Mītava Open
Skrien Latvija
Nike Riga Run
Facebook
GoogleAtbild Aigars Cipruss:
@chrisgrassy
Foto: Romāns Kokšarovs, f64/Sporta Avīze
Komandā ienāk Daugaviņš, un viņš ir pamanāms. Ienāk Ščehura un arī ir labi pamanāms. Pirmās divas trīs spēles. Un pēc tam viņi visi kļūst vienādi. Ko tas nozīmē? Ka viņus uzsūc šīs sliktās emocijas?
Tā ir labsajūta un samierināšanās ar to, ka esmu nokļuvis komandā, līgumus ir, un viss kārtībā. Pirmajās spēlēs tiek parādīts labs hokejs, un pēc tam tas viss noplok. Tā ir katra spēlētāja atdeve. Ir kāpumi un kritumi, un tas ir loģiski. Bet ir jāiet un jācīnās komandas labā, ja arī šī nav mana diena. Nedrīkst savas nelabās intereses atdot komandai, vienalga ir jāiet un jācīnās. Ja nesanāk nekas cits, tad vismaz jāguļas zem ripām, ir jāķer ripas uz sevi. Lielais hokejs ir smags darbs, un tam vajadzīga liela pašatdeve un attiecīgas rakstura īpašības. Lai neielaistu ripu savos vārtos. Tā ir cīņa katrā laukuma metrā, katru sekundi. Ja mēs no 3:0 septiņu minūšau laikā ielaižam savos vārtos četras ripas... Tad rodas jautājums, kāpēc puikas necīnās un kāpēc ļauj sev tā kāpt uz galvas. Pretinieks ir stiprs tikai tad, ja viņam ļauj rīkoties, mest, iet uz vārtiem, tad noraidījums, vēl izmet ripu pāri apmalei - tā mēs tikai dodam pretiniekam iespējas, un tas viss ir pret paša komandu.
-1 [+] [-]
Soms ar kanādieti var nezināt visus postpadomju cilvēku domāšanas veida smalkumus, bet Ābolam un Ignatjevam tos būtu tā kā jāzin un jāpalīdz izskaidrot galvenajiem treneriem. Priekš tam jau viņi tur ir. Jebkurš normāls rietumos uzaudzis cilvēks pat pēc 10 gadiem daudz neko no šiem "smalkumiem" nevar saprast.