Sapnis par Kambalu

No vienas puses, ir jau dusmas, ka tevi ignorē un neiekļauj pat Latvijas izlases kandidātu sarakstā, taču šāda attieksme nerodas tāpēc, ka valstsvienības treneriem nav ko darīt. Acīmredzot Bagatskis savu gājienu ar zirdziņu balstīja uz citām vērtībām, citām iespējam. Valters saka, ka treneris nav gribējis Kasparu tāpēc, ka baidījies no šīs personības lomas komandas mikroklimata kontekstā. Neticu. Arī stāsts, ka Bagijam tas ir ilgtermiņa aprēķins, neiztur kritiku, jo – nav tā kā līdz šim novērots, ka izlases sakarā Latvijā kāds domā trīs četru gadu perspektīvā. Kur nu vēl treneris, kam pie šīs stūres labākajā gadījumā ir vienas vasaras garantijas. Un vispār – ko domāt, ja čempionāts notiek šajā rudenī un rezultātus parasti prasa tagad, nevis gaida rīt ap brokastu laiku. Jā, Bagijs cerēja uz Biedriņu, bija sadomājies par Bērziņu... Abi no garā gala. Tagad zinām, ka viņi nebūs – iemesli katram savi, bet tas vairs nav aktuāli. Aktuāls ir jautājums, kas šobrīd būs Latvijas izlases centrs numur viens, kas patiesībā var izrādīties gaidāmā turnīra sākums un gals. No tiem, kas ir palikuši Bagatska rīcībā, neviens diemžēl pat tuvumā nav Kambalam – ne pēc meistarības, pieredzes, nemaz nerunājot par fizisko spēku un sāncenšu cieņu. Tad, kāpēc mums ir ērti izlikties, ka Kambala ir nevis šīs izlases iespēja, bet gan mistiska problēma?

Viņš bija tajā skandalozajā barā, ko nolika pie sienas un nošāva. Bet mēģiniet, atcerēties, ko Kambala tajā baigajā vasarā un žēlīgajā rudens turpinājumā izdarīja? Viesnīcas nedemolēja, numuriņus nededzināja, paģirains uz spēli nenāca, trenerus nepasūtīja... Pāršķirstu intereses pēc slaveno Buļa atskaiti, raug, ko lasu par Kasparu: „Lai viņus savāktu, nepieciešams kārtīgs, neiecietīgs, drastisks Kambalas izmēra kapteinis, kurš būtu gatavs, daudz nedomājot, visiem brīvdomātājiem «sadot pa purnu». Diemžēl pats Kambala, izjūtot respektu pret lielāko komandas brīvdomātāju un gaisa jaucēju Kristapu Valteru, jo viņa tēvs Valdis Valters ir Kaspara bērnības treneris un autoritāte, diezgan nopietni solidarizējas ar Kristapu, arī brīžos, kad aizmuguriski zina, ka Valters atļaujas par daudz.” Jā, atzīsim – tas, kā pieaudzis cilvēks reaģēja pēc spēles ar Vāciju, kad viens no pretinieku komandas spēlētājiem uzskrēja virsū Latvijas izlases muskuļotā centra nomērķētajam elkonim – bija, maigi izsakoties, nesportiski, rupji. Par to Kambala jau savu pletni dabūja – FIBA diskvalifikācija bija pamatota. Neesmu nekur dzirdējis, ka Kaspars publiski savu izgājienu būtu attaisnojis vai taisnojies. Saņēma pēc nopelniem. Viņš nav nekāda noziedējusi pienene, drīzāk – dadzis. Sliktais puika? Iespējams. Tomēr, gudri treneri arī šādus nebēdniekus prot nolikt pie vietas, vai – iemācīt cienīt komandas intereses. Nesaku, ka Bagatskis ir muļķis un tāpēc baidās ar Kambalu apdedzināties. Tomēr arī jēdzīgu skaidrojumu par trenera nostāju šī spēlētāja sakarā, neesam lasījuši vai dzirdējuši. Nav jau tā, ka mums tādu kambalu steriem un kilogramiem. Tāpat kā nav tā, ka pats basketbolists nevēlas – viņš drīzāk sev raksturīgā stilā šobrīd par šo situāciju irgojas – sak, veči, esmu gatavs, bet neredzu piedāvājumu...

Uzskatīsim, ka Bagijam ir plāns, kur Kambalam nav vietas. Precīzāk, bija plāns... Pēc zināmas apstākļu sakritības, tagad šajos nodomos ir lieli robi un tukšumi. Tagad, kad šīs kārtis izrādījušās tukšas, protams, ka zvanīt Kambalam ir mazākā mērā nepieklājīgi vai kauns, kas laikam jau ir Latvijas basketbola nacionālā īpatnība. Vismaz tā izskatās no malas. Protams, ka mēs jau nezinām par visiem kaķiem, kas skrējuši pāri LBS un Kambalas ceļiem, bet – ja pats basketbolists šajā situācijā flirtē un izgaršo šo divdomīgo stāstu, tad visdrīzāk tie ir sprāgušu ezīšu kažociņi, kas mētājas gar ceļmalām, nevis melnie, nelaimi nesošie runču skatieni. Nemāciet izlases treneri, viņš zina, kas jādara! Dzirdu, dzirdu... Bagijs patiešām nav jāmāca. Bet Kasparam gan dotu padomu. Vecais, sakrāmē somu un brauc uz Rīgu. Ja tavi nodomi patiešām ir balstīti uz vērtībām un vēlmi cienīt karogu, tad parādi, ka tie nav vārdi. Pieklauvē pie izlases treniņnometnes durvīm un pavaicā – vai centru nevajag? Vajag! Vai vajag Kambalu? Hmmm... Ja nevajag, tas jau būs cits gadījums, bet – ja vajag, tad būsi kā reizi trāpījis laikā. Emocijas noliec malā, tikai racionālais... Ja atteiks – būsi mēģinājis. Tagad tas viss izskatās spocīgi – tu vienā krastā mētā veci, šie otrā mētā priekšniekus. Kam no tā labums? Baidies, ka patiešām atteiks? Lai atsaka. Bet tad vismaz kārtis būs skaidras... Šo rindu nodoms nav kādam izdabāt vai mazgāt ar veļas pulveri netīros palagus – veči, vienu reizi pa šiem daudzajiem gadiem parādiet, ka galvas jums dotas, lai domātu.

P.S. Kambala šajā izlases modelī neiederas? Kurš iederas? Kurš stāv tajā garajā rindā, kas saucas - Latvijas basketbola izlasei derīgie? Rindas taču nav... Spēlējam ar labākajiem, kas grib, nevis ērtākajiem, kas pieejami. Jā, Kambala nav ērts, bet - te nav laulības gulta, kopā nebūs jāguļ, nebūs ar viņu jābučojas. Tikai bumba, grozs un komanda. Vai tas ir tik nesaprotami?