Bārtulis ir pie katla, bet karoti vēl nav dabūjis...

Filadelfijas „Flyers” izvēlējās Oskaru par savu nākotnes kalēju 2005. gadā – tā bija drafta trešā kārta un kopējais 91. numurs. Skaidrs, tas neko vēl negarantē, taču hokeja sabiedrībai zināmi signāli tika raidīti. Pirmkārt, Bārtulis bija izgājis Ziemeļamerikas junioru līgas iesvētības (QMJHL), kur praktiski garām nepaslīd neviens talants. Te ir atbilde uz jautājumu tiem jauno hokejistu vecākiem, kas ar rozā brillēm skatās uz savu lolojumu nākotnes perspektīvām. Skaidrs, ka Kanādā (Amerika šajā ziņā nav liekama blakus) jūsu censoni pamanīs ātrāk, Kvebekā (kur spēlēja Bārtulis) vai Ontario provincē šī varbūtība kļūst vēl lielāka. Saprotams, talants uz ledus arī Latvijā ir talants, taču izveidotā jauno hokejistu sijāšanas un caurskatīšanas kārtība liek apgalvot – Kanādas kārts ir pāri visam. Nākamais – komanda un menedžeris. Oskaru nolūkoja Bobijs Klarks un Pols Holmgrens, kas tobrīd attiecīgi bija „Flyers” ģenerālmenedžeris un viņa palīgs. Holmgrenam bija noteicošā loma, jo ne jau visus kluba izlūku ziņojumus ir jālasa galvenajam.

Ņemot savā aprūpē jauno hokejistu, notiek vairākas pašapliecināšanās – ar spēlētāju viss ir skaidrs, viņam acis tāpat spīd. Taču ne mazāka interese par konkrētā pretendenta likteni ir viņa saimniekiem – tiem, kuri viņu noskatīja un atzina par labu esam. NHL menedžeriem nav mazsvarīgu hokejistu, jo ikviens, kam viņi uzticas un, kas šīs cerības attaisno, ir kā liela plusa zīme konkrētā vadītāja CV. Starp citu, arī menedžerus klubi maina vai patriec... Tāpēc lasīt komentārus, kuri sākas vai beidzas ar rindām „viņam nedeva iespēju”, „viņam kluba vadība neuzticējās”, „viņš netika īstajā klubā” vai „būtu cita izvēle” utml. – nav nopietni. Kamēr būs kaut mazākā iespēja pierādīt, ka jaunais talants atbilst profesionālā hokeja plauktam, ikviens kluba menedžeris izdarīs visu, lai par to pārliecinātos. Holmgrens zināja, ka viņš dos Bārtulim iespēju, pēc tam viss notiktu kā paredz kārtība un vilku likumi – ja vari, spēlēsi, ja nevarēsi, tad paldies par uzmanību. Neaizmirsīsim, ka arī citi klubi skrupulozi vēro konkurentu auklēšanos ap savām rezerves iespējām. Mazākā kļūda, nosakot hokejista patieso potenciālu, var pasniegt dāvanu citam menedžerim. Neviens to nevēlas, tāpēc izvēlētie tiek pakļauti solīda lieluma mikroskopam. Bārtulis šobrīd ir nopelnījis iespēju, bet teikt, ka tā ir laimīga apstākļu sakritība – arī nevar. Holmgrens šo šāviņu nedrīkstēja nopūdelēt, Bārtulis – tāpat. Tagad abiem ir par ko atviegloti uzelpot, jo pirmās attiecību ugunskristības izturētas.

Oskars atbilst NHL aizsarga kalibram, tiesa, tas gan nenozīmē, ka viņam tagad viss tiks pasniegts uz paplātes – šobrīd tikai sāksies lielie pārbaudījumi. Šur tur jau apskatnieki ir ķērušies klāt latvieša izsniegtajam uzticības kredītam, piemēram, norādot, ka savu vārtu priekšā Bārtulim vajadzētu demonstrēt pārliecinošākus fiziskos dotumus utt. Iespējams, sezonas turpinājumā viņu nosūtīs uz fārmklubu. Tagad dienas kārtībā ir viņa aģenta izpratne par sava klienta lielo iespēju – atcerēsimies, ka savulaik, nenovērtējot spēles laukumu un realitātes, NHL trumpi kopā ar saviem padomdevējiem nopūdelēja cits jaunais latviešu hokeja aizsargs Kaspars Astašenko... Tēlaini izsakoties – Oskars Bārtulis ir iekļuvis NHL virtuvē, taču lai strēbtu no lielā katla, vajadzīga karote. Var mēģināt ar lāpstu, kā to gribēja Astašenko aģents, bet var sākt ar trauku mazgāšanu – kā to paveica Ivanāns. Kurš no viņiem tagad spēlē NHL – paši redzat.

Vēl mums šosezon rindā stāv Artūrs Kulda (būtu jau debitējis, ja vien neiedzīvotos savainojumos), Kaspars Daugaviņš (trešais vai ceturtais rindā pie sliekšņa)... NHL mašinērija ir precīzi izveidota izklaides industrija ar milzīgu konkurenci. Nevari tu, cits varēs. Šajā līgā ar labdarību nenodarbojas.

P.S. Prieks, ka Flyers, bet vēl svarīgāk - Oskars kopā ar savu aģentu - pratuši novērtēt situāciju un panākuši jauna līguma nosacījumus, kas motivē latvieti pacelties spārnos, neaizmirstot, ka uz zemes arī ik pa brīdim jānolaižas. Pelnīti.