Daugaviņš kā āzis. Spītīgs.

Nodoms izprotams – Daugaviņš grib spēlēt NHL. Piecas sezonas (ak, dievs, cik ilgi!) mīcījies pa Otavas fārmklubu Binhemtonā un tikai vienreiz ticis izsaukts uz galveno komandu – piekritīsiet, zemteksti vairāki un, ja godīgi – nepārprotami. Tos vēl skaidrāk pasvītroja vasaras notikumi. Varēja domāt, ka izcīnot kopā ar Binhemtonas Senators (AHL) Kaldera kausu un kļūstot pat vienu no komandas līderiem – gan uz ledus, gan ģērbtuvē – Kaspars būs kritis Otavas menedžeru žēlastībā un saņems to, ko gaida. Proti, tam vajadzēja būt vienvirziena līgumam ar NHL klubu, kas sniedz kaut nelielas garantijas. Ja ne sportiskās, tad vismaz materiālās. Viņa trīs Binhemtonas kolēģi, kas, kā saka pats Daugaviņš – nav bijuši par viņu labāki sezonas laikā ne par ūsu tiesu – no lielā kluba dabūja pareizos piedāvājumus. Latvietim neko vairāk par divvirziena attiecībām un neskaidru vīziju NHL klubs nedod. Varēja redzēt, ka tas mūsējo saērcina, jo tupēt atkal fārmklubā viņš negribēja. Tajā pašā laikā, mēģinām novērtēt realitāti – divdesmit trīs gadu vecumā ar blīkšķi aizcirst Otavas Senators ofisa durvis, parādīt mēli, vai – vēl kaut ko simboliskāku – tā būtu neatgriezeniska nolemtība. Domāt, ka tagad daži gadi Eiropā vai KHL, atklās priekš NHL menedžeriem jaunu Daugaviņu, ir vairāk kā naivi. Ja viņš šajā vecumā saka uz redzēšanos, tad priekš NHL tirgus tas visdrīzāk nozīmē – neredzēšanos... No otras puses jāsaprot, par kādu iespēju runājam šobrīd? Varbūtība, ka Kaspars iekļūs NHL kluba pamatsastāvā ir viens procents – ne vairāk. Tam apkārt vēl jābūt neticamai, taču iespējamai apstākļu sakritībai. Bet šis viens procents viņam ir! Šī viena procenta dēļ viņš tagad ir nolēmis iet līdz galam.

Doma vai šaubas par spēlēšanu Rīgas Dinamo sastāvā pagaidām ir nolikta malā. Daugaviņš ir piekritis Otavas Senators noteikumiem, pie reizes izvirzot savējos – ja līdz 15. decembrim uzbrucējs nebūs aizvadījis NHL vismaz desmit spēles, viņš brauc prom. Paceļ cepuri un pasūta visus sīrupa lējējus trīs mājas tālāk. Senators menedžeri šajā brīdī ir bijuši gan atklāti, gan izprotoši – viņi apjēdz, ka visas uzbrucēju vakances ir aizņemtas. Taču Kaspars šobrīd viņu sarakstos figurē kā trīspadsmitais vai četrpadsmitais – tātad, pirmais vai otrais aiz svītras. Tā viņi saka! Vai muld? Iespējams, taču tāds ir šis bizness – starp talantiem, sviedriem un makaronu kāršanu... Pirms tam Daugaviņš labākajā gadījumā bija piektais vai sestais rindā uz lielo komandu. Kasparam būs jābrauc uz Senators nometni un jākapā. Visādi var notikt – kāds kolēģa savainojums var viņu ar vienu rāvienu iecelt lielajā ģērbtuvē. Ja neesi tur blakus, neviens telegrammas uz Berģu mežiem nesūtīs. Ņems nākamo, kas tur būs pa rokai. Daugaviņam ir jābūt pa rokai un tas ir vienīgais veids, ceļš vai kārtība, kādā viņš var parādīties NHL kreklā un uz NHL ledus. Spītība? Noteikti. Tomēr, šāda attieksme un mērķtiecība arī ir daļa no pārbaudījuma, kas atšķir uz šīs zemes hokejistus. Var jau sākt nodarboties ar nēzdodziņa izšūšanu un asaru birdināšanu vai grūtsirdīgām nopūtām, tomēr Kaspara gadījumā tas palīdz tikai atklāt vaimanologu biedrības kārtējo kongresu, ne vairāk. Vienā brīdī šovasar jau arī viņš pats pūta un elsa aiz niknuma, ka tiek pamests pa kājslauķi, taču – atkal atgriežamies pie neapstrīdamām patiesībām. Tādi kā Daugaviņš pasaules hokejā ir gana, ja runājam par meistarību. Tad nu atliek samērīties ar raksturiem – sak, kam lielākas aknas, ja saprotat, ko tas nozīmē. Tieši šī āža spītība šobrīd var latvieti iecelt NHL. Turklāt, pretendents ir licis saprast, ka spēlēs pēc piedāvātajiem noteikumiem, bet ar skaidru atkāpšanās plānu... Vai tas nostrādās? Nezinu, bet vismaz saviem bērniem viņam nebūs jāstāsta, ka neizmantoja visas izdevības. Šī ir pēdējā, bet, iespējams – svarīgākā no izvēlēm. Ja runājam par NHL...