad raudzīties kā komandai veicas, tāpēc ar nepacietību gaidu otro spēli saruna notika pirms Dinamo un AK Bars spēles – R.G.. Iepriekšējā spēlē vīri izcīnīja uzvaru, Mikaela Telkvista rēķinā vairākas teicamas darbības. Komanda kopumā nospēlēja labi un droši, kas nozīmē labi aizsardzībā, gaidot izdevības, kad pretinieki kļūdīsies, to viņi sagaidīja. Pašlaik komanda izskatās labi. Tāpēc vēlos redzēt šīvakara spēli, lai izprastu nedaudz vairāk.
Kā izmainījās jūsu ikdiena, kad devāties prom no Rīgas?
Godīgi sakot, nekas diži nav mainījies. Ar sievu mums pieder vīna bizness, kurā pašlaik darbojamies. Redzēs vai drīzumā kādi piedāvājumi parādīsies, runājot par hokeju, protams. Gada sākumā pavadīju divus mēnešus ASV, lai pavērotu NHL spēles, salīdzinot ar KHL, tur vairums lietu notiek citādāk. Papildus tam, studēju Ziemeļamerikas sporta psiholoģiju, kas ir atšķirīgāka, nekā Eiropā. Tā bija viena no labākajām lietām, ko paveicu divu mēnešu laikā, atrodoties ASV. Ja šobrīd es būtu komandas galvenais treneris, tad tas būtu pavisam citādāk.
Iepriekš sporta psiholoģijai nepievērsāt nopietnu vērību?
Vairums lietu pašlaik es redzu citādāk, nekā iepriekš. Skatoties vakardienas spēli, skaidri iezīmējās tas, ka puiši spēlē kā vēlas un laukumā dara, ko grib. Tas nav slikti, bet pavisam cita lieta, kā tas darbosies sezonas laikā. Kamēr komanda ies ceļu, kādu viņi vēlas un būs uzvaras, tikmēr viss kārtībā. Tomēr pāris niansēs, es rīkotos citādāk, bet treneri komandu pazīst labāk par mani.
Pēc laika, ko esat pavadījis prom no Dinamo un hokeja kopumā, kā jūs atskatāties uz posmu, kad vēl bijāt komandas galvenais treneris?
Ja varētu komandu iegūt atpakaļ – nenoliedzami es dažas lietas darītu citādāk.
Kas būtu galvenais, ko mainītu?
Viena no būtiskākajām lietām, ko mainītu – panāktu, lai komanda dažas nianses izpildītu citādāk, nekā mēs spēlējām. Pieņemtu nedaudz vairāk komandas vēlmes, jo runa nav tikai par to, ko es vēlos, lai komanda darītu. Nedrīkst aizmirst to, kas nepieciešams komandai. Atskatoties atpakaļ, mēs spēlējam labi, bet problēmās radīja vārtu gūšana, kas noveda pie tā, ka neizcīnījām uzvaras. Pārējās komandas to ātri pamanīja un izmantoja savā labā. Šodien ietu citu ceļu.
No spēlētāju un kluba vadības puses izskanēja pārmetumi, ka spītīgi turējāties pie sava plāna. Tomēr kā galvenajam trenerim jums bija skaidrs, ko vēlaties redzēt no komandas.
Tobrīd bija vai nu mans variants, vai nekāds. Tas nav pareizākais veids kā strādāt. Šobrīd būtu krietni vien atvērtāka komunikācija, starp treneriem un komandu. Savā starpā jārunā krietni vien vairāk. Tieši šīs lietas, papildus citām ar sporta psiholoģiju saistītām tēmām, studēju kamēr atrados Ziemeļamerikā.
Kādi apstākļi toreiz traucēja, lai realizētu šādu komunikāciju starp treneri un komandu?
Tad es ticēju, ka tikai tādā un ne citādā viss notiksies, veids kā vēlējos redzēt komandu spēlējam. Pamanīju, ka runājot par Latviju, ir tikai viena hokeja komanda – Rīgas Dinamo. Ir jābūt gatavam tur spēlēt, nevar vienkārši noslēgt līgumu ar spēlētāju, kurš daudzus gadus ir spēlējis vienā vai otrā veidā un mēģināt pārmācīt viņu. Jāatrod veids, kā strādāt ar junioriem, lai viņi būtu gatavi tam brīdim, kad pievienosies pirmajai komandai, bet realitātē nekas tāds nenotika. Vairāk vai mazāk, man nācās ar galvu triekties sienā, jo domāju, ka spēlētāji saprot, kas ir jādara un komandai nepieciešams, bet nekas tāds nenotika.
Piekritīsiet, ka arī spēlētājiem jāpārdomā sava attieksme, jo kā uzsver vairāki hokeja analītiķi, tad daudziem no viņiem Dinamo projekts ir īsta medus maize un gadījumā, ja klubs netiktu izveidots, vairums noteikti nespēlētu KHL? Turklāt, kad komandas galvenais treneris pieprasa lietas, kas profesionālos klubos ir ierasta lieta, tad rodas nesaprašanās savā starpā.
Tā gan, jo spēlētājiem, kas tāds ir jaunums. Es pamanīju šādu faktu, bet nedaudz par vēlu. Dažreiz dzīvē, it īpaši sportā ir jākļūdās, lai saprastu, kas jādara pareizi. Kā treneris, savos agrīnajos laikos, kad strādāju Somijā, tas bija mans darba stils. Vairums pārmaiņu, ko centos ieviest Rīgā, agrāk man padevās krietni vieglāk, bet šeit saskāros ar kaut ko pilnīgi pretēju.
Varbūt tas ir kontekstā ar somu un latviešu psiholoģisko sagatavotību?
Iespējams, savu lomu nospēlēja tas, ka mums nebija izteikta līdera, kurš varētu pastāvēt par komandu, sapurināt vajadzīgajā mirklī. Spētu piecelties un vīriem pateikt – tas ir veids kā mēs spēlēsim un uzvarēsim. Skatoties vakardienas spēli ar Lokomotīvi, priecājos par Sanda Ozoliņa atgriešanos komandā. Komanda spēja atgriezt gan Sandi un Aleksandru Ņiživiju, bet prom devās tādi spēlētāji kā Karsums, Galviņš, Rēdlihs, Sprukts. Godīgi sakot, mēs dažos gados zaudējām piecus līdz sešus spēlētājus. Līdzīga dinamika ir sagaidāma arī nākamajos gados, jo brīdī, kad komandai veicas, tad pārējie klubi cenšas pārvilināt mūsu labākos spēlētājus. Tas nozīmē, ka jāpiesaista augstas klases leģionāri, lai aizlāpītu radušos caurumus. Tajā pašā laikā, kluba organizācija vēl nav tādā līmenī, lai izaudzinātu meistarīgus jaunos spēlētājus, kuri varētu pievienoties komandai no junioru līmeņa.
Starp jums un Latvijas izlases galveno treneri tiek vilktas paralēles, jo arīdzan viņš saskārās ar līdzīgām problēmām, kad pārņēma izlases vadību. Ņemot vērā, ka Dinamo ir mājvieta lielākajai daļai izlases spēlētāju, varbūt situācija jāvērtē no cita rakursa?
Spēlētāji savā būtībā ir profesionāļi, jo attiecīgi tādā veidā arī pieiet treniņprocesam un dzīvei kopumā. Katru vakaru viņi ir gatavi doties laukumā, lai cīnītos. Vienīgā negatīvā lieta, ko varu minēt – bieži gadās, ka spēlētāji nezina, kas viņiem jādara. Tā ir lieta, kas nenotiek vienā mirklī, gluži kā uzsist knipi. Kādam tas ir viens, divi vai pat trīs gadi. Visi spēlētāji nav vienādi, un kādam nepieciešams ilgāks laiks. Viena no būtiskākajām atziņām, ar ko esmu saskāries – ja spēlētājiem nav pārliecības, tad nekas nenotiks. Tomēr, ja spēlētāji ir pārliecināti par savām spējām, tad mums būs iespēja, ka lietas aizies pareizajā gultnē. Pārliecība ir būtiskākā lietā pie kā mums ir jāstrādā. Brīdī, kad spēlētāji laukumā darbosies ar pārliecību, viņi vairs nesatrauksies par iespējamajām kļūdām, ko varētu pieļaut un par kurām treneris attiecīgi reaģēs.
Kur slēpjas cēlonis?
Vaina nav psiholoģiskajā sagatavotībā. Vienkārši neviens nekad ar spēlētājiem par šīm lietām nav runājis, viņi nav pieraduši pie tā. Es trenēju komandu gandrīz divas sezonas. Pazīstu spēlētājus pietiekoši labi, lai zinātu, ka viņi ir labi cilvēki un spēlētāji. Svarīgi ir dot viņiem laiku, mēs nevaram prasīt rezultātu uzreiz. Attīstības ciklā ir gan augšas un lejas. Pērn mēs atradāmies vairāk lejās, lai gan spēlējām labi, bet nācās piedzīvot vairāk zaudējumus, kas noveda pie pārliecības trūkuma par savām spējām. Komanda saskārās ar augstu atbildības sajūtu, jo visi gaidīja tikai uzvaras, rezultātā kļūdījāmies vairāk un biežāk. Tas arī viss. Kādam nācās maksāt par to, šoreiz tas biju es. Svarīgi kopumā saprast, ka šādas lietas mēdz notikt un tā ir daļa no attīstības. Ja nekas tāds nenotiks, tad mēs nevaram runāt par attīstību. Esmu pārliecināts, ja turpinātu darbu, tad šosezon mums būtu lieliska sezona. Ir jāprot sper soli atpakaļ, lai zinātu, kas nepieciešams virzībai uz priekšu.
Runājot par attīstību, tad vienmēr tas ir kontekstā ar ilgtermiņu. Sajutāt, ka rezultātu spējat sasniegt ilgtermiņā pie konkrētajiem apstākļiem?
Patiesi saprotu kluba vadību, ja līdzjutēji un sponsori sāk jautāt, kas notiek ar klubu, tad viņi meklē risinājumu. Vadībai bija savas domas, arī to es saprotu. Līgā iezīmējas atšķirība starp klubiem, kuri vēlas izcīnīt uzvaru. Vieni velta lielas pūles, lai izveidotu spēcīgu komandas sastāvu, bet citi, kas finansiāli labāk nodrošināti, vienkārši nopērk. Mums jāsaprot, ka mēs neesam viena no tām komandām, kurai ir neierobežots budžets. Ir jādzīvo ar tiem līdzekļiem, kādi šobrīd mūsu rīcībā. Tomēr jāskatās uz notiekošo reāli, cik tālu šādā veidā var aiziet. Retrospektīvi atskatoties uz kluba gaitām, var secināt, ka rezultāti bija ļoti labi. Klubs izslēgšanas spēlēs uzvarēja gan Sanktpēterburgas „SKA”, gan Maskavas „Dinamo”. Zaudējumi ar lielu vērtību noderēja tieši „SKA” un „Dinamo”, lai secinātu, ko nepieciešams paveikt, lai nākotnē gūtu panākumus. Redzam, ka „Dinamo” ir divkārtējie kausa ieguvēji, „SKA” šosezon izcīnīs uzvaru. Panākumus nodrošina arī šādi zaudējumi, kuri māca pieņemt lēmumus. Saprotu arī kluba vadību, jo viņi centās darīt visu, kas viņu spēkos, lai klubam palīdzētu.
KHL allaž sevi salīdzina ar NHL. Jūsuprāt, šāds salīdzinājums ir korekts?
Manuprāt, nevar salīdzināt KHL ar NHL, jo tās ir pilnīgi dažādas lietas. KHL katra komanda atrodas tālu no jebkuras komandas NHL, kad runā par to, kā jāvada klubs. Neviens klubs nav pat tuvu tai izpratnei, kādām jābūt klubam NHL acīm.
Arī attiecībā uz ilgtermiņa domāšanu?
Jā, līga atrodas ļoti tālu no tā. Nav nozīmes vai raugāmies uz Maskavas „Dinamo”, Sanktpēterburgas „SKA”, Kazaņas „AK Bars” – vai jebkuru citu lielbudžeta klubu, tik un tā, tie atrodas tālu no NHL komandām.
Jūs bijāt piektais treneris, kuru atlaida vēl pirms jaunā gada. NHL būtu grūti sagaidīt līdzīgu situāciju.
Nē, neko tādu tur neredzēsiet. Tur ir cita izpratne par hokeju.
Kā treneris, kam ir ilgtermiņa redzējums, var strādāt šajā līgā?
Kā iepriekš jau minēju, tad iepazīstoties ar apstākļiem, uz lietām raugos citādāk. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka sportā ļoti būtiski saglabāt pacietību. Vai tev ir pacietība, lai šodien spertu soli atpakaļ, kas dotu iespēju spert divus soļus rīt? Tas nav viegli un prasa lielu drosmi.
Jums bija kādi piedāvājumi no citām komandām?
Dodoties prom no Rīgas, teicu savam aģentam, ka vasaru vēlos pavadīt mierīgi. Esmu ļoti priecīgs, ka šobrīd varu atrasties Latvijā un par citu neko īpaši nedomāt. Kas notiks nākamajos mēnešos, neuzņemos spriest, bet tas būs laiks, kad sākšu izvērtēt piedāvājumus.
Kā vērtējat somu kluba „Jokerit” pievienošanos KHL?
Godīgi sakot, tas bija tikai laika jautājums. Zināju, ka drīzumā kam tādam vajadzēja notikt jebkurā gadījumā. „Hartwall” arēna pēdējā laikā nefunkcionēja samērā veiksmīgi, liekot tās īpašniekam izvērtēt pārdošanas iespēju. Somijā bija daudz spekulāciju par šo jautājumu. Savā ziņā esmu priecīgs, ka klubs pievienosies KHL, jo nākotnē līgā tikai paplašināsies rietumu virzienā. Tagad to var just, ņemot vērā, ka „Dinamo” nākas veikt mazāk pārlidojumu.
Finansiāli somi var uzturēt KHL komandu?
Harijs Harkimo ir ļoti gudrs uzņēmējs, kurš pazīst hokeju, nedarot neko tādu, kas varētu kaitēt klubam. Vairāk vai mazāk, viņš jau iepriekš sagatavoja tam, ka klubs varētu pievienoties kādreiz KHL.
Ņemot vērā, ka Somijas līga ir viena no spēcīgākajām Eiropā, „Jokerit” pievienošanās varētu atstāt negatīvu iespaidu uz vietējo čempionātu?
Jānogaida, lai redzētu, kas notiks. Pašlaik neredzu lielas problēmas, kas varētu skart Somijas čempionātu līdz ar „Jokerit” izstāšanos. Tomēr nekad nevar paredzēt, kas notiks rītdien.
Raugoties uz „Dinamo” sniegumu, ko pamanījāt citādāku, salīdzinot ar laiku, kad jūs bijāt galvenais treneris?
Neredzu kardinālas izmaiņas. Tāpēc vēlos redzēt arī nākamo spēli, lai gūtu lielāku priekšstatu.
Pēc jaunā gada, KHL nāca klajā ar īpašu paziņojumu par „Cerību kausu”. Kāds būtu jūsu viedoklis par negaidītām regulārās sezonas izmaiņām?
Uzskatu, protams, ka aizvadīt vairāk spēles ir labāk, pat ja netiek izslēgšanas turnīrā. Veids kādā tika iepazīstināts ar šo jaunumu, neliek būt pārsteigtam par notiekošo līgā, jo tu nekad nevari zināt, kādas būs nākamās izmaiņas (smejas). Līgas vadība nosprieda, ko darīt ar komandām, kuras netiek izslēgšanas turnīrā un tur neko nevar mainīt.
Kā „Dinamo” izskatītos jūsu vadībā „Cerību kausā”?
Nezinu, ko spēlētāji domāja, kad uzzināja par „Cerību kausu”. Manuprāt, ja spēlē šādā turnīrā, kur ir naudas prēmija, tad jācīnās par uzvaru. Otrkārt tiktu pārbaudīti spēlētāji, ar kuriem saista cerības arīdzan nākamsezon, papildus piesaistot jaunos spēlētājus.
Zinot kāds sastāvs šobrīd ir „Dinamo”, kā vērtējat komplektāciju?
Tas, ko es redzu, šajā komandā ir pieredzējuši spēlētāji – Ozoliņš, Ņiživijs, Cipulis atpakaļ ierindā. Šādā situācijā jācenšas atrast vietu arī jaunajiem spēlētājiem. Lai gūtu panākumus KHL, „Dinamo” vajadzīgs labs vārtsargs, kurš paveic labu darbu. Vakarnakt Mikaels Telkvists paveica labu darbu, nostāvēja vārtos pārliecinoši vairākās epizodēs – tā ir laba lieta. Papildus tam, jābūt labiem leģionāriem, šādos gadījumos nauda ne vienmēr nosaka kvalitāti. Pols Šehura ar Telkvistu ir vienīgie, kuri palikuši no pērnās sezonas, tas arī par kaut ko liecina. Tās ir lietas, no kurām nevar izvairīties. Jaunums, ka Ankipāns tagad atrodas treneru korpusā, redzēsim kā tas sekmēs komandas rezultātus. Priecē Hosas atgriešanās, jo ticu viņam kā spēlētājam, kurš var palīdzēt komandai. Šobrīd grūti spriest par komandas gaitām sezonas ietvaros. Redzu, ka Normunds Sējējs iegulda daudz sava laika un enerģijas, lai komanda kļūtu labāka. Neko sliktu par viņa darbaspējām nevaru teikt.
Daudz tiek runāts par Sanda Ozoliņa spējām pavilkt aiz sevis komandu. Pagājušās sezonas gaitu būtu izmainījusi Ozoliņa klātbūtne?
Viņš ir izcils līderis un ģērbtuvē Sandi respektē, to visi zina. Savas karjeras laikā izcīnījis Stenlija kausu, nospēlējis vairākas sezonas NHL, izlasē, viņš ir lielisks spēlētājs. Turklāt, kad Ozoliņš runā, tad spēlētāji zina, ka tā arī būs. Komanda tikai iegūs ar viņa atgriešanos.
Vairums spēlētāji, kuri intervijas izteicās par pagājušo sezonu, minēja slikto mikroklimatu. Kas tam bija par iemeslu?
Šajā jautājumā mēs atgriežamies pie sarunas sākuma. Ir jāsper solis atpakaļ, lai tiktu uz priekšu. Tādas lietas mēdz notikt. Sezonai sākoties mēs nezinājām kā tā iegrozīsies. Tagad tas ir skaidrs un nākotnē nekam tamlīdzīgam neļausim atkārtoties. Komandai nepieciešams līderis – Ozo ir atpakaļ.
Artis Ābols ir gatavs būt par galveno treneri?
Artis ir labs hokeja cilvēks, daudz ko saprot un papildus arī mācās, lai bagātinātu savas zināšanas. Redzu, ka viņš kārtīgi pieiet savam darbam un kļūst tikai labāks. Neredzu iemeslu, lai Artis nevarētu vadīt komandu.
Kādu rezultātus paredzat „Dinamo” šosezon?
Pašlaik grūti spriest, bet sezonas laikā sekošu līdzi. Man un sievai Rīgā ļoti patika, tāpēc cerēsim, ka komandai būs labi panākumi.
Kas ir galvenās nianses, kam būtu jāpievērš uzmanība, vērtējot „Dinamo” gaitas šosezon?
Tas, ka komandai ir pārliecība dodoties laukuma. Pārliecība, ka var uzvarēt. Neskatoties uz vairākiem zaudējumiem pēc kārtas, lai spēlētājos neveidotos nolemtības vai panikas sajūta. Jāturpina smagi strādāt un rezultāti neizpaliks.
[+] [-]