Eu, basketbolist, vai tu negribētu uzspēlēt izlasē?

Ņemam pēc kārtas mums tikušos pretiniekus un pavētījam: pret serbiem – būs smagi, pret Itāliju – viegli nebūs, pret Franciju – ļoti smagi, pret Izraēlu – tradicionāli smagi, pret Vāciju – vairāk smagi, nekā viegli... Vaicāsiet – kāpēc izloze laba, kāpēc tā ir izcila? Ļoti vienkārši. Tas ir vēl viens posms, lai Latvijas basketbols spertu nākamo kvalitatīvo soli pēc tā sauktās baigās vasaras. Vai atceraties kvalifikācijas turnīru, kurā izgājām laukumā ar ārkārtīgi eksperimentālu sastāvu? Skaidri redzējām, kur mūsu vieta. Tā jau patiesībā nekad nav bijusi augstāka – ja savulaik plēsāmies par labāko sešpadsmitnieku un tur ar lielākām vai mazākām asinīm iekļuvām, tad tagad laimīga apstākļu sakritība mūs iecēlusi starp divdesmit četrām Eiropas valstīm, kam ir tas gods sevi apliecināt cīņā par medaļām. Finālos esam šāvuši ārā reizi piecpadsmit gados un - ne biežāk... Parēķiniet!

Uz Šauļiem jābrauc iespējami labākajā sastāvā. Ko valsts izlases sakarā nozīmē pēc iespējas labāks sastāvs? Ļoti vienkārši. Jau rīt, kad jaunais LBS prezidents būs aplūkojis savu krēslu, viņš kopā ar izlases galveno treneri, sagatavo vēstuli ar pieklājīgu uzaicinājumu: visiem tiem basketbolistiem, ko uzskatām par labu esam. Tai skaitā - Andrim Biedriņam, Kristapam Valteram, Kasparam Kambalam... Ko viens vai otrs spēlētājs domā par spēlēšanu izlasē, tam šoreiz nav nekāda nozīme. Vēstule ir kā piederības apliecinājums Latvijas basketbolam. Visi, kas noteiktajā datumā sanāk kopā uz izlases pirmo treniņu – tie ir mūsu labākie basketbolisti. Kas nevar ierasties – arī tie ir mūsējie... Ja cilvēks negrib, nevajag spiest ar varu, nevajag apelēt pie viņa sirdsapziņas vai spiest uz nacionālo kārti. Latvijas izlase ir nevis lūgšanu un piedošanu nams, bet gan komanda, kas vienkārši ir un būs. Mainīsies paaudzes, mainīsies tikumi, mainīsies pat basketbolistu frizūras, taču – izlase un karogs būs vienmēr. Ja kāds jūtas tagad aizvainots par kaut kādiem nodarījumiem, savu reputācijas sasmērēšanu vai vēl visādiem niekiem, kas patiesībā ir tikai un vienīgi pašu darba un plūkto augļu rezultāts, tad – cilvēkam ir tādas tiesības. Ja kāds neciena izlasi, tas vēl nenozīmē, ka viņš pats nav cienījams. Nevajag šīs lietas padarīt par pastaigu galējību ielejā.

Parādiet tās komandas, kas izlūgušās savu labāko spēku labvēlību, bet pēc tam soļo uz triumfa arkas pusi? Uzsveru vārdu – iz-lū-gu-šās. Tādu nav! Labas izlases ir tās komandas, kurās nevienam nav jālūdzas. Jau pagājušajā vasarā viens otrs no Latvijas basketbola skaistākā ziedu pušķa, kas nebija uzlikts uz galda vāzē, paklusēm smēja un turēja īkšķi – ha, ha, redzēs, redzēs, kā viņi izgāzīsies kvalifikācijas turnīrā. Jā, brīnumi nebija, taču – pret ko tos gribējām sagaidīt? Vai kādam patiešām liekas, ka ar tiem pāris cilvēciņiem, kas piespiedu kārtā bija nolikti vai pēc brīvas izvēlas paši sēdēja malā, mēs Melnkalnei nevis zaudētu ar trīsdesmit, bet viņus vinnētu ar desmit? Ja šī brīža Latvijas basketbola spēks slēpjas divu vai trīs cilvēku klātbūtnē, tad, atvainojiet – tas nav spēks, tas ir mūsu vājums. Stipra grupa, kas tagad mums tikusi Eiropas čempionāta finālturnīrā, nav nekas slikts priekš Latvijas basketbola asinsrites. Ja paši nemākam, tad mums parādīs kā jāspēlē. Ja baidāmies, ka būs lielas sagrāves, tad atsaucam savu piedalīšanos turnīrā... Ja mākam, tad braucam un parādam – uz ko īsti esam spējīgi. Augstāk par grozu nemaz nav jālec, ir tikai jāstaigā pa zemi... Pietiek, ja paskaitām mūsu basketbolistu vai, ja gribiet - basketbola skolas klātbūtni Eiropas spēcīgākajās līgās un labākajos klubos, lai saprastu – mēs varam būt laimīgi, ka mums vispār ir dota iespēja spēlēt finālturnīrā. Mūsu vieta Eiropā? Sešpadsmitniekā jātiek, tas ir pa spēkam. Saprotu, ka kaimiņi leiši mums ir iedzinuši kompleksus – viņi sapņo par uzvaru, vai sliktākajā gadījumā par medaļām, mēs kasām no katlu dibeniem ārā tur palikušos taukus... Bet – kāpēc ir jābūt savādāk?

Izloze ir izcila, jo tā neļauj Latvijas basketbolam nervozi staigāt gar iedomātām mākoņu malām un sevi mānīt. Pārāk ilgi to esam darījuši. Mūsu izredzes Šauļos ir niecīgas, bet arī šim vārdam ir izmērs. Uz papīra viss ir redzams – iedos mums pa muti un būs miers. Un iedotu arī tādā gadījumā, ja viens otrs (un vairāk mums viņu nemaz nav!) tagad sāktu izrādīt citu attieksmi pret spēlēšanu valstsvienībā. Labā ziņa – Šauļos nebūs jāspēlē uz papīra un visi rezultāti sākumā ir 0:0. Ja basketbola līdzjutējs ir tik aprobežots, ka nespēj novērtēt Latvijas basketbola realitāti, tad – šis sporta veids ir pelnījis tādu atbalstītāju. Ja basketbolisti nesaprot, kāda ir atšķirība starp karogu un karoga kātu, arī tad saku – to esam pelnījuši. Un tam nav nekāda sakara ar dedzinātiem viesnīcu numuriņiem, piečurātām šampūnu pudelītēm vai slēgtās sēdes publiskotajām viena cilvēka atziņām, kas tagad ir pirmās asociācijas, ja kādu dzirdam sākām – Latvijas basketbols... Latvijas izlasē neprasa - vai tu gribētu spēlēt? Latvijas izlasē spēlē. Un, kad pie komandas un basketbola savienībā būs tikai šādi cilvēki – mēs varēsim parunāt arī par mūsu izredzēm uz basketbola laukuma.