Kapteinis Ozoliņš – tēls vai palīgs?
Aizvadot pusi no sezonas, Rīgas „Dinamo” menedžeris Normunds Sējējs var aplūkot sava darba augļus un iekarojumus. Par viņa lielāko zivi vasarā tika saukts Sandis Ozoliņš. Kas no šī pārdrošā eksperimenta ir sanācis?
Pierunājot karjeras norietā Rīgā uzspēlēt vienu no deviņdesmito gadu NHL labākajiem uzbrūkošajiem aizsargiem, Sējējs riskēja, taču tajā pašā laikā saprata – zaudēt šo partiju viņš nevar. Toreiz viņam vaicāju – vai nav mazliet pārdroši uzticēties intuīcijai un zemapziņas emocionālajai pusei. Normunds atbildēja – par sportisko neuztraucos, par sadzīvi – tur gan pašam Sandim jāgādā par priekšzīmi. Pēdējās bažas patiešām likvidēja pats Ozoliņš, pašrocīgi iekļaujot līgumā punktu par „sportiskā režīma neievērošanu” un attiecīgām sekām. Tautas valodā runājot – ja sākšu dzert, tad visu līguma naudu atdošu... Atkarības atstāsim viņa paša ziņā, bet, kas notika laukumā un tā tuvumā?
Vispirms Sējējs nolēma, ka Sandis būs komandas kapteinis. Tā bija loģiska izvēle uz papīra, bet dabā tā uzkrāva Ozoliņa pleciem to atbildības slogu, kas bija nepieciešams viņa pašapziņas attīrīšanai, celšanai, iedvesmošanai un attiecīgi – viņa tālākajiem lēmumiem. Gan uz laukuma, gan ģērbtuvē. Sanda rakstura iezīmju sarakstā nav plātība vai tukša muldēšana, varbūt tāpēc viņa izlūkošana ar „K” burtu uz krekla sākās mazliet rezervēti. Manuprāt, bija divi atskaites punkti šajā kapteiņa pārgājienā: pirmais, kad pirms sezonas Ozoliņš kopā ar kluba vadību civilizēti atrisināja spēlētāju darba tiesisko attiecību modeli, otrs – spēle Rīgā pret SKA. Otrā spēle, kad uzvarējām... Vēl pa vidu ir mazie sīkumi, kas kapteiņa kvalitātes un autoritāti spilgti izcēla uz visādā ziņā vēl nenoslīpētā „Dinamo” iekšējo tradīciju fona.
Sandis neņerkst par niekiem, kas neattiecas uz spēli. Pirmo maču savu skatītāju priekšā viņš nospēlēja ar paaugstinātu temperatūru, pēc tam bija nu jau zināmā elkoņa epopeja, kas komandas ārstu un apkalpojošo personālu dzina izmisumā. Citi hokejisti taču redzēja, ka spēļu starplaikos no Ozoliņa kreisās rokas tiek izspiests kārtējais strutu kamols, viņi redzēja – ka kapteinis komandas intereses vērtē augstāk par savu veselību. Viņi dzirdēja, kā ārsti burtiski uz ceļiem lūdzās Sandim gulties zem ķirurga naža, bet viņš tikai atgaiņājas – nu, vēl vienu spēli un tad noteikti...Vai citi varēja uz šī fona iet laukumā savus līgumus atslidot, pamatojot to ar Šuplera argumentiem – mēs neesam stipra komanda, pretinieki ir meistarīgāki utml.? Nevarēja. Pēc operācijas Sējējs piedāvāja Sandim atveseļošanās posmu aizvadīt Amerikā – šo nedēļu laikā viņam tāpat ir liegta fiziskā slodze, pat iesvīšana tiek uzskatīta par atlabšanas procesa rupju pārkāpumu. Ozoliņš mirkli svārstījās, bet tad pieņēma lēmumu – sak, palikšu ar komandu, aizbraukšana nebūs solīda pret biedriem... Sīkums, bet kopējais kaujas gars veidojas arī no šādiem krikumiem. Nojaušu, ka NHL kapteiņa etalons Sandim ir viņa Kolorado „Avalanche” laiku draugs Džo Sakiks – vismaz sarunās mūsējais par kanādieti runā ar lielu cieņu. Kaut kādu līdzību starp abiem var saskatīt – pieticība sportiskajā sadzīvē, maksimāli profesionāla attieksme treniņos, upurēšanās komandas labā, atvērtība pret komandas biedriem.
Ko Sējējs no šīs hokeja personības sagaidīja uz ledus? Ozoliņš savu stilu šajā vecumā nemainīs – tāpat kā to nedarīs uz KHL ledus viņa paaudzes NHL veterāni Zubovs, Žitņiks, Tverdovskis... Ja teica, ka būs kļūdas – tās bija un būs. Riskē viņš mazāk kā savos labākajos NHL gados, lai gan šajā gadījumā labāk piestāvētu vārdkopa – riskē savādāk. Cita vide, cita spēles kvalitāte un izpratne. Kā spēles konstruktors – šādas maņas laikam nav nedz nodzeramas, nedz kārtīs paspēlējamas. Fiziskā kondīcija – negaidīti solīda, ja ņem vērā, ka trīsdesmit sešus gadus vecā līdera spēles stils, atšķirībā no tā paša Zubova, vairāk ir saistīts ar slidošanas apjomu un manevriem. Lai atrastos vietā, kur viņu negaida – līdz tai vietai ir jāizslido... Starp citu, kaut kādu pietuvinātu atblāzmu Ozo labākajiem gadiem varēja vislabāk redzēt uz Liepājas ledus, iespējams, tāpēc, ka šis laukums atbilst NHL standartu izmēriem. Tur viņš ar muguras smadzenēm sajuta uzvaras tuvumu un to arī panāca. Tur vajadzēja ne tikai ātrāk spēlēt fiziskā nozīmē, bet arī uz laukuma ātrāk domāt. Par kapteinim atvēlēto spēles laiku – tur gan treneri mazliet pārspīlē. Tāpat kā viņa loma mazākumā, ko viņš savas NHL karjeras laikā praktiski nav darījis. Priekš kam viņu nodzīt – par to atbild Šuplers.
„Dinamo” kreklā Ozoliņš tagad pielieto dažas tādas iemaņas, ko NHL karjerā no viņa nevarēja un nevajadzēja sagaidīt. Pirmais, kas uzreiz ir redzams – agresivitāte, kas dažubrīd balansē uz rupjības robežas. Starp citu, ar šādu stilu „Dinamo” ir pratuši noslānīt iedomīgos Krievijas klubus, ar šādu stilu savulaik kājā citiem koda arī septiņdesmito gadu „Dinamo”. Līdz ko šo „bacili” sāka pārnēsāt komandas iekšienē citi hokejisti, mēs uz laukuma izskatījāmies cienīgi un stāsts par meistarību paliek fonā. Vēl viena nianse – respekts. Pavērojiet tos brīžus, kad Sandis runā ar tiesnešiem, vai pirms iemetiena izmet pāris frāžu pretspēlētāju virzienā. Tur ķermeņa valoda ne vienmēr palīdz tulkojumā, taču zemteksts ir apmēram sekojošs – ar mums šitā izdarīties nevarēs (tiesnešiem), ja gribi atrauties, panāc pretī (pretiniekiem). Tas strādā!
Kas attiecas uz „Dinamo” mārketingu, Ozoliņa sakarā nav pat vērts gari izplūst – tautai patīk šis pašpuika, kura uzvārds ir atrodams uz Stenlija kausa. Redzēt viņu dzīvajā – tas jebkurā vecumā ar Sandi būtu interesanti, gluži tāpat kā aiziet un paskatīties kādus trikus un driblu pie veterāniem ar savu sirmo galvu rāda Helmuts Balderis. Kādi secinājumi? Ja Normunds Sējējs pavasarī būtu iztēlojies kaut pusi no tā Ozoliņa, ko tagad redzam laukumā, arī tad viņš būtu laimīgs par padarīto, iegūto. Arī tad viņš gribētu šo hokejistu redzēt savā komandā. Ja godīgi, tad liela daļa no līdzjutējiem vasarā arī vairāk runāja par Ozo kā tēlu, nevis kā palīgu. Tagad šīs asociācijas ir nosvērušās par labu darbiem laukumā.
P.S. Kolēģis Matulis šodienas „Sporta Avīzē” ir publicējis rakstu „Vai Ozoliņš ir hokeja Dievs”, papildinot pārdomas ar uzskatāmu statistiku. Interesanti.
Ceru ka arii Ivars ieliks savu plusu!!!
Sporta avize bik savadak,bet nu cik daudzi ir kas noliek ka Sandis nav ta verts utt. Un tagad par to uzsak diskusiju,ir tadi duraki bet neko darit
Pietiek ka Jūs Dinamo fani tur jau esat sabalsojuši par OZO un Masaļski, kuru sniegums uz citu izcīnīto medaļu fona parāda kārtējo neobjektivitāti un vienkarši tādu "prastu" fanošanu.
Vai ta mazums žurnālistu, kas to var uzrakstīt un kas arī izteiktos tik pat labi par Ozo???
Turklāt Dinamo netiektu ka ir pat tuvu kādām medaļām, pie tam nav tā veiksmīgākā sezona. Tas pats Masaļska incidents Vecrīgā kas bijis, ar izslēgšanu no komandas, melošanu - diezko nevelk uz objektīvi izvērtētu Gada sportista titulu ne???
Domāju lai populārie iet piedalās šovos un par viņie mlai tad balso ar sms, bet Gada sportista tituls jādos vai nu par reāliem sasniegumiem vai ieguldījumu un pašatdevi sportam konkrētajā gadā!!!!
P.S. visu cieņu tavai vecmāmiņai, bet nu vai būtu pareizi atdot titulu tam kas ieguldījis varbūt visu mūžu un beidzot sasniedzis medaļas vai arī tam sportistam ko atpazīst un par kuru interesējas tava vecmāmiņa?
Es zinu,ka taadus talantus mums tgd buus gruuti sagaidiit Latvijaa,taapeec jaacien shie vechi,kas mums tagad ir un jaunajiem jaamaacaas no vinjiem kameer ir taada iespeeja...
Otrs pie kaa gribeetu pieskarties ir uzcelt peec karjeras beigaam,kad shie vechi vairs nespeelees hokji pieminekli visiem 4...tas buutu ljoti pareizi un vinji ir to pelniijushi un liidzjuuteejiem un faniem buutu iespeeja nolikt ziedus vinju dzimshanas dienaa!
viela paardomaam!
Bet no Pučes kunga man gan paliek pretīgi, agrāk abonēju Sporta Avīzi, bet tagad uz tās pusi vairs neskatos. Tādi cilvēki, kā Puče nekad nemainās, tādēļ nemaz neko neitiekšu, bet, es domāju, viņš saprot, par ko es runāju.