A. Krauliņš: "Šobrīd no Biedriņa ir palicis tikai uzvārds"

Pirmais Eiropas čempionāts pēc neatkarības atjaunošanas Latvijai notika pirms apaļiem 20 gadiem. Cik jums kā vecākajam trenerim saglabājies atmiņā no čempionāta Vācijā un no kvalifikācijas turnīra?
Atmiņā ir palicis, ka tā bija komanda. Jau kvalifikācijā Vroclavā ar lielu cīņu un motivāciju izsitāmies, kamēr lietuvieši palika aiz borta un uz finālturnīru netika. Finālturnīrs Vācijā bija pirmais neatkarības laikā, un no pozitīvā jāatzīmē, ka visi spēlētāji, kas tur bija, bija motivēti – morāli un fiziski, bez jebkādām citām domām kā tikai par basketbolu. Aizbraucām, pateicoties manam (studiju – D.Ā.) grupas biedram nelaiķim Haimam Koganam no „Lukoil”, jo bijām visnabadzīgākā komanda, pat nabadzīgāki par Bosniju un Hercegovinu, kas atbrauca no tranšejām uz finālu Vācijā. Mēs aizbraucām ar, kādas nu kuram bija, vecām botām un vienu spēļu formu, kaut gan solīja mums uz finālu pievest gan kedas, gan formu. Vienu spēli dabūjām nospēlēt ar Vācijas izlases formām. Aizdeva mums formas, aizlīmējām vācu ērgli ar leikoplastu un spēlējām.

Kādā krāsā formas bija?
Tā kā Vācija bija organizatore, tad nāca mums pretī un iedeva gaišo formu. Mums pašiem bija tumšā. Tas ērglis stipri krita acīs, un to dabūjām līmēt ciet.

Klīst leģendas, ka tenisists Ģirts Dzelde gaišo formu ir nosponsorējis.
Nē, sponsorēt nē, bet viņš mums palīdzēja kādos saimnieciskos jautājumos. Viņš palīdzēja sagādāt formu, bet pēc tam tā bija jādod atpakaļ. No Rīgas atsūtīja kaut kādas kedas, bet ziniet jau, kā ir ar jaunām kedām... Šis moments nebija no patīkamākajiem, ka par tādām lietām jādomā gan spēlētājiem, gan treneriem – būs vai nebūs.

Cik tas bija loģiski, ka par vecāko treneri iecēla tieši jūs? Vai konkurentu nebija?
Ne jau es to izlēmu (smejas), basketbola federācija. Šobrīd skatos ar baltu skaudību – izlasē ir divi, trīs treneri, masieris, ārsts, administrētājs... Toreiz tādu iespēju nebija. Par otro treneri ņēmu talkā Induli Možeiku, kura audzēknis bija Edmunds Valeiko, jo parasti skatos, kurš kādus spēlētājus izlasei ir sagatavojis. Ārsts, ja nemaldos, mums bija, un tajā laikā bija Viesturs Lāriņš. Varbūt vēl bija kāds, bet varu kļūdīties, jo pašreiz saviem pierakstiem es klāt netieku. Toreiz jau itāļiem un spāņiem otra puse komandas sastāvēja no „staffa”, apkalpojošā personāla. Tāpēc tas, kā ir šodien, priecē. Tas, ka ir nepieciešams ārsts, fizioterapeits, masieris un arī komandas priekšnieks, ir normāli, jo tādos čempionātos darba pietiek.

Pieskārāties taupības pasākumiem. Atceraties kādus kuriozus?
1992. gadā atbraucis laikam no Kolumbijas, iesaistījos tādā firmā „Consum”. Piekritu tur strādāt tikai ar tādu noteikumu, ka viņi finansēs Latvijas izlasi. Daļēji, savu iespēju robežās, viņi to arī darīja. Kolumbijā ilgāk nepaliku tāpēc, ka tiku iecelts par Latvijas izlases vecāko treneri un mums bija jāgatavojas Barselonas olimpisko spēļu kvalifikācijai Grenādā. Pēc tam sekoja Eiropas čempionāts, un jāsaka – gods kam gods, bet „Consum” vadība kādus „repšus” deva ēdināšanas naudai, atbalstīja arī ar formām un apmaksāja ceļu uz olimpisko kvalifikāciju, kur otrais treneris bija Maigonis Valdmanis.

Kāds sanāca sagatavošanās periods?
Bija gatavošanās, īpaši uz kvalifikāciju, jo Polijā bija spēcīgas komandas.

Lietuva pat no kvalifikācijas turnīra neizkļuva. Kas viņiem aizlika kāju priekšā?
Es domāju, ka viņi paši sev aizlika kāju priekšā. Viņi iesāka to tradīciju, ko mūsējie turpināja dažus gadus atpakaļ (smejas). Bija kaut kādi, prasti izsakoties, banketi vai dzeršana, un izšķirošo spēli viņi zaudēja, bet, ar ko viņi spēlēja, vairs nepateikšu.

Vai visi labākie Latvijas spēlētāji bija ierindā?
Domāju, ka jā. Protams, izlasē nevarēja spēlēt Igors Miglinieks un Gundars Vētra. Pārējie spēcīgākie bija ierindā.

Daudz tiek diskutēts par to, vai Latvija būtu bijusi krietni tuvāk Eiropas meistarsacīkšu medaļām, ja tās sastāvā būtu bijis Miglinieks un Vētra. Kādas ir jūsu domas?
Jūs taču labi saprotat, ka tā ir tāda neprognozējama lieta – būtu vai nebūtu. Sports ir sports, un to šogad uzskatāmi pierādīja arī mūsu U-18 jauniešu izlase, uz kuru daudz tika cerēts. Grūti pateikt. Domāju, ka uz olimpiādi vīrieši gan varēja tikt ar šiem diviem spēlētājiem. Mums Grenādā maz pietrūka. Tā domāju es, bet neviens tam nevar dot garantiju.

Kā toreiz veicās ar kādu pārbaudes spēļu organizēšanu?
Bija pārbaudes spēles un turnīri. Kur tie notika un ar ko spēlējām, patreiz varu samelot, bet bez spēlēm nepalikām un gatavojāmies gan kvalifikācijai, gan finālturnīram.

Šobrīd komanda gan uz Eiropas meistarsacīkšu kvalifikāciju Vroclavā, gan finālturnīru Karlsruē noteikti lidotu. Kā ceļojāt toreiz?
Uz Poliju laikam braucām, bet uz Vāciju lidojām. Jau pieminēju, ka ar līdzekļiem palīdzēja Kogans.

Grupa Karlsruē neko labu nesolīja – Eiropas vicečempioni itāļi, piektās vietas ieguvēji pirms diviem gadiem grieķi un izraēļi. Vai paši uz kaut ko cerējāt?
Zinot mūsu trūkumu, nekādu sevišķu mērķu nebija, taču pašiem spēlētājiem un mums, treneriem, bija motivācija. Sevišķi smagi bija ar grieķiem ar petardēm, ko viņi šāva mača laikā. Tas bija iespaidīgi, jo zāle nebija sevišķi liela un skatītāji šāva pāri laukumam. Viegli nebija. Žēl bija, ka pēdējam čempionāta mačam pret Bosniju un Hercegovinu vairs nepietika spēka, lai uzvarētu un tiktu tālāk. Tomēr tā bija sensācija, kad mēs vinnējām itāļus.

Vai bija iespējams, ka jūs sākumā īsti nenovērtēja, kad izcīnījāt abas uzvaras?
To ir grūti pateikt. Tas nav jāprasa man, tad jums ir jāzvana itāļu „bosam” Alessandro Gambam, ja viņš vēl ir dzīvs, kurš atbrauca uz Karlsrūi tikai tad, kad Itālija jau bija beigusi startus čempionātā.

Izšķirošajā otrā posma mačā pret Bosniju un Hercegovinu likās, ka panākums būtu loģisks. Spēles laikā likās, ka bosnieši, kas spēlēja ar ļoti ierobežotu basketbolistu skaitu, tūlīt, tūlīt lūzīs, bet nesalūza. Kas izšķīra tās spēles uzvarētāju?
Pats sāpīgākais, es jau pēc pirmā puslaika čaļiem teicu: „Paklausieties, šie „veči” uz Karlsrūi atbrauca armijas formā, no ierakumiem, bet mēs viņiem zaudējam.” Tomēr, ko darīsi, - dienvidslāvu skola ir un paliek dienvidslāvu skola. Viņi izturēja, mēs saplīsām.

Būtu vinnējuši, būtu turpat, kur igauņi, - ceturtdaļfinālā.
Tādu „būtu” man ir bijis ļoti daudz (smejas). Būtu Valters Zviedrijā pamatlaikā iemetis lietuviešiem vai Kambala no groza apakšas, tad leiši droši vien nebūtu čempioni, un es domāju, ka mēs arī nebrauktu mājās.

Kas noteica to, ka igauņi 1993. gadā bija mums priekšā un vinnēja arī nākamos čempionus Vāciju? Vai igauņi bija labāki par mums?
Igauņi – malači, jo izcīnīja sesto vietu. Pirmkārt, labi atceros, jo mēs ar viņiem lidostā tikāmies, igauņi bija visādā ziņā gatavojušies. Vai uz tādiem sasniegumiem, nezinu, bet bija gatavojušies, kā pienākas. Viņi bija vienādos uzvalkos, kurpēs un kaklasaitēs, varēja just, ka tā ir Komanda. Otrkārt, esmu vērojis viņus daudzus gadu desmitus. Viņi ir daudz sīkstāki aizsardzībā nekā latvieši. Ja viņi „iekožas” rezultātā un piecas minūtes pirms mača beigām esi nedaudz priekšā, tā vēl nav garantija, ka uzvarēsi. Viņi ir kā dēles. Neredzēju igauņu spēles, jo viņi bija Berlīnē, bet domāju, ka tieši igauņu centība un neatlaidība savu lomu nospēlēja.

Var jau būt visādi. Ja atskatāmies uz 2001. gadu, kad mēs ar 18 punktiem uzvarējām Lietuvu, arī neviens neticēja. Kaut gan tiesneši no sākuma palīdzēja lietuviešiem, beigās viņi redzēja, ka nekas nelīdz. Tas protokols man stāv mājās ierāmēts, un tāds mačs bieži nepadodas, jo visi spēlētāji, kas gāja laukumā, nospēlēja savu varbūt ne labāko, bet labu spēli. Visi! Bija augsts metienu procents trīspunktniekiem (63,6% - D.Ā.), un arī pārējie rādītāji bija labi. Un pats par sevi Raimonds Miglinieks. Vērojot visas izlases, kas Latvijai ir bijušas, Miglinieks ir bijis labākais saspēles vadītājs. Varam cildināt citus spēlētājus, bet tās dotības, kas viņam bija piespēlēs, aizsardzībā un vadot komandu, tāds nav. Savā laikā varēja viņu salīdzināt ar Kārli Strēli. Raimonds bija labākais saspēles vadītājs 2001. gadā (vidēji 7,3 rezultatīvas piespēles mačā – D.Ā.). spēlēja bez avantūrām, nevilka deķīti uz savu pusi, kaut gan viņam arī metiens nebija slikts. Manos sastāvos viņš ir bijis labākais saspēles vadītājs.

Kurš bija spilgtākais moments debijas čempionātā?
Labākā no spēlēm, protams, bija pret Itāliju, ko vinnējām ar vienu punktu. Pēdējā mirklī komandai pievienojās Raimonds Miglinieks, kas atbrauca no Amerikas un nebija darbojies ar basketbola bumbu. Kamēr viņš iegāja ritmā, tikmēr pārējie jau bija saguruši, jo beņķītis mums nebija sevišķi garš. Raimonds bija fiziski labi sagatavots, jo bija strādājis, krājot fizisko bāzi. Pēdējā mačā ar Bosniju un Hercegovinu ar pēdējiem spēkiem tomēr nozaudējām, palikām vienpadsmitie un netikām tālāk uz Minheni. Viens gan jāsaka, ka tādu jautājumu kā dažos no nākamajiem finālturnīriem par disciplīnu gan nebija.

Kā jūs pavadīja uz Eiropas čempionātu un kā sagaidīja mājās?
Mājās pārbraucot, nekādu ovāciju nebija. Kā parasti, atskaitījās basketbola savienībā.

Prēmijas toreiz jau nemaksāja?
Nē, kas tad viņas maksās? Ar prēmijām neforsējām (smejas).

Jūsu vadībā izlase Eiropas meistarsacīkšu finālturnīros 20 gadu laikā izcīnījusi četras no izlases iespētajām sešām uzvarām. Kas to noteica?
Grūti pateikt. Ja klubā labāko treneri nosaka tas, kurai komandai lielāks budžets, tad izlasē nosaka spēlētāji, kuri tobrīd ir izlasē, kādā viņi ir sportiskajā formā, un, protams, treneru korpusa darbs. Varis Krūmiņš, piemēram, bija kā treneris divus atlases ciklus – 2001. un 2003. gada čempionātiem. Viņš bija labs palīgs man. Domāju, ka bija, nevis tā kā Valdis Valters teica – „zudusī paaudze”, bet tā bija plejāde, kas mīlēja basketbolu un mācēja to spēlēt. Un to viņi pierādīja vēl ilgi.

Kura spēle visvairāk palikusi atmiņā no Eiropas meistarsacīkstēs spēlētajām?
Abas spēles ir saistītas ar Lietuvu. Protams, tā uzvara ar plus astoņpadsmit 2001. gadā ir labākā spēle man kā trenerim ar Latvijas izlasi. Pats sāpīgākais zaudējums tika piedzīvots arī pret to pašu Lietuvu 2003. gadā Zviedrijā. Pēc izlases starta 2003. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā, kur mani kritizēja no galvas līdz kājām un es biju spiests atteikties no vecākā trenera pienākumiem, vēl šobrīd esmu pārliecināts, ka pret leišiem bija jāspēlē par uzvaru. Tāds metiens, kādu Arvīds Macijausks iemeta pēdējā pagarinājuma sekundē, tāds no simta varbūt viens iekrīt – no paša laukuma stūra, ar atsitienu pret dēli... Es vēl šodien to metienu varētu uzzīmēt, to vietu, kur viņš pa vairoga stūri trāpīja un bumba pēc tam iekrita grozā. Un viņi izcīnīja čempionu titulu, bet mēs dabūjām braukt mājās. Vācijai mēs izrādījām pienācīgu pretestību, bet Izraēlai...

Vai 20 gadu laikā Latvijas basketbolistu tradicionālie trumpji ir palikuši tie paši, kaut arī basketbols mainās?
Tik daudz jau nemaz nemainās, basketbols kļūst vienkāršāks. Ja salīdzina tos brīžus, kad Latvijas komandas ir bijušas metējas, un Bagatskis arī ir metējs, „zelta roka”, tad tas ir viens no kopsaucējiem. Šobrīd mazie nav slikti. Skatījos fragmentus mačā ar Krieviju, kur Jānis Blūms sameta piecus trīspunktniekus no septiņiem, tā kā tie mazie var izšaut. Tomēr, lai veidotu taktiku, jābūt spēcīgiem spēlētājiem arī centra spēlētājiem, kas var izdarīt to, kas centra spēlētājam jādara.

Grūti pateikt. Tagad jau modē ir pikenrols un stegers. Labi, tie nosaukumi visi ir angliski, bet pikenrols bija jau pirms piecdesmit gadiem, tikai pie mums to sauca par dvoiku (divnieku). Stegers tas pats dubultbloks vien ir, tikai tagad ir pārgājuši uz terminiem angļu valodā. Tāpat kā NBA – ja tev individuālā meistarība atļauj un ja vari apspēlēt vai atmest, vai iemest, tad nav nemaz ko to lietu sarežģīt. Ziniet, kā man ir žēl? Man žēl U-18 izlases. Man imponē arī izlases treneris Nikolajs Mazurs, bet viņi nebija gatavi, sākot ar spēlētājiem un beidzot ar treneriem, ekstremālām situācijām. Tādās situācijās trīs mačus no plusiem nedrīkst zaudēt. Es to atzīstu arī pats – ja komanda līdzīgā cīņā zaudē ar dažiem punktiem, tad vismaz es esmu vainu meklējis sevī, jo varēji visu ko izdarīt, lai tā nebūtu.

Pēdējā desmitgadē arvien populārāka kļūst spēlētāju nespēlēšana izlasē vai trenera izvēle, atstājot kādu aiz valstsvienības borta. Ko par to domājat un kā darītu treneris Krauliņš?
Šobrīd jau izlases treneriem tādu ietekmes sviru ir stipri maz. Nav tā, kā tas ir klubos vai padomju laikos, kad bija citādāka attieksme, audzināšana... Man liekas, ja esi uzvilcis mugurā Latvijas izlases kreklu, tā ir svēta lieta. Ja tu pārstāvi valsti, nevar būt kādas blakus intereses. Zviedrijā 2003. gadā jau man tāds pats numurs bija... Arī Turcijā varējām izcīnīt augstāku vietu, bet, ja mēs plānu bijām izcīnījuši un labāko astotniekā tikuši, vienam otram arī likās, ka darbs jau ir izdarīts.
Šogad man ir tāda informācija, ka Kaspars Kambala izlasē nemaz neesot aicināts. Domāju, ka diez vai kāds izlases treneris atteiktos no tāda spēlētāja, jo divos Eiropas čempionāta finālturnīros viņš manā vadībā ir piedalījies, un domāju, ka ar savu cīnītāja raksturu viņš ir tas spēlētājs, kurš var palīdzēt. Taču tā ir trenera izvēle.

Treneris jau skatās arī, vai spēlētājs netraucēs labam mikroklimatam komandā.
Treneris veido komandu un atbild par mikroklimatu. Runāsim atklāti! Es uzskatu, ka Kambala neko nesabojātu. Runājot par Kristapu Valteru, domāju, ka tā bija mana kļūda, ka es viņu iekļāvu komandā startam 2003. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. 2001. gadā viņš bija jauns, un man arī nekādu pretenziju pret viņu nebija. Tas nav noslēpums, ka viņš var sabojāt mikroklimatu un vēl aizraut kādu citu līdzi. Tas nav noslēpums, ka arī pirms Izraēlas mača Zviedrijā viņš atrada iespēju vēl paņemt līdzi arī draugu un atpūsties, negatavojoties mačam.

Bagatskim ir labāk redzams, kurus spēlētājus ņemt komandā. Jāskatās, pirmkārt, vai spēlētājs nav par galvastiesu labāks, otrkārt, vai spēlētāju var ielikt rāmjos, kur viņš ir jāieliek. Lai tas skan patriotiski, ja spēlētājs ir gatavs krist, aizstāvot Latvijas un komandas krāsas, tad ir cits jautājums, bet riskēt citā gadījumā... Tomēr, par Kambalu runājot, tas ir mans subjektīvais viedoklis. Trenerim nav visi mīļi un labi. Jebkura personība ir ar raksturu. Par Kambalu mani izbrīnīja tas, ka biju domājis, ka ar viņu kāds ir runājis vai ka viņš kādas pretenzijas ir izteicis. Reizēm jau spēlētāji, piemēram, pieprasa noteiktu minūšu skaitu laukumā, izvirza kādas prasības. Tad jautājums uzreiz tiek noņemts no dienas kārtības, bet šobrīd informācija liecina, ka ar viņu nav runāts. Jebkuram trenerim ar kādu spēlētāju treniņprocesā vai mačos ir bijis konflikts, bet gan trenerim, gan spēlētājam jāspēj tikt tam pāri, prātā paturot kopīgās intereses un mērķi. Ja tas spēlētājs ir vajadzīgs, viņam nav jāklanās, bet jāieliek rāmjos. Mēneša laikā jau redzēsi, vai tu to vari vai nē.

Arī ar Andri Biedriņu nekādas kopīgas intereses nevarēja sastutēt kopā.
Šobrīd no Biedriņa ir palicis tikai uzvārds. Nezinu iemeslus, bet, ja tik daudz sarunu bija ar Biedriņu, otrā pusē liekot Kambalu, svari noslieksies Kambalas pusē. Esmu runājis arī ar ārvalstu speciālistiem, un viņi brīnās, jo Kambala trīs sekunžu laukumā ir bīstams. Piemēram, metiens viņam, arī soda metiens viņam ir labāks par Biedriņu. Sevi Kaspars apliecināja 2001. gadā. Labi, 2003. gadā komandas jau viņu zināja, lietoja „double team”, bet ar visu to viņš bija starp labākajiem komandā.

Kā jums patīk šā gada Ainara Bagatska izlases modelis?
Es jau maz esmu redzējis izlasi, tikai divas spēles ar krieviem, kas nav rādītājs, jo, godīgi sakot, krievi ir stipri vājāki, nekā bija. Tomēr esmu pārliecināts, kaut gan tā nekad nedrīkst teikt, ka nulle pret pieci bilances nebūs. Noteikti nebūs, jo mazie mums nav slikti. Un, ja vēl palīdzēs nosacīti garie, tad spēli var vinnēt.

Kā vērtējat Latvijas izlases grupu šā gada finālturnīrā ar „Balkānu mafiju” un Lietuvu vienā kompānijā?
Divējādi var vērtēt. It kā jau Balkānu valstīm stils ir visām vienāds. Tas it kā ir pluss, bet tās ir tādas komandas, kuras neko neļaus iemest. Tas ir skaidrs. Un tie centimetri arī var izšķirt. Galvenais, lai nebūtu drebēšanas viņu priekšā, jo nekas pārcilvēcisks no viņiem nav. Mums jau arī ir personības, sevišķi mazajiem. Ir, kas var iemest un kas var piespēlēt. Mazie man patīk. Ja viņus saliks pa vietām, būs spēles disciplīna, un vēl palīdzēs mūsu nosacītie garie, tad var iznākt labas spēles. Nulle pret pieci noteikti nebūs. Manā skatījumā šī izlase nospēlēs labāk nekā sieviešu izlase šovasar.

Lietuva saldajā ēdienā?
Lietuva pats par sevi (smejas). Tā ir jāņem. Divdesmit gadus atpakaļ Lietuva vispār netika uz Eiropas čempionātu. Pēc astoņiem gadiem dabūja no mums mīnus astoņpadsmit, un 2003. gadā plus viens. Domāju, ka tagad ir tā reize, kad atkal varētu uzlabot bilanci.

Ja abstrahējamies no šīm Eiropas meistarsacīkstēm, kur vispār ir Latvijas izlases vieta Eiropas rangā?
Ja ir visi spēlētāji, kas ir vajadzīgi, un notiek normāla gatavošanās, tad mums divpadsmitniekā ir jābūt. Sešpadsmitā it kā jau būtu par zemu. Cerams, šoreiz arī būs tā reize, kad viņi būs divpadsmitie.

Ko novēlēsiet komandai Slovēnijā?
- Novēlēšu pēc iespējas labāk nospēlēt, jebkuru zaudējumu neuzskatīt par traģēdiju un novēlēšu, lai nebūtu nulle pret pieci, bet vismaz divas uzvaras pirmajā posmā ir jādabū. Es domāju, ka tas ir pa spēkam.

Vai tu zināji, ka...

... Armands Krauliņš pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas ir viens no trim Latvijas treneriem, kuri bijuši vecākā trenera amatā gan vīriešu, gan sieviešu izlasē? Pārējie divi ir Jānis Zeltiņš un Ainars Zvirgzdiņš.

... Krauliņš nebūtu ņēmis izlasē Kristapu Valteru dalībai 2003. gada Eiropas čempionātā Zviedrijā, ja būtu zinājis par Valtera sastrādātajiem brīnumiem pirms tam pārbaudes turnīra laikā Turcijā.

... Krauliņa bilance Eiropas čempionātu finālturnīros ir 4-12?