Kam vajadzīgs sieviešu biatlons?

Vakar LTV7 „Sporta studijā” viesojās Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldonis Vrubļevskis. Cita starpā tika cilāts arī jautājums par decembra sākuma Latvijas sieviešu biatlona izlases dalībnieču Madaras Līdumas, Žannas Juškānes, Līgas Glāzeres un Gerdas Krūmiņas veikto līdzekļu vākšanas kampaņu pirmajiem trijiem 2010. gadā notiekošajiem Pasaules kausa posmiem. Par to Madara atklāti ir pavēstījusi arī raidījumā ”Nekā personīga”, ka viņai pietrūkst 1400 eiro, lai aizbrauktu uz trim pasaules kausa posmiem.

Vrubļevskis teica, ka pirms sezonas kopā ar sporta veidu federācijām tiek izplānots budžets nākamās sezonas startiem, turklāt apgalvoja, ka biatlonistēm Latvijas Olimpiskā vienība esot nodrošinājusi visus nosacījumus 85% apmērā no nepieciešamās summas. Biatlona federācijai, meitenēm vai Latvijas biatlona sieviešu izlases trenerim Mārim Čakaram atliek „sakasīt” pārējos 15%.

Teorijā skaisti. Praksē? Nezinu, līdz kuram brīdim ieplānoti līdzekļi sieviešu biatlonam, starp citu olimpiskajam sporta veidam ar startu šā gada olimpiskajās spēlēs Vankūverā un slēpto cerību Madaru Līdumu azotē (ja neveiksies, visi sapratīs, jo konkurence ir mežonīga), šajā sezonā, ja decembrī jāsāk meklēt nauda startiem janvārī, bet sezona formāli beidzas marta beigās ar Pasaules kausa posmu Krievijas pilsētā Hantimansijskā.

Paspēlēsimies ar skaitļiem. Pieņemot, ka sezona ietver arī „sausos treniņus” maijā, jūnijā, jūlijā, augustā un varbūt arī septembrī (turklāt ne obligāti Latvijā, kaut gan bada laikos velns arī mušas ēd), rēķinām, ka nauda beigusies pēc 8 mēnešiem no sezonas 11, kas ir ~72%.

Tādā gadījumā:
1) vai nu tie nav bijuši 85% un LOK prezidents apzināti maldina sabiedrību, 2) vai arī viņš nezina precīzus skaitļus (kas būtu piedodami) un maldina aiz neziņas. Ja tie ir bijuši 85%, iespējams, ka paši biatlonisti kaut ko nav sadalījuši tā, kā runāts pirms sezonas:
1) Latvijas Biatlona federācija sievietēm domātos līdzekļus ir „noēdusi”, 2) ieguldījusi bankā uz procentiem nebaltiem laikiem, 3) vienu daļu no tiem novirzījusi „perspektīvākajam” vīriešu biatlonam, 4) joprojām nav visu saņēmuši pilnā apjomā, 5) , Māris Čakars nopīpējis „zālītē”, 6) maksājuši par lietām, kas sākotnējo nav tikušas paredzētas, piemēram, par profesionāla slēpju smērētāja pakalpojumiem, šaušanas trenera piesaistīšanu un tamlīdzīgi.

Lai atrastu līdzekļu „noplūdi”, vēlama LOV, biatlona federācijas, Čakara un sportistu „kopsapulce”, kuras iznākums ir kopīgs paziņojums, kuram piekrīt visas puses – cik līdzekļu bija, kur palika un kāpēc trūkst. Alternatīvi informācijas avoti gan liecina, ka visi 85% sezonai paredzēto līdzekļu bija cauri jau pēc sviedru liešanas „sausajos treniņos” pagājušā gada augustā (un tas savukārt ir ~36% no sezonai nepieciešamā finansējuma)!

Sportā nav sīkumu, un lai sasniegtu panākumus, jāsakrīt ir visam. Ko var gaidīt no mūsu sportistēm olimpiskajās spēlēs, kas kā īstas amatieres nodarbojas ar līdzekļu vākšanu saviem treniņiem? Es negaidītu neko. Ja pieņemam, ka Madaras vieta ir uz pirmā trīsdesmitnieka robežas, no uzvarētājas atpaliekot par pusotru minūti, 85% nodrošinājums šo atpalicību palielina līdz 1 minūtei un 45 sekundēm...

Varbūt likvidēt sieviešu biatlonu un līdzekļus piešķirt skeletonam, bobslejam vai hokeja izlasei? Tādā gadījumā varam klapēt ciet arī veču biatlonu, jo Ilmārs Bricis ir apmēram Līdumas līmeņa sportists, bet pārējie apmēram triju meiteņu varējumā. Par to liecina gan vietas Pasaules kausa posmos individuāli, gan komandu stafetēs. Pirms rītdienas (nu jau šodienas) vīriešu stafetes sacensībām Oberhofā, kurā no 5 olimpiešiem nepiedalīsies Andrejs Rastorgujevs, Esterzundā Latvijas sievietes bija 18. vietā (vīrieši – septiņpadsmitie), Hohfilcenē – 18. vietā (vīri – 21). Vai biatlonisti šodien atkārtos dāmu vakardienas panākumu – 12. vietu stafetē?

Atsevišķas diskusijas vērts ir jautājums, vai uz olimpiādi jāved visas četras biatlonistes, vai tikai tās (tā), kura to nopelnījusi – Līduma. Kāda jēga stafetē braukt pa pēdējām vietām? No otras puses, LOK Vrubļevska personā tajā pašā LTV7 studijā deklarēja, ka visi, ko federācija liek priekšā un kas ir izpildījuši normatīvus, tiek iekļauti olimpiskajā delegācijā. Lai tie būtu slēpotāji, snovbordisti, kalnu slēpotāji vai hokejisti, kuri noteikti nebrauks cīnīties par medaļām (ļoti ceru, ka maldos). Tātad arī četras biatlonistes. Vai arī jāņem nost veču stafetes komanda biatlonā, jo daudz augstāk par dāmām nebūs (atkal ļoti ceru, ka kļūdos).

Meitenēm, lai cik jaunām un nepieredzējušām biatlonā, ir nepieciešama pieredze. 1992. un 1994. gada olimpiskajās spēlēs (vēl bez LOV atbalsta) Latvijas vīriešu stafetes komanda abas reizes ierindojās 16. vietā. Kurš var apgalvot, ka būtu bijusi Nagano sestā vieta bez divu iepriekšējo spēļu pieredzes? Arī sieviešu izlase šobrīd ir apmēram tajā pašā līmenī. Kāpēc nedot iespēju? Turklāt sievietēm ir mazāka konkurence, lai izcīnītu augstākas vietas – tā tas ir daudzos sporta veidos, un tādā ziņā sieviešu biatlons ir pat perspektīvāks par vīriešu (atsauce uz Latvijas basketbolistēm un basketbolistiem). Te atzīšos, ka nezinu, no kā – biatlona federācijas vai LOK atkarīgas šīs pārdomas par sieviešu stafetes komandas lietderību olimpiādē...

Jāsaprot vēl viena nianse – biatlonā kā izturības sporta veidā vienā gadā sasniegt panākumus nav iespējams. Ir nepieciešami daudzi gadi, līdz ieguldītais sāk nest augļus. Tāpēc sagaidījušiem brīdi, kad Latvija ir spējīga sacensties ar stafetes komandu, nevajadzētu šim projektam pārvilkt treknu krustu kā neperspektīvam. Tā kā panākumi vēl kaudzē netiek krauti, var saprast sponsorus, kuri neredz tūlītēju atdevi. Ja meitenes Vankūverā iekļūs pirmajā sešiniekā, varbūt tad?

Jāsaprot arī tas, ka mazās valstīs nedrīkst sporta veidu „norakt”, ja gadu desmitu nav bijis panākumu. Kā piemēru ņemsim vidēju valsti – Bulgāriju, kurai olimpiskajās spēlēs ir zelta medaļa sieviešu biatlonā (Jekaterina Dafovska uzvarēja 1998. gada olimpiskajās spēlēs Nagano 15km individuālajā distancē, starp citu, ja kāds vēl atceras, Ieva Cederštrēma tur bija augstajā 25. vietā), kā arī 4. vieta stafetē (turpat Nagano). Bez tam 2000., 2001. un 2004. gada pasaules čempionātos bulgārietes ir bijušas sestās, 2003. gadā – septītās, Turīnas olimpiādē –astotās. Vakar bulgārietes stafetē ierindojās pēdējā – piecpadsmitajā vietā... Bet nav dzirdēts nekas par to, ka sieviešu biatlonam Bulgārijā tiek zvanīti kapu zvani.

Iespējams, ka LOK un LOV amatpersonām, laborantus un apkopējus ieskaitot, ir nepieciešamas tādas algas, kādas viņi saņem algas dienā kases lodziņā, tomēr varbūt ir iespējami kādi risinājumi ne tikai sieviešu biatlona, arī citu sporta veidu, ja nepieciešams, atbalstīšanai. Šaubos, vai katrs santīms ir iztērēts un kāds brīvs lats neguļ LOK naudas kontos komercbankā. Biatlonistu gadījumā katrai no viņām bija nepieciešams aizdevums, kurš varētu tikt atmaksāts pēc starta Pasaules kausa janvāra posmos kā starptautiskās biatlona federācijas maksājums par Latvijas sieviešu biatlonistu piedalīšanos šajos posmos. Turklāt nedomāju, ka LOK ir tik maznozīmīga organizācija, kurai aizdevumu banka nedotu arī pret galvojumu.

Nezinu, cik tas ir juridiski iespējams, cik ekonomiski, bet vēl kāda izeja būtu speciāla ziedojumu konta Latvijas sieviešu biatlona izlases glābšanai. Ne pirmo, ne pēdējo reizi – ja nemaldos, arī Latvijas basketbolisti – pirmie Eiropas čempioni – uz Ženēvu devās par saziedotiem līdzekļiem. Redzot, cik naudas saziedo bērniem, cik nozvana „Koru karos” un citos TV šovos, domāju, ka nepieciešamā summa tiktu savākta ar uzviju. Galu galā, ne jau krūšu palielināšanas operācijai tā domāta.

LTV7 „Sporta studijā” tika pieminēts vēl kāds veids, kā ietaupīt. Katram no Latvijas olimpiskās delegācijas tiks šūdināts smalks izejamais un sportojamais apģērbs, kas katram delegācijas loceklim izmaksās aptuveni 1000 latu. Saprotama ir vēlme apliecināt, ka neesam nekādi nabagi, bet varbūt olimpiskajā sezonā šos līdzekļus varēja ziedot sportistu maksimāli labai sagatavošanai sacensībām, ja jau visiem tik ļoti patīk fotografēties ar viņiem pēc izcīnītiem panākumiem? Tie būtu ~110 tūkstoši latu. Varbūt pietiktu ar to, ka katrs apģērbu gādā pats, kāds ērtāks, un kopības pazīmei visiem iegādājas rokās vicināmus valsts karodziņus, vienādas galvassegas valsts karoga krāsās, kaut vai lūpu krāsas auseklīšus uz vaigiem. Sliktāk kā pēc Kalvīša „trekno gadu” izraisītajām paģirām, kad katrs sevi cienošs pasaules iedzīvotājs zina ar pirkstu bakstīt kartē, kurā vietā atrodas tā valsts, kas nav pat SVF un EK aizdevuma cienīga, noteikti nebūs.