Ozoliņš populārākais? Piedodiet, dīvaini...
Trīspadsmit gadus pēc tam, kad izcīnījis Stenlija kausu, hokejists Sandis Ozoliņš tiek atzīts par Latvijas populārāko sportistu. Tas notiek četrus gadus pēc tam, kad viņš paziņo, ka vairs nespēlēs Latvijas izlasē un divus gadus pēc tam, kad viņš nolemj aiziet no NHL laukumiem...
Pirms pieciem mēnešiem viņš ieradās Latvijā un ar to bija gana, lai kļūtu par populārāko... Tāds viņš nebija nedz deviņdesmit ceturtajā, kad kā pirmais latvietis piedalījās NHL zvaigžņu spēlē, nedz jau pieminētajā deviņdesmit sestajā, nedz deviņdesmit septītajā, kad tika iekļauts NHL (faktiski – pasaules) labāko spēlētāju simboliskajā sešiniekā, nedz deviņdesmit devītajā, kad noslēdza daudzmiljonu lielu līgumu, nedz 2003. gadā – kad atkal spēlēja Stenlija kausa finālā. Loģiski, ka viņš nevarēja būt populārākais arī šīs desmitgades otrajā pusē, kad publiskās atklāsmes pieteica viņa atkarību epopeju. Bet – pietika trīsdesmit septiņu gadu vecumā pateikt, ka Rīgas „Dinamo” piedāvājums tiek ņemts vairāk kā nopietni, lai Ozoliņa personības kults pieņemtu jaunus apmērus.
Šajā nepilnajā pusgadā Ozoliņš nav paveicis neko tādu, par ko rakstītu un sajūsminātos sporta statistiķi. Viņš par to pats arī ir pārliecināts... Kā viena kluba kapteinis, kura vadītā komanda kuļas zem sapņu svītras kādas liellīgas čempionātā? Kā cilvēks, kurš atklāti pateicis, ka visus šos gadus bez hokeja viņam bijusi ne tikai ģimene, bet arī problēmas ar alkoholu? Kā hokejists, kura labāko gadu atblāzmu varam vērot ik pārvakarus, ar piebildi – jā, nodzert talantu nevar, bet būtu viņš mazliet jaunāks un ātrāks? Kā cilvēks, kurš tikai tagad sāk apzināties savas personības lomu, ar to domājot nākamo paaudžu atdarināšanas vērtu elku? Varbūt tas patiešām nav tik maz, lai iegūtu tautas atbalstu.
KHL sezona vēl nebija aizvadījusi pirmās pāris nedēļas, kad kolēģis Matulis man aizrautīgi dievojās par kāda Rīgas bāra stāstu – saprotama lieta, ja reiz Rīgā spēlē Ozoliņš, tad viņš no ledus brīvajā laikā uzturas krogos. Tur viņu esot redzējuši četros no rīta, citur atkal lēsa, ka šis kopā vēl ar vienu maiņu no tā paša „Dinamo”, esot kodis līdz rītausmai. Un tā tālāk... Maz bija tādu, kas vispār saprata, ko nozīmē atkarība no alkohola. Tāpat kā lielākā daļa pirmo Sanda biklumu un iespēlēšanos saistīja - protams, ar alkoholu. Ja Ozoliņš kļūdījās piespēlē, tad vainīgs bija sīvais, kas iepriekšējā naktī ticis lietots. Ja norāvās metiens – tas esot bijis uz paģirām. Ja guva vārtus, tad jau sāka runāt, kur hokejists šovakar atzīmēs. Lielai daļai līdzjutēju šajā ziņā bija apbrīnojami noturīga iztēle, par ko – tiesa, kas tiesa – pašam galvenajam varonim viņa iepriekšējos uznācienos bija savi nopelni. Ne jau viedais tautu dēls bija atgriezies no pasaules ārēm – Ozoliņa darbi citās vasarās bija ieguvuši teju vai folkloras statusu, kas nebija tālu no patiesības. Tikai šajā reizē vēl bija jāielāgo – ja Ozoliņš sāk dzert, tad hokeju viņš nespēlē ne nākamajā dienā, nedz aiznākamajā un parasti arī tas nenotiek arī pēc divām vai trīs nedēļām. Viņš šo spēli var uzvarēt tikai, ja ignorē kompromisus, jo „eh, vienu jau var...” , vai „pasēdi ar draugiem, neabižo...”, izvēršas par bezcerīgu stāstu ar traģiskām beigām. Pats Sandis to saprot, tāpēc mācās un pārbauda sevi katru dienu no jauna.
Vai nav absurdi, ka Ozoliņu par populārāko atzīst tad, kad viņš jau faktiski ir beidzis savu karjeru? Vai tā ir mūsu nespēja saskatīt citus varoņus, vai to vienkārši nav, vai vēl dīvaināk – Ozoliņš uz vecumu paliek tikai labāks (lasi – populārāks), kas – atkal nedod godu tiem citiem. Izrādās, Sanda personības lielums ar katru nākamo gadu pieņemas apjomos, gluži kā mēģinot iedzīt to laiku, kad tā pa īstam nemaz nemācējām un arī nevarējām novērtēt viņa vietu uz pasaules sporta kartes šī vārda sportiskajā nozīmē. Vai – tā ir tāda kā saspēle ar grēka nožēlošanā kritušo? Bet varbūt par populārāko viņš kļuvis nevis tāpēc, ka sportists, slavens hokejists, bet gan tāpēc, ka beidzot tauta ieraudzīja arī Ozoliņā cilvēku.
Te būs saraksts ar citiem, kuru iespējas popularitātes rangā tuvākajos gados arī var vērtēt ar tā saukto Sanda Ozoliņa bīdmēru.
Andris Biedriņš:
Ozoliņš viņa vecumā arī nesmādēja principu „kā gribu tā atpūšos”, tikai atšķirība tā, ka tas nenotika tik publiski un – Sandim jau bija Stenlija kauss. Sūdus Latvijas izlasē Ozoliņš taisīja ar trofeju pie sāniem, kamēr Andrim vispirms tikusi nauda... Tā tomēr ir atšķirība.
Ernests Gulbis:
Latvijas sporta pēdējo gadu lielākais talants, kas viņu padara līdzīgu Ozoliņam. Tā kā teniss nav komandas sporta veids, tad treneriem grūti piemeklēt Ernestam vietu, lai viņa talants uzplauktu tieši īstajā vietā un laikā. Pašam vien vajadzēs ar savu psiholoģisko pasauli tikt galā. Ozoliņam šajā ziņā bija priekšrocības.
Kaspars Gorkšs:
nobriedušākais no jaunās paaudzes sportistiem, iespējams – ģimenes audzināšana šajā ziņā spēlējusi nozīmīgu lomu. Nav šaubu – nopelnot vietu labā klubā ar lielu vārdu, var uz ilgu laiku kļūt par Latvijas populārāko atlētu, turklāt – izskatās, ka zvaigžņu slimība un citas piedevas viņš jau pārdzīvojis. Netipiski.
Kaspars Kambala:
Traģēdijas laukumā un ģimenē ir pārbaudījušas šo vienu no mērķtiecīgākajiem Latvijas basketbolistiem, neļaujot patiesībā atklāt viņa īsto būtību. Notikumi mums likuši runāt par Kambalu kā par spēka zīmolu zem groziem, lai gan pa īstam populārs viņš kļūs, kad citiem atklās Kambalu – cilvēku. Gluži kā Ozoliņš.
Jānis Miņins:
atklāts, skarbs, strādīgs, godīgs. Olimpiskais sporta veids bobslejs ir allaž latviešiem bijis gluži vai kā nacionālā īpatnība. Vēsturiskais mantojums mums šajā sporta veidā ir solīds, tieši tāpēc par populārāko Miņins kļūs gadā, kad izcīnīs olimpisko zeltu. Neko mazāku no Latvijas bobslejista nepaģēr. Diemžēl.
Kristaps Valters:
ja šis talantīgais basketbolists apzinātos, cik daudz enerģijas viņš šķērdē untumiem, kas vispār neattiecas uz sportu, mēs tagad runātu par Eiropas kalibra Valteru dinastiju. Dullumā – kā Ozoliņš, takta izjūtā – nav otra tik nevaldāma. Arī pret faniem, kam tomēr vienmēr ir taisnība. Pietrūkst tēva Valda iedzimtās viltības un mātes Zentas savaldības.
bet laikam jau sogad nebija isti par ko balsot!!
Es tikai nesaprotu, par ko tāds tracis. Reklāma padarīja to ko gribēja - uztaisīja Sandi par populārāko 2009. gadā. Reklāmisti viņu pataisīja par tādu kā augšāmcēlušos Lāčplēsi. Ienākumi no Ozoliņa vārda vien ir fantastiski, līdz ar to viņš ir gada POPULĀRĀKAIS sportists.
SA+ administrācija, nekavējaties ar maksas uzlikšanu, būs mirs no šādiem komentārim!!!!!
Bet raxts pilnīgi auzās!
Popularitāte tomēr itin bieži galīgi nav saistīta ar sasniegumiem vai panākumiem. Piemēram mūsu (un ne tikai mūsu) pop "zvaigznes"...
Protams var apelēt, ka populārākais nav tas pats , kas labākais vai vairāk sasniegušais, kas gan sportā būtu loģiski.
Nekādi negribu noniecināt Ozo, bet tas tikai parāda cik nabadzīgi sogad mūsu sasniegumi sportā un, kā publika noilgojusies pēc augstas klases meistariem(kā Ozo 10 gadus atpakaļ).
Un neredzu nevienā vietā, ka Puče noliktu Ozo. Par to, ka Sandi tikai tagad sāk novērtēt, gan nav taisnība. Vnk. agrāk publikai nebija tik plašu iespēju kā paust savu viedokli un sekot aizokeāna aktivitātēm.
ja nav ko rakstīt, tad labāk nedari neko...
Ir populārākais!
UN?...
Bet ir arī mīnusi: 1/ Populārākais ir hokejists kura dzīve ārpus hokeja nav piemērs pārējiem/ja kāds domā pretēji- tad jautājums tiem vai Jūs gribat lai Jūsu bērns tā dzīvotu ārpus sava darba laika 2/Šogad patiešām Sandis neko laukumā nav parādījis-viņu ņēma kā uzbrucēja tipa aizsargu un 5 vārti no kuriem 4 gūti vairākumā-jā piespēles slidojums perfekts, bet spēle aizsardzībā ir stabioli vājākā starp visiem aizsargiem. pat Laviņš nespēj tik daudz kļūdīties kā to dara Sandis-tikai Sanda kļūdas neredz, jo viņš bieži nav tur kur viņam jābūt.3/nevajadzīgā rupjā spēle laukumā-nejaukt ar sava vārtsarga aizstāvēšanu-ir robeža kad beidzas sava vārtsarga aizstāvēšana un kad sākas rupjība-2 epizodes-sandis uzbruka uz ledus gulošam hokejistam un to sita un sitiens ar nūju pēc svilpes pa pretinieka kājstarpi-liela daļa to aizstāvēja-ja jau tāda ir publika kas balso par Sandi tad skaidrs kāpēc viņš ir popilārākais/ne par velti daudzi arī Kambalas sitienu gan lietuvietim gan vācietim aizstāvēja/.
Esmu Dinamo fans un arī ar interesi cerībām un bažām reizē gaidīju Sandi Dinamo rindās- un sākumā redzēju jā tas ir talants, bet redzot spēli aizsradzībā-saprotu laiks beigt karjeru.
Jūsmoju par Sanda spēli NHL 90jos gados-Sandis bija ir un būs Latvijas hokeja leģenda, viņš ir cilvēks kurš pēc dramatiskajiem pārdzīvojumiem uzdrīkstējās atgriezties hokejā-lieliski-es domāju ka Sandis pats īsti nesaprot kāpēc viņš ir populārākais-es arī to nesaprotu-jā tad kad Bija Stenlija kauss Sanhosē SHARKS,, vai Kolorādo laiks -saprotu bet tagad...
Es arī ļoti cienu Sandi par cilvēcīgām īpašībām, bet tam nav nekāda tieša sakara ar sportu. Populārākajam sportistam ir kaut kas vismaz jāpaveic nozīgs sportā tajā gadā-nu vismaz kā Hosa rezultatīvākais, vai Bukarts, J.Rēdlihs vai Masaļskis-kuri bija nedēļas labākie-nosaucu pašu minimumu, bet Sandim pie visas cieņas uz balsojuma brīdi bija 4 vārti vairākumā-nu un kas vēl-es nesaku ka Sandis nebūtu pelnījis citus gadus , bet kāpēc šogad-lūdzu paskaidrojiet -KĀPĒC SANDIS OZOLIŅŠ IR KĻUVIS PAR 2009 GADA POPULĀRĶO LATVIJAS SPORTISTU-es nesaprotu. kaut arī par sportu interēsjo vairāk kā 30 gadus un esmu ļoti liels Sanda fans un arī tagad man ir liela cieņa pret Sandi kā pret cilvēku kurš nebaidās teikt kā ir un kā viņš cīnās ar savām atkarībām-par to malacis, bet par to sportistu-NESAPROTU.
Vai tiešām Armandam nebūs izdevies ar saviem ''asajiem'' rakstiem kompensēt kolēģu nevarību?
nesaprotu kas tur ko diskutēt, pilnīgi normāli, ka Ozo uz karjēras noslēguma daļu saņem šādu balvu, kā pateicību, par visu ko viņš ir darījis! Ar šo rakstu pat tā īsti nesaprotu ko Puče īsti gribējis pateikt, to ka Ozo nav pilntiesīgs saņemt šādu balvu, vēl pilnīgi absurdi kaut ko jaucoties par alkaholismu, ko Ozo ir pārvarējis,un velkot ar paralēles ar mūsdienu lielākajiem tusētājiem!
Kaut ko tādu atceros, ka lasīju.