Buras izvelk bezvējā, govis neslauc…

Pagājušajā sezonā sastāva maisīšana tika attaisnota ar sezonas sākumu – pēc zaudējumiem, kaut kas bija jādara. Šogada runāja, ka sezonas sākums esot izdevies – taču spēlētāju raustīšana turpinās. Ko meklē treneris? Kas veicina vai provocē Šuplera nagu niezi?

Mistiskā rotācija

Par šīs sezonas neapstrīdamu hītu kļuvusi aizsargu rotācija. Sējējs ir sapircies spēlētājus, bet Šuplers mēģina izdomāt formu - kā ar visu to baru tagad tikt galā. Kopš sezonas sākuma nav bijis neviens aizsargu pāris, kas palicis nemainīgs vai – kurš nav ticis pakļauts trenera izpratnei par viņu vietu laukumā. Sākumā Šuplera izvēlē meklējām loģiku, taču tagad tam visam var atmest ar roku. Murgs! Tiem, kam slovāku hokeja speciālists ir svētbildes vietā, noteikti būs pamatojums – sak, Jūliuss zina, ko dara, viņam ir pieredze, intuīcija. Šo rindu autors savukārt saka pretējo – Šuplers rīkojas dīvaini, spītīgi un pašpārliecināti, kam daudzos gadījumos ir visai maza jēga vai pievienotā vērtība. Šo piezemēto secinājumu varu pamatot ar nākamo piemēru. Kopš pirmajām pārbaudes spēlēm bija acīmredzams, ka pāris Cibuļskis – Ozoliņš ar katru dienu rāda arvien pārliecinošāku sniegumu. Tam pamatā mēs varam likt pieredzējušā komandas kapteiņa gadu gaitā uzkrāto rutīnu, kas šīs attiecības uz ledus cementēja. Taču nevajag aizmirst par jaunā censoņa milzīgo progresu, kurš ne tikai ēda visu, ko viņam lika mutē, bet arī pats kopgaldam sarūpēja smeķējamu materiālu. Oskars uz ledus demonstrēja savus talantus, turklāt darīja to produktīvi – laba pozicionālā spēles izpratne, ātrs slidojums, apķērība lēmumu pieņemšanā un pats galvenais – spēlēja vienkārši un droši. Divdesmit divu gadu vecumā Cibuļskis bija gluži kā vai laimīgā kārts, kas laikam taču ir treneru (arī Šuplera!) nopelns – prast ne tikai salikt tādus divus kopā vienā pārī, bet arī saskatīt starp viņiem to īpašo spēles pavedienu, kas neizskatījās pēc veļas šņores. Ko dara Šuplers? Pēc piektās spēles, kuru zaudējām pēcspēles metienos čempioniem no Kazaņas, Cibuļskis tiek nosēdināts malā. Viņa vietā sastāvā ierotē Jēkabu Rēdlihu, kas ir teicams puika, tikai apveltīts pilnīgi ar citām aizsarga īpašībām, nekā Oskars. Pamatojumu no trenera puses nav jēgas gaidīt, jo tā, lūk, esot cīņa par vietu komandā. Tas, ka Ozoliņš ar Cibuļski bija saspēlējušies, kas laikam taču ir kaut kāds atskaites punkts, ja runājam par sastāva kopskanību un sasniegto rezultātu – tas viedajam Šupleram ar vienas otas vēzienu ir otršķirīgi.

Nu, labi, uzskatīsim, ka tā ir slovāku hokeja speciālista īpašā metode – ierīvēt jaunajam zem deguna dažas patiesības ar lielo zemtekstu. Sak, Oskar, tu esi labs, tādā garā turpini, taču, lai tu nesadomātos, ka esi jau karalis, es tevi uz dažām spēlēm nolikšu rezervē. Profilaksei. Motivācijai. Šis ir pieņēmums, ja mēģinam iztēloties Šuplera loģiku. Patiesībā, ja Cibuļskim bēniņi aizbrauktu, pirmais tajos kārtību bez minstināšanās ieviestu partneris Ozoliņš. Taču līdz tam pat nenonāca – plecus par tādu rokādi rausta kapteinis, uz galveno treneri ar pirkstu rāda treneris Ignatjevs, kas ir komandā atbildīgais par aizsardzību… Nemeklējiet loģiku, kur tās vienkārši nav un nevar būt. Savukārt Jēkabs kopā ar Sandi nospēlēja divas spēles – centība bija abpusēja, taču spēlētāju tipi pilnībā atšķirās, vēl jo vairāk tie krita acīs pie saviem vārtiem, kad šie aizsargi patiesībā viens otram traucēja, nevis palīdzēja. Pēc bezsakarīgā zaudējuma Automobilist uz rezervistu beņķīša Cibuļska vietā atkal sēž Rēdlihs. Kam tas bija vajadzīgs? Kam par godu? Ej nu tiec gudrs…

Kad spēlētāju negrib un...grib

Šuplers neesot gribējis, ka komanda paraksta jaunu līgumu ar aizsargu Laviņu. Negribēja, bet tagad izskatās, ka treneris būs pēdējais, kas sapratīs, ka mūsu pieredzējušais hokejists tomēr nevar visos gadījumos dzēst ugunsgrēku aizsardzībā. Kāpēc nevar Rodžeram iedot atpūtu, ja viņš fiziskajā ziņā nepārliecina vai ir acīmredzami vājāks par citiem? Vai tas ir Šuplera egoisms vai spīts – sak, ja mani neklausījāt, saņemiet savu Laviņu ar visiem caurumiem un kļūdām? Ja ir tā – tad šādu treneri Dinamo nevajag. Ja tā nav, tad kāpēc tik akli jāturas pie lietām, kas nedod rezultātu, bet zibenīgi jācenšanas mainīt kaut kādi iedomāti ķieģeļi tajā galā, kur izskatās vidrošākā kārtība? Jau pieminētais Cibuļska gadījums tam ir klajš apliecinājums. Vai tad Galviņš ar Laviņu tagad jātur uz ledus tikai tāpēc, ka viņi abi ir spēlējuši kopā pēdējos divus gadus? Kur šeit parādās trenera radošā elastība? Sotnieks, kam vienkārši ir viņa vecumā jāļauj spēlēt – tiek raustīts uz priekšu un atpakaļ. Rēdlihs vecākais Šupleram nekad nav paticis – tad atkal jāvaicā menedžerim Sējējam, vai zinot šo, par katru cenu vajadzēja Krišam piedāvāt jaunu darba līgumu? Formāli, varbūt mēs esam viņu dabūjuši pa pieņemamu ciparu, taču jēga kāda, ja treneris viņam netic un pats galvenais – arī pats aizsargs saprot, ka par krustēvu saviem bērniem viņš Šupleru noteikti neiaicinās, ja pat tā būtu vienīgā izvēle. Ar tādu dūšu vai pašsajūtu laukumā viņš var zonā līnijas krāsot, nevis hokeju spēlēt. Labi vēl, ka jauno Andersonu uz visa šī fona nemoka un nespīdzina, te liekot pietupties, te atkal piecelties – vienkārši nosūta uz fārmklubu, lai spēlē, briest un krāj pieredzi.

Jaunā slovāka nopelni

Pēdējās dienās ir modē runāt par uzbrucējiem, ko veicina divdesmit trīs gadus vecā Juraja Mikuša parādīšanās pie komandas. Treneris saka, ka tas esot tāpēc, lai veicinātu nopietnu konkurenci. Nu, labi, uzskatīsim, ka tā līdz Juraja komētas atnākšanai bija nenopietna, vai – nebija vispār. Pārsteidz, kas cits – ar kādu vieglumu Šuplers iespēlē šo jaunieguvumu sastāvā. Pirmsspēles rītā iebraucis, nākošajā vakarā jau tiek likts uz ledus, otrajā spēlē jau izstumj no trešās maiņa kanādieti Troteru. Jaunajam slovākam uztic arī skaitliskā vairākuma izspēli. Pēc zaudējuma SKA, treneris preses konferencē saka šādus vārdus. “Mikušs lēnām iejūtas komandā, trešā maiņa rādīja labu sniegumu, cerams, ka nākotnē tā būs triecienmaiņa, kas regulāri metīs vārtus.” Mēs arī ceram, jo tas patiešām būtu brīnišķīgi, ka tieši Rīgā atkal uzziedētu vēl viens slovāku iemigušais vai neizplaukušais talants. Uz ledus spēļu laikā pagaidām viņš tikai raisās, treniņos ir atrādījis labu metienu – tas vieš cerību. Ņemts kā centrs, bet pagaidām pēc tāda neizskatās… Taču, paņemu spēles protokolu un nesaprotu, vai tā ir tā pati trešā maiņa, par kuru tik jūsmīgi runāja Šuplers? Dārziņam lietderība mīnuss trīs, Miķelim un Mikušam – pa diviem mīnusiem katram. Labi atceros, ka faktiski Mikuša divas kļūdas atnesa mūsu vārtos SKA ripas… Iepriekšējā spēlē Mikuša vietā šajā maiņā bija Džeriņš – izskatījās daudz labāks par jau minēto slovāku, taču Šuplers nav nevienā mirklī teicis, ka ar Džeriņu trešā maiņa “rādījusi labu sniegumu”. Ar Mikušu gan… Ja treneris ir konsekvents, tad nākamajā spēlē Mikušam nebūtu jāspēlē, taču - tas ir naivs sapnis pilnmēness naktī. Sējējs saka, ka treneris esot gribējis jauno slovāku dabūt jau pirms diviem gadiem. Tad atliek domāt un iztēloties – ja jau ticis gribēts, tad pa diviem gadiem šis varēja palikt tikai labāks, nevis sliktāks. Loģika saka priekšā, ka pa diviem gadiem Mikušam ir nākusi klāt gan pieredze, gan meistarība. Bet tad atkal, tā pati loģika liek uzdot jautājumu – kādu Mikušu mūsu Šuplers gribēja dabūt 2008. gada vasarā?

Kas patiesībā ir ceturtā maiņa?

Dinamo projektu nevajadzētu iezīmēt pēc nacionālās piederības, vēl mazāk – te vajadzētu pieminēt Latvijas izlases intereses. Kāda Šupleram daļa gar mūsu izlasi? Privāts klubs, dara kā grib. Par deķi gan varam runāt – tur var redzēt, ka pārlieku jau uzstājīgi treneris vēlas sev apkārt redzēt slovākus. Nesaku, ka visos gadījumos tas ir slikti vai stulbi. Tās ir viņa tiesības, jo Slovākijas hokeja resurss ir nesalīdzināmi produktīvāks par Latvijas iespējām un arī tirgus cena šiem hokejistiem nav augsta. Šuplers arī labi zina šo saimniecību, tāpēc noteikti jūtas komfortablāk ar savējiem apkārt, nekā ar vietējiem bauriem. Tā darītu daudzi pasaules hokeja speciālisti – ķertos pie tiem kloķiem, kurus ir paraduši raustīt. Vienīgi žēl, ka Jurajs uzreiz tiek pārbaudīts ar Dinamo kreklu un solīdām minūtēm laukumā, bet Juris pat pie rādīšanas netiek… Juris – tas, kurš Štāls, kas arī nosūtīts uz Dinamo fārmklubu. Ne Šupleram viņš patika komandas pirmajā gadā, ne patīk tagad. Kāpēc mums izlikties, ka tā nav, kāpēc tēlot, ka īstenībā tur apakšā ir dziļā trenera doma? Ja būtu doma, tad ceturtajai maiņai tiktu ierādīta nevis laboratorijas trusīšu, bet gan tā sauktās enerģijas maiņas vieta, kādai tai arī jābūt. Bet, kas notiek tagad: piecas, sešas minūtes viņus spēles laikā izliek uz ledus un jau nākamajā mačā maina atkal. Kāpēc mainīt tos, kuriem pats nedevi minūtes, lai pārliecinātos par viņu kvalitātēm?

Ja notika mērķtiecīga ceturtās maiņas briedināšana ar spēlētājiem, kas enerģijas pārpilni gatavi pretiniekam uzklupt jebkurā laukuma stūrī – un tas bija redzams sezonas pirmajās spēlēs – kāpēc šis modelis tika vienkārši nolikts sāņus? Nu, labi, uzskatīsim, ka Štāls neder, lai gan šaubos, ka Šuplers nav redzējis Jura spēli Latvijas izlases sastāvā pēdējā pasaules čempionātā, kas, starp citu, perfekti atbilda Dinamo ceturtā uzbrucēju trijnieka prototipam. Ja neizdevās par to pārliecināties pārbaudes spēlēs, kāpēc hokejistam jāpiedāvā sadarbības nosacījumi, kuri Štālam dod cerību, bet patiesībā – nedod neko. Droši vien Šuplers nesaprot, ko darīt ar tādu uzbrucēju. Tas vienā ziņā nav trenera trūkums – ar visiem nav jāprot sastrādāties. Tikai jautājums – vai Sējējs ar Šupleru par šiem jautājumiem vispār nerunā, vai izliekas viens otru saprotam – sak, ja Daugava tek uz jūru, tātad – gan jau arī ar sastāvu viss būs kārtībā. Par sastāva nākotnes kontūrām viņi abi var stāstīt kluba akcionāriem brīvdienās – laicīgās vajadzības paģēr prpofesionālu sastāva atlasi, uzvaras un punktus. Šodien un tagad. Ja treneris viena hokejista klātbūtnē piesauc nākotnes perspektīvu, bet otru tādu pašu vienkārši ignorē vai izliekas neredzam – tad lietu kārtība šajā klubā ir savāda.

Trenera lakmusa papīrītis

Tātad – trešā maiņa mums nākotnes vārdā ir skaidra. Pa malām Dārziņš ar Miķeli, pa vidu Mikušs. Tad jāvaicā, kur nākotnes vārdā Šuplers liks Troteru, kam arī līgums vēl uz diviem gadiem un, kas šajā laikā saņems 250 000 dolārus sezonā? Acīmedzot, kanādietis pie šī hokeja pierod lēnāk nekā eiropieši, tad mēģini viņā saskatīt tās īpašības, kuras ļāva Brokam pagājušajā gadā AHL sasniegt 36 vārtus un 41 piespēles (75 spēlēs), pretstatā jau pieminētā Mikuša tajā pašā līgā sasniegtajiem 4 vārtiem un 9 piespēlēm (54 spēlēs). Mēģini kā gudrs treneris atraisīt šo uzbrucēju, nevis savu entuziasmu velti tautieša gatves dejai, kas pēkšņi nonācis zem tavas svilpes. Tas, ka Troters ir labs uzbrukuma materiāls, par to viņš pats atgādināja tajās pieticīgajās minūtēs, kad tika spēlē pret SKA laukumā ceturtās maiņas ietvarā. Par to visai Latvijai nedēļas vidū izkliedzās arī Sējējs, kad kolēģis Matulis atļāvās apšaubīt Broka pašreizējo lietderību.

Bet, ko lai saka par Mikušu, kurš nonācis vārtu priekšā viens pret vārtsargu, tomēr neguva vārtus? Šoreiz labāks bija vārtsargs… Jā, tas ir labs arguments, taču nez vai tas noder par attaisnojumu uzbrucējam, kam uzticības kredīts izsniegts ar tādu labvēlību. Pats hokejists jau pie tā nav vainīgs, tikai Šuplers nav varējis un nevarēs paskaidrot, ar ko, piemēram, Bukarts, Meija, Džeriņš, Karamnovs un Štāls ir sliktāki par Mikušu? Loģiski, ka jebkurš hokejists, kam treneris izrādīs savu labvēlību un uzticību, gluži neviļus būs laukumā atraisītāks, brīvāks un attiecīgi, demonstrēs uz ledus daudz plašāku savas meistarības arsenālu, nekā tas, kam pirmā kļūda draud ar rezervistu soliņa tālāko galu. To psihologs Šuplers labi saprot. Tātad – attieksmē pret Mikušu viņam ir viens standarts, bet pret Džeriņu vai Bukartu – cits? Neprasu, kāpēc, tikai – secinu… Skaidrs, ka pie šāda neaizskaramības komforta, tas pats Mikušs, agrāk vai vēlāk (šo rindu autors gan novēl hokejistam agrāk) sāks mest vārtus vai dalīt piespēles, tikai joprojām nav skaidrs – kam par godu šim vienam tāda labvēlība? Lai vēlāk treneris teiktu, ka žurnālisti neko nesprot un, ka viņam bija taisnība? Žurnālisti saprot, ka Mikušs ir Šuplera lakmusa papīrītis un tas paŗādīs nevis trenera meistarības apvāršņus, bet gan gluži piezemētas lietas – proti, Jurajs tagad spēlēs par jebkuru cenu. Arī tad, ja komanda viņa dēļ zaudēs, Šuplers pateiks to pašu slaveno teikumu par “labāko spēli šajā sezonā”. Ja tā bija labākā spēle un mēs zaudējām – varbūt tomēr paliekam pie sliktākas spēles, bet iegūtām uzvarām…

Brīdī, kad likās – pirmsezonā ir paveikts mērķtiecīgs darbs, sezona sākta vairāk kā pieklājīgi un tagad vajadzētu šo strāvojumu tikai noturēt, vai – vismaz kādu brīdi pasēdēt uz šī viļņa, vai - paslaukt gotiņu, kas dod pienu, izrādās – treneris ne buru grib pa vējam uzvilkt, ne viņam garšo piens. Jā, zinu, ka esmu negants pret Šupleru, daži teiks, ka pārspīlēju, piesienos vai esmu uzēdies, taču - nav jau nekas jāizgudro, viņš pats dara savu stāstu.
Atliek tikai pierakstīt...