Gada nolemtie, skandālisti un vieglprāši...

Kokteilis „Baigā vasara”
Dzērāju izlase, naktsklubu tauriņi, lidojošie koijoti... Tikai ne basketbolisti. Visu vasaru gatavošanās Eiropas čempionātam apvienojuši ar izklaidēm publiskās vietās, mūsu labākie vīri sezonas galvenajā turnīrā nopelnīja žagarus. Sajūtas vēl sliktākas padara fakts, ka čempionāta laikā mēs epizodiski parādījām, ka esam cienīgi būt augstāk, bet pietrūka – kāda nevērīga piespēle, piezīme, metiens... Uz papīra patiešām šī bija laba komanda, bet daba ir nepielūdzama. Nezin kāpēc, daļa no valstsvienības spēlētājiem spītīgi uzsvēra, ka izlase viņiem ir darbs viņu brīvajā laikā. Atkal stulbi: tad būtu vismaz atpūtušies, nevis to visu apvienojuši ar paģirainu sviedrēšanos, lai liktu kādam noticēt viņu nesavtīgajam upurim.

Stulbums un gļēvums
Nevajadzētu tikai basketbolistus padarīt par moriem, kas pelnījuši rīkstes. Izlases vadība – sākot ar treneriem, menedžmentu un beidzot ar LBS vadību, uzvedās atbilstoši pašu spēlētāju piedāvātajai vaļīgajai noskaņai. Nezinu, kam ir jānotiek atbildīgu cilvēku smadzenēs, lai pirms vienas pārbaudes spēles izdomātu atrakciju ar Kambalu un boksa cimdiem? Tad jau varēja arī kokteiļus servēt spēles laikā uz rezervistu soliņa. Lai arī treneris esot bijis labs un stingrs, nevar saprast, kurā brīdī viņš tāds palika. Ja Kemzura tāds būtu, tad viņam pēc Turcijas viesnīcas murga vajadzēja savienībai pateikt – vai nu es, vai tie klauni... Vēl tak’ bija smieklīgā punktu skaitīšanas epopeja, kas faktiski tikai parādīja, cik nenopietna vasara bija aizvadīta.

„Dinaburg” koķetē ar skandālu
Kā smejies, arī „Dinaburg” futbolisti šosezon iekļuva Eiropas klubu grupu turnīrā, tikai šo grupu UEFA nosauca par totalizatora grēkā kritušajiem. Tagad viņi kliedz, ka tiesāšoties – kāpēc runām neseko darbi? Kur palika komandas balamutes, kas skandāla pirmajās dienās taisnojās līdz aizsmakumam? Nedomāju, ka prasība par apmelošanu aizņemtu vairāk par piecām darba stundām otrā kursa juristam. Informāciju no UEFA saņēma Latvijas futbola federācija, kas, viņiem vien zināmu iemeslu dēļ, nevis izskaidroja apsūdzību, nosauca konstatētos pārkāpumus utml., bet gan ar savu publisko uznācienu vēl vairāk visu saputroja.

Koziols atkal atrod... kulakus
Bijušais Rīgas „Dinamo” akcionārs un idejiskais iedvesmotājs Viesturs Koziols atļāvās pārāk daudz, ko, iespējams, daļa no kluba vadības bija arī pelnījuši. Nevar noliegt Koziola lokomotīves funkciju, lai iestumtu „Dinamo” vagonus, taču tajā pašā laikā skumji bija atskārst, ka ārēji tik apķērīgais menedžeris jau n-to reizi izdauza zobus pret prognozējamiem kulakiem, kas viņu nevis sameklēja, bet, kuriem viņš pats uzskrēja virsū. Tā tas savulaik notika ar Lipmanu, tagad to pašu ceļu viņam ierādīja Savickis. Nu, labi, izmeta Koziolu no laba projekta, kurš viņam patiešām piestāvēja, bet, kāpēc pēc tam vajadzēja publiski izrunāties par sastāvu, spēlētājiem, treneriem. Viestur, spēlē gudrāk!

Rīgas „Dinamo” publiskie paziņojumi
Rīgas „Dinamo” patiešām ir labs projekts, bet dažas lietas šajā klubā par labām tomēr nenosauksi. Vispirms komandas akcionāri nepilna mēneša laikā kādas trīs reizes kāpa uz vien un tā paša grābekļa, publiski virzot sabiedrībā totāli nepopulāru ideju par Latvijas lielo (valsts!!!) uzņēmumu peļņas pārdali par labu „Dinamo” nākotnei... Pēc tam galvenais treneris stāsta visai Krievijai, ka viņš trenē komandu, ko par labu nenosauksi, un arī spēlētāji varētu būt labāki... Pēc tam komandā parādās spēlētājs, par kuru neko nezina kluba galvenais menedžeris, par treneri nemaz nerunājot... Dažubrīd „Dinamo” atgādina tādu kā ēnu kabinetu – vieni strādā, citi pieņem lēmumus, bet vēl citi – arī kaut ko pieņem, kas beigās izrādās svarīgāk par pirmo izvēlēm... Būtu vismaz vienojušies par vienotu kārtību, runājot publiskajā vidē.

Ščerbatihs nepaceļ politisko svaru
Saeimas deputāts Viktors Ščerbatihs gribēja pēcolimpiskajā gadā apvienot nesavienojamo. Gatavoties pasaules čempionātam un tajā pašā laikā pildīt tautas kalpa misiju. Formāli viņš it kā visu izdarīja pēc godaprāta – uzrakstīja iesniegumu, ka no tā līdz tam datumam nevarēs apmeklēt sēdes un frakcijas – tomēr sabiedrībā to pa īstam novērtēja, kad Viktors atgriezās no sezonas galvenajām sacensībām. Pārradies ar tukšām kabatām, gluži bez graša Ščerbatihs nepalika, jo izrādījās, ka algu tauta viņam tāpat pa šo laiku maksāja. Kaislības radīja divdomīgie secinājumi: ja nav medaļa un nav sēdējis Saeimā, par ko maksāt? Iespējams, ka Ščerbatihs nākamajā vēlēšanu gadā būs kā sliktais piemērs populistiem – proti, neuzticiet mandātus sportistiem, tas nav nopietni. Laikam jau nav ar’...

Karsumam iet karsti
Gads, kurš hokejistam Mārtiņam Karsumam solīja tik daudz, pārvērties par gadu, kurš gandrīz vai sagrāvis visu, pēc kā viņš tiecās. Dabūjis vasarā garantētu līgumu no NHL kluba, Mārtiņš tomēr sapņu līgā nesāka spēlēt. Izskatās, ka šobrīd viņš no tās ir pat tālāk nekā pērn, jo Tampabejas kluba vadība viņu ir iesēdinājusi rezerves komandā. Par skādi, arī tur Karsumam nevedas ar spēles veidošanu, kas radījis pamatu baumām – vai latviešu uzbrucējs jau pako mantas mājupceļam? Aculiecinieki apgalvo, ka šobrīd Karsuma demonstrētais sniegums patiešām neatbilstot NHL līmenim, bet, ko tur pelnus tagad kaisīt... Viens no talantīgākajiem jaunajiem Latvijas hokejistiem šajās dienās apsver lēmumu par tālāko karjeru, pie reizes mēģinot saprast – kur viņš kļūdījās, ko izdarīja nepareizi? Neapskaužami.

ASK Rīga: kailie brieži
Klubs, ko Eiropā gribējām pieteikt kā savulaik slavenā Rīgas ASK basketbola vienības mantinieku, izrādījās bezcerīgs eksperiments ar katastrofālām beigām. Bankrots ar pamatīgu saistību nastu, un jāpabrīnās, kā tik īsā laikā komandas vadība paspēja iedzīvoties tādos mīnusos. Gandrīz visas kārtis, uz ko lika ASK atkalatjaunotāji, izrādījās liekas – tās tas bija ar komandas lielāko privāto sponsoru Parex banku, tā tas notika ar valsts lielākās pašvaldības Rīgas pilsētas garantijām. Vēl sliktāk - visi tie, kas zvērēja politiskā lobija atbalstu, pēdējās vēlēšanās tika vispār nobīdīti no politiskās skatuves. Lielas naudas tika maksātas lietuviešiem un nēģeriem, mazākas latviešiem. Sausais atlikums - reputācija.

Gulbīti, Gulbīti – kustini raketi, ved mūs...
Divdesmit vienu gadu vecais tenisists Ernests Gulbis jau šobrīd ir saucams par visu laiku labāko šīs spēles pārstāvi Latvijā. Viņa problēma – nespēja tikt galā ar atbildības slogu un psiholoģisko līdzsvaru, kas zemapziņā paģērēja no latvieša arvien augstākus karjeras pakāpienus. Sācis mīņāties uz vietas un dažubrīd pat kāpies atpakaļ, Gulbis pazaudēja, iespējams, pašu galveno, ko no viņa gaida – pārliecību un stabilitāti. Katrs nākamais klupiens pie turnīru otrās kārtas sliekšņa, viņa atbalstītājos radīja nolemtības sajūtu, kas sezonas beigās jau bija pāraugusi apātijā. Maz bija tādu, kas aizdomājās, ka pasaulē ir tūkstošiem profesionālu tenisistu, kas būtu gatavi ar „Gulbja otro kārtu” mainīties vietām par jebkuru cenu. Ernests jau pats arī dažubrīd uzvedās tā, it kā būtu sev aiz muguras atstājis savas desmit spožas sezonas ATP tūrē. Dīvains gads, ar iespēju labot kļūdas, jau sākot ar janvāri.

DJ Betona melnais caurums
Pēc Turīnas olimpiskās medaļas Mārtiņam Rubenim ar kamanu kalšanu iet švaki. Vai tā būtu ziema vai vasara – viss viens. Rezultāti bija, taču tie nevarēja apmierināt ne līdzjutējus, ne pašu sportistu. Pieradinājis, ka beigas tomēr vienalga būs labas, Rubenis lika pret sev vien raksturīgajiem eksperimentiem izturēties ar pietāti un pacietību. Fanātismu nav zaudējis, darba ētiku tāpat, bet brīnumu klikšķis vai garīgās auras dīdīšana dīdžejam Betonam kamaniņu trasē vairs nenotiek. Pirmsolimpiskais kalendāra gads priekš Mārtiņa ir viena melna truba. Vai gaisma var parādīties pēc diviem mēnešiem? Var, jo Mārtiņš tam tic, bet ar ticību kā zināms var gāzt kalnus.