Ernesta diena cietumā

Kad pērn Ernests bija kopā ar Latvijas izlasi Deivisa kausā Rīgā, viņš pamatoti izrādīja sašutumu par vietējās publikas trulumu, toleranci vai vienkārši – izpratnes trūkumu, kas izpaudās ik uz soļa. Sākot ar elementāru paklusēšanu, kārtējās izspēles laikā un beidzot ar skatītāju notīšanos, atstājot tobrīd zaļo Kārli Lejnieku bezmaz vai vienatnē ar pretinieku un tukšajām olimpiskā centra sienām. Tajā īsajā cēlienā, kas Ernestam pašam bija atvēlēts iznācienam, viņš bija uzvilcies – preses konferencē meklēja spilgtus salīdzinājumus, lai pavīpsnātu par esošo realitāti, demonstrēja savu humora izjūtu, izčakarēja dažus kolēģus, pēc neveikliem jautājumiem un, protams, pasvītroja to īpašo atšķirību, kas Latvijā nekad nebūs, bet pasaulē notiek... Vieni teica – viņš ir dabisks, citi – lecīgs, vēl kāds – izlaidies. Tas Latvijā, kur Ernests ir rets viesis, ko diktē viņa profesija un nežēlīgais profesionālā tenisa sezonas kalendārs. Ko nesaprata Latvijā, bet redzēja pasaulē?

Par talantu jau minēju – lai gan Gulbis ar šo dāvanu līdz šim ir izrīkojies bezrūpīgi vai nevērīgi. Tēva loma? Pārtikusī bērnība bija un joprojām ir temats, ko viņa sakarā min pasaules tenisa apskatnieki. Psiholoģiskā nenoturība, treneru maiņa, izlaidīgais dzīves veids – tieši tādu pagaidām vēl redz Ernestu tenisu izprotošās aprindas. Un tam nav nekāda sakara ar Latvijas sabiedrības greizsirdību, savējā nenovērtēšanu vai neatzīšanu, vai vēl vienkāršāk – noēšanu, ja tik būtu ko ēst... Autoritatīvā ziņu aģentūra Associated Press (AP), aprakstot mūsu Gulbja iespaidīgos pēdējos spārna vēzienus Losandželosā, sāka nevis ar sportu, bet gan ar lietām, ar kurām viņš līdz šim ir izcēlies. Citēju: „Ernests Gulbis līdz šim ir labāk zināms ATP tūrē ar temperamentīgo rakešu laušanu, viņa pārtikušo bērnību, tieksmi pēc tusiņiem un – protams, to nakti, ko viņš pavadīja Stokholmas cietumā pirms kāda turnīra.” Tāda ir pirmā rindkopa par Ernestu un tikai pēc tam tiek izvērsts viņa neapšaubāmi izcilais sportiskais veikumus tās nedēļas nogalē tenisa kortā. Ko padarīsi? Acīmredzot šajā rindkopā arī slēpjas tenisista Ernesta Gulbja līdzšinējais (ne-)veiksmes vai dzīves stila kods, viņa karjeras bruģakmeņi un sliekšņi. „Es domāju, katram ir jāpasēž vienu dienu cietumā...” Talantīgais cilvēks mēģina flirtēt ar notikumu, kas viņa failā ar nosaukumu „bēdīgi slavenie gadījumi” atrodas topā... Viss pareizi, tā viņš redz savu kārpīšanos šajā pasaulē. Iespējams, tieši caur šo vienu dienu cietumā, kompānijām, iztrakošanos, rakešu dauzīšanu, tiesnešu lēmumu apstrīdēšanu, treneru mainīšanu utml., Gulbis beigu galā nonāks pie savas tenisista karjeras lielākajām izsaukuma zīmēm! Nē, Ernest, katram nav jāpavada viena diena cietumā, lai atskārtu dažas kopsakarības šajā sarežģītajā mehānismā, ko saucam par pasauli, bet, Tev, tas bija vajadzīgs...

Tāpat kā tev bija nepieciešams kopā ar raketēm izdauzīt pret korta segumu savu pacietības un savaldības mēriņu un vaļsirdīgi atzīt, ka dzimtajā Rīgā nav iespējams pilnvērtīgi trenēties, jo naktsklubu un draugu vilinājums ir nomācoši liels. Gulbis spriež kā praktiķis, jo to ir pārbaudījis. Tagad Losandželosas turnīrā viņam bija iespēja salīdzināt, kas notiek, ja kortā spēlē nevis untumu un melno garu mākts savu vecāku lolojums, bet gan cilvēks, kas pret savu darbu un reizē arī hobiju (novērtē to, Ernest, daudzi visu mūžu meklē tādu harmoniju) izturas ar cieņu, savaldību, atdevi, cik nu šajā brīdī to atļauj līdzšinējās mācības, izpratne un izdarītie secinājumi. Gulbim laikam patiešām bija jāpasēž cietumā, lai agrāk vai vēlāk nonāktu pie dažām elementārām atziņām, kas, izrādās – tavu brīnumu! – liek dzīvot labāk. Ļauj spēlēt labāk! Skaļi par to viņš nevienam neteiks un domāju, kādu brīdi būs naivi sagaidīt no Ernesta kaut kādus grēku nožēlošanas īsos stāstus vai trakojošās miesas un dvēseles atklāsmes. Taču ceļš ir pareizs... Tajās divās stundās un 43 minūtēs, kas viņam bija nepieciešamas, lai finālā sakautu Mārdiju Fišu, viņš ielika pamatu nākamajam vakaram. Un, ceru, ka nevis vakaram cietumā, vai pie bāra letes, bet – vakaram, kur viņš virs galvas turēs kaut ko lielāku un cienījamāku par fermeru klasikas trofeju. Vēl nekad Gulbis savā raibajā karjerā nebija kādā no turnīriem ticis tālāk par ceturtdaļfinālu, pēc tam uzvarot pasaules ranga pirmā desmitnieka tenisistu (Fišs). Te arī atbilde tiem, kam fermeru vārdā nosauktais turnīrs rādās šķietami nenopietns. Te arī atbilde uz jautājumu – vai Gulbis ir cits, mainījies? Vecais Ernests šādu turnīru uzvarēt nespētu, piekritīsiet? „Otrā seta vidū man šķita, ka nav nekādu izredžu šo spēli vinnēt...”, tā Gulbis teica pēc uzvarētā finālmača. Zina, ko runā. Tā viņš bija iepriekš – citos turnīros un pilsētās pasējis neskaitāmas izdevības un epizodes. Tikai – ne šo! Kas notiks tālāk? Sajūtas saka priekšā, ka tā bija pēdējā reize, kad pasaules prese, aprakstot Ernesta veikumu laukumā, pirmajā rindkopā neko neraksta par tenisu... Ja tā notiks, tad Gulbis lido pareizā virzienā. Ko arī novēlam!