Šie bija tikai ziediņi

Notika 1986. gada PSRS meistarsacīkstes. Bija 1985. gada septembris, pirmais čempionāta spēļu posms, kuru VEF aizvadīja Kuibiševā. Kā jau iesākumā vēl nekas nebija skaidrs un dēļ vietām turnīra tabulā neviens arī nebija īpaši jāzāģē. Cik nu varbūt personisko ambīciju dēļ. Un uz tām vefieši arī pamatīgi uzrāvās.

Lai atcerētos, palasīsim kopīgi manu 1991. gadā izdoto grāmatiņu „VEF cīnās”:
„Kuibiševas spēļu posmā Vefam pamatīgu akmeni kaklā pakāris Maskavas tiesnesis Grigorjevs, noraidot no laukuma citu pēc cita trīs rīdziniekus. Situāciju izraisīja parasti tik mierīgā Dudorova purpināšana par tiesneša lēmumu – piešķirt viņam piekto piezīmi spēlē ar Kijevas „Stroiteļ”. Noraidījums! Karavajevs bez aplinkiem pateica, ko viņš domā par tiesneša ambīcijām. Grigorjevs kļuva sarkans kā vēzis – noraidījums! Valters no malas iesaucās, ka neesot ko kautrēties, lai tik raidot nost kaut visu komandu un tālāk to basketbolu spēlējot viens pats. Grigorjeva sarkanums jau atgādināja saullēktu ziemā – noraidījums! Protams, bez šiem trim vīriem turpmāk spēlējot, VEF piedzīvoja zaudējumus, kuri noteikti varēja arī nebūt. Savukārt nepatikšanas par trīskāršo noraidījumu, kādu līdz tam mūsu basketbola vēsture nezināja, varēja būt arī lielākas. Tikai VEF sporta kluba visenerģiskākā rīcība varas gaiteņos (kuros nezinātājs tolaik patiesi varēja apmaldīties) novērsa trīs basketbolistu ilgstošu diskvalifikāciju.”

Tā enerģiskā rīcība gaiteņos un kabinetos padomju laikā vis nenozīmēja sist ar kulaciņu pa rakstāmgaldiņu. Tur vajadzēja medussaldu valodiņu un čūskas viltību, lai pielabinātu Maskavijas funkcionārus. Turklāt ar Rīgas Melno balzamu čīkstošo riteņu iesmērēšanai vairs nepietika, balzamiņš derēja vien provincē. Kā tur bija un cik tur bija, zināja vien komandas administrators Staņislavs Melderis, taču pavaicāt nav kam – Stasika jau gadiem vairs nav mūsu vidū.

Tad atkal bija 1973. gada PSRS meistarsacīkstes, kurās VEF piedalījās ne kā augstākās, bet tikai pirmās līgas komanda. Pēc sava pirmā basketbola komandējuma „Padomju Jaunatnē” rakstīju:
„Futbola teorētiķi gadiem ilgi sprieduši, kura no taktiskajām shēmām labāka: 4+2+4 vai 4+3+3. Basketbolistiem šādu strīdiņu tikpat kā nav bijis. Taču pēc Erevānas un Baku spēlēm droši var apgalvot, ka basketbola komandai, savās mājās cīnoties, visracionālākā shēma ir 5+2. Proti, pieci laukuma spēlētāji plus divi tiesneši. Minēšu dažus izrakstus no spēles protokola, kurš laikam gan ir visobjektīvākais liecinieks. 13. februārī seši rīdzinieki saņēma piecas piezīmes, no erevāniešiem – neviens. Otrajā spēlē Baku personisko piezīmju attiecība bija 40:21 rīdzinieku „labā”. Erevānā pirmajā dienā smagi savainoja Bergvaldu un Žvīguru. Arnis turpmāk sacensībās nevarēs piedalīties, Ivars to spēj tikai ar medikamentu palīdzību. 18. februāra mačā Baku Ošs dabū smadzeņu satricinājumu un paliek turpat slimnīcā.
Redzētajā antibasketbolā liela daļa mājnieku spēlētāju nav vainojami. Īsts sportists pratīs objektīvi izvērtēt notikušo. Kāds no sāncenšiem, saņemot rīdzinieku ironisko apsveikumu par korektu spēli un izcīnīto uzvaru, norādīja uz tiesnešiem – sak, viņi spēja vairāk, nekā es.”

Patiesi, tā PSRS pirmā līga bija cirks, tikai ar asarām acīs. Jo pie absolūtas netaisnības un nesodāmības tika kārtoti zaudējumi tiem prokļātijiem fašistiem.
Neba vienmēr vajag svilpot, uzpircējiem var palīdzēt arī ar klusējošu svilpi. Tad, kad mājnieki pārkāpj noteikumus.
Tiesnesis, kurš ir viesis, var notiesāt pirmās piecas minūtes, gar sānu līniju slalomu braucot, un tad tikt nomainīts ar vietējo kadru. Jo ciemiņš krietni saguris, pirtiņā kreptīgu šņabi un vēlīgas meičas nobaudot.
Spēles laikrādis var iet, var apstāties, un var rādīt nevis Maskavas vai Grinvičas, bet gan tieši to laiku, kurš atbilst jautājumam: a cik tev vajaga?
Un tā tālāk.
Jūs vaicāsiet: bet kā tad Vefiņš iztika no tā purva augstākajā līgā, kur tomēr šmuces mazākas. To zinās teikt vienīgi 1976. gadā speciāli palīgā uzaicinātais vietējo apstākļu zinātājs, Kazahijas vāciešu ebrejs Viktors Veismans. Bet viņš pašlaik ir tālu, taisa rebes Kanādā.

Nobeigumā jautājums: kādēļ gan lai Jeņisejas krastos neatsauktu atmiņā skaistos un augšminētos PSRS laikus? Nostaļģija pēc tiem vēl aizvien sedz Krievijas āres...