Vagoni pārkrauti. Kas palika uz sliedēm?

Kādus secinājumus var izdarīt pēc turnīra, kurā tika iespēlēts Rīgas Dinamo sastāvs? Pasvītroju vārdu „iespēlēts”, jo pārbaudīt pa lielam vajadzēja tikai pāris cilvēkus. Pirmais bija Troters, kas ieradās Rīgā pagalam žēlīgs un vienubrīd pat komandas dakteris teicās nemaz nedot savu piekrišanu līguma parakstīšanai, kamēr nebūs kanādieti izpētījis no visām pusēm. Labā ziņa – Troters tomēr ticis pirkts caurspīdīgā maisā, jo darba gaitā visi pārliecinājās, ka viņš nav slikts. Pašreiz mēs nevaram teikt, ka Broks ir labs, jo to neļauj apgalvot viņa fiziskā gatavība, taču visi citi parametri, sākot ar roku veiklību, spēles izpratni un saspēles veidošanu un, beidzot ar...nu, auguma ziņā viņš varēja būt spriganāks – tie atstāj paliekošu un pozitīvu iespaidu. Patiesībā tā pa īstam kanādietis trenējas tikai pēdējās desmit dienas, tāpēc paģērēt no viņa šobrīd maksimālo sniegumu uz laukuma nav nopietni. Bet tas, ka viņš būs darba darītājs, par to šaubu nav.

Otrs, ko vajadzēja redzēt kaujas apstākļos – vārtsargs Telkvists. Varbūt tas bija aukstasinīgs Šuplera aprēķins, taču zviedram Rīgas turnīrā sanāca spēlēt trīs dažādus mačus – pirmo pret Znaroka dinamiešiem, kuri izskatījās pēc miroņiem, atbilstoši slodžu un treniņprocesa intensīvajai programmai, otro pret Piemaskavas Atlant, kuru ātrumkārbā bija par diviem robiem lielākas iespējas, bet trešo pret Jaroslavļu, kas bija pārliecinoši noskaņojusies cīņā par galveno balvu un, kas patiesībā demonstrēja sezonas kaujas apstākļiem vistuvāko sniegumu. Pirmajā gadījumā Telkvists varēja mierīgi iešūpoties, otrajā – pasvīst, bet trešajā – piepūst vaigus. Bilance – 12 zaudēti vārti. Viņa konkurents par vietu vārtos Holts bija pārliecinošs pret to pašu Jaroslavļu – dienu pirms izšķirošā fināla mūsējie it kā rotaļājoties pārskrēja pāri viesu sastāvam, taču vajag paturēt prātā, ka tajā vakarā Lokomotiv patiesībā spēlēja vaļīgi. Vieta finālā viņiem jau bija, tāpēc vairāki līderi atpūtās. Salīdzinājumam - kad atpūtās mūsu spicākie kadri, arī nekas dižs uz laukuma netika uzzīmēts (zaudējums Atlant), tāpēc tagad celt debesīs Holtu, bet gāzt gar zemi Telkvistu – nevaram. Pārāk atšķirīgs bija komandas sniegums šajos mačos, ja runājam tieši par atbildības velšanu vārtsargu virzienā. Pavirši spriedelējot no malas - ja sezona sāktos rīt, tad vārtos būtu liekams Holts. Tajā pašā laikā neaizmirsīsim, ar cik lielu pietāti Šuplers izturas pret hokejistu CV. Zviedram šajā ziņā ir ko parādīt. Tas vedina domāt, ka ar Telkvistu arī mēģināsim šo sezonu iesākt. Bet tālāk – kā sadalīsies kārtis (pirmais mačs pret SKA šajā ziņā ir jautrs atskaites punkts). Pārāk atšķirīgi pēc spēles stila ir abi Dinamo vārtsargi, tāpēc jādomā, ka trenera Naumova loma varētu izrādīties vairāk kā milzīga – analizējot potenciālo pretinieku uzbrukumu un atbilstoši novērtējot savu audzināmo izredzes pret tiem.

Šuplers nepārsteidza, kad tikai vienā no četrām spēlēm uz laukuma uzlaida Štālu. Viņam šis uzbrucējs nekad nav paticis, tāpēc var paredzēt, ka Juris tā arī būs uz robežas starp ceturto maiņu un Liepāju, kas šosezon pildīs dinamiešu fārmkluba funkcijas. Astoņpadsmit gadus vecā Podziņa atstāšana malā (spēlēja vienu maču) arī ir saucama par treneru apskaidrību – visticamāk, ka viņu apviļās sezonas gaitā, līdzīgi kā ar Bukartu pērn. Pieaugušo hokejā Aināram vēl ir vairāk grūtību, nekā izdošanos, taču potenciāla ziņā starp līdzaudžiem viņam Latvijā konkurentu praktiski nav. Kad izveseļosies Dārziņš, tad liekais tiks meklēts starp Meiju, Karamnovu, Bukartu... Aizsargi mums latviešiem tagad kā dzejnieki – vesels bars. Varēja prognozēt, ka mazākā vaļība un skalpi kritīs – kādu taču būs sezonas sākumā jāsūta uz Liepāju praktizēt, jo ne uz soliņa ir vietas, ne šādu pārpilnību atļauj līgas reglaments. Nu, izskatās, ka uz grābekļa pirmais uzkāpis Galviņš – nokļūdījies pret Atlant tik uzskatāmi, ka pat arēnas ledus lējēji līdzjūtīgi saskatījās, Guntis tagad ir nolikts malā un tā droši. Labākais, uz ko viņš var cerēt – savainojumi. Citādi astoņi aizsargi ir nolasīti kā brieži. Debitants Andersons (ar Jēkabu Rēdlihu) spēlē elementāri un vienkārši, ko no pirmgadnieka arī paģēr, bet Sotniekam (ar Laviņu) pat ar neapbruņotu aci redzama pārliecība par saviem spēkiem un attiecīgi drošs ir arī izpildījums. Ja Cibuļskim blakus Ozoliņam neaizbrauks jumts (tā mēdz gadīties), tad šis pāris paliks kopā. Reķa un Krišjāņa Rēdliha gadījumā tikai Šuplera nieze var likt paskatīties neticīgi un piekasīgi uz otro no abiem minētajiem. Ja godīgi, Galviņam šobrīd vajadzētu būt diezgan skābai dūšai, taču, ja atceramies, ka menedžeris Sējējs vēl pavisam nesen draudēja pret katru aizsarga kļūdu atbildēt ar nosēdināšu rezervē, tad, kā saka ziepenēs – turpinājums sekos...

Sprukts ir labs jau tagad, tikai viņš kaut kā pārāk varonīgi uzņēmies mazākuma misiju, ar vienu aci skatoties un, ar vienu kāju skrienot pretuzbrukumā. Jānim sanāk, nav jēgas liegties, tikai mazākumā tomēr svarīgāk ir nevis gūt vārtus, bet tos neielaist. Tur vajag abas acis un abas kājas, par rokām nerunājot. Vairākumā ripas leca un leks pretinieku vārtos, bet – varbūt ir vērts tomēr šajā sastāva komplektācijā tomēr padomāt par speciālas vairākuma triecienmaiņas izveidošanu. Kur kopā spēlē četri uzbrucēji un Ozoliņš, vai – kur Surovija (vai Cibuļska) vietā mēs liktu neapšaubāmi tehnisko Troteru. Tā dara daudzās līgās un komandās - vairākuma maiņai tiek atvēlēts laukumā divas trešdaļas no iegūtajām divām minūtēm ar pamatdomu, lai viņi izārdās... Izpildītāji mums ir! Dzelzceļnieku turnīrā tā arī neizdevās saskatīt tās iestrādnes, ko komanda visnotaļ cītīgi slīpēja treniņos – proti, uzbrukuma sākums vienādos sastāvos. Kurš, pa kuru malu un kā nokļūst ar ripu līdz pretinieku zonai? Piespiedu improvizācijas augstākais lidojums bija ripas iemešana zonā ar cerību, ka gan jau mēs tur kaut ko izcīnīsim. Bet tā, ka ir sistēma, kura nostrādā – pagaidām īsti nevarēja pamanīt. Jā, pretinieks neļāva, bet – tas jau nenozīmē, ka ar to arī visi Rīgas uzbrukumu centieni ir beigušies. Starp citu, mazliet haoss bija arī uzbrucēju mēģinājumos atgriezties aizsardzībā, taču arī to pagaidām var vēl norakstīt uz iespēlēšanos... Tāpat kā spēli tikai no aizsardzības, kura sezonas laikā būs Dinamo main course vai pamatēdiens. Var droši teikt, ka līdz sezonas pirmajam mačam nemainīga paliks tā sauktā pirmā un otrā maiņa. Hartigans kopā ar Ņiziviju un Suroviju, Sprukts kopā ar Ankipānu un Karsumu. Trešie sāks ar Troteru centrā – pa malām Miķelis un Lauris. Ceturtie? Džeriņš savu darbu atstrādā centrā ne sliktāk par Karamnovu. Bukarts varētu būt dēļ savas enerģijas un tad - atkal skatīsimies uz Šuplera priekšnojautām... Podziņš kā jaunais, Meija, Štāls. Ja Jūļa psihologa talants dominē pār viņa trenera meistarību, tad droši vien izvēle tiks balstīta uz trenera personiskajām sajūtām un simpātijām. Labā ziņa atkal ir tā, ka komandā šobrīd nav neviena arnasona, kuru Šuplers ir spiests iespēlēt pret savu gribu un pārliecību. Visi hokejisti paša un Sējēja gribēti un atlasīti. Lai spēlē!