Nebāz „mazajiem” pirkstu mutē – nokodīs!
Sakiet, ko gribiet, taču skatītāju simpātijas parasti ir nosacīti vājāko sacensoņu pusē. Un ja tad „mazie” uzvar lielos – prieki ir lieli.. Ja turklāt uzvarētāji vēl izrādās arī savējie – gavilēm un gandarījumam nav gala. Tā, kā ar VEF basketbola komandu notika 1960. gadā. Ja nu mēs šodien no tēviem, vectēviem varētu kaut ko aizgūt?
Tolaik tās bija pirmās PSRS meistarsacīkstes, kurās piedalījās jaundibinātā Rīgas VEF basketbola komanda, tāpēc pilnīgi saprotama lieta: jaunpienācējus neviens par pilnu neņēma. Labi, lai nu sābri kur sābri, taču pat pašu mājās komandas draugi spožāk par cerību neizkrist no augstākās līgas (toreiz – A klase) nesapņoja. Jo Latvijas basketbola gods un karogs bija Rīgas ASK – piecdesmito gadu nogalē izcīnīti četri PSRS čempontituli, trīs reizes iegūts pats Eiropas kauss (kuram tolaik bija daudz augstāka vērtība, nekā šodien). Kaut nu Vefiņš vecāko brāļu aizvēnī pagalam neizgāztos...
Tiesa gan, VEF un ASK attiecībās bija arī kāda nianse, kura kvēlākajiem vefiešu līdzjutējiem rosināja klusas un kautrīgas cerības: kad Latvijas meistarsacīkstēs sacentās Rīgas Ekspresis (Spartaks) ar ASK, tad biežāk par čempioniem izcīnījās spartakieši. Šo sporta biedrību 1958. gadā Latvijā likvidēja, un Spartaka basketbolisti uzvilka VEF kreklus – uz ilgiem gadiem. Bet kreklos iekšā bija tie paši spītīgie un gudrie: Karnītis, Kalniņš, Ostrouhs, Drāke, Eglītis, klātnāca daugavieši Ozers un Ieviņš. Un tāpēc lietpratēji ar klusu, bet spītīgu interesi gaidīja: ko VEF iespēs pret ASK meistarsacīkšu spēlē, spēcīgākajos sastāvos – jo armijnieki zaudējumus Latvijas sacensībās attaisnoja ar to, ka otršķirīgos mačos neesot jēgas piedalīties labākajā virknējumā, stipros vīrus jātaupot lielajiem mačiem.
Tad un turpmāk VEF un ASK spēle izvērtās īstā pilsoņu karā: neviens negribēja mirt, katrs vēlējās uzvarēt. Pierādīt, kurš īsti te, Latvijas basketbolā, ir īstais boss. Tajā 1960. gada februārī rezultāts daudzkārt bija neizšķirts, līdz ASK saprata, ka nupat ir darīšana ar īsti nikniem vīriem. Un spēles galotnē izcīnīja vadību, šķita – tūdaļ būs arī uzvara. Tomēr Vefiņš pēdējā minūtē spēja lauzt spēles gaitu savā labā – Karnīša un Ostrouha pieredze ar drošu roku, Drākes jaunības aizrautība un precizitāte noteica VEF panākumu ar 60:55.
„Padomju Jaunatne” rakstīja:
„Tagad mums paliek arī nākošgad divas vīriešu meistarvienības, „ – kāds saka. Tiešām, VEF komandas izredzes palielinās, lai varētu noturēties A klasē.”
Kāda pieticība! Vefieši ar šo uzvaru pār Eiropas kausa glabātājiem bija guvuši nepieciešamo savu spēju apziņu un emocionālo pacēlumu. Ja iepriekš bija zaudēts Maskavas CSKA (tolaik saucās par AM CSK), kurš tieši tolaik cēlās vēlākajā milzu varenībā, ar 55:90, tad turpinājumā tika uzveiktas tādas basketbola pilsētas, kā Kijeva, Kauņa, tolaik arī Sverdlovska, tāpat Maskavas Dinamo. Bet pret Tbilisi GPI Vefiņa pārākums sasniedza 76:52, kas tolaik nozīmēja baisu sagrāvi.
Galu galā, pēc 11 aizvadītajām spēlēm, izrādījās, ka pirmais ir Maskavas zaldātu stallis, otrais – kvēlais un artistiskais Tbilisi Dinamo, bet uz trešā pakāpiena drūzmējas... patiesi, abas Latvijas meistarkomandas ar gūtām 7 uzvarām un 4 zaudējumiem katra. Civilizētajā pasaulē tādos gadījumos priekšroku dod komandai, kura bijusi labāka savstarpējās tikšanās reizēs, taču padsavienībā funkcionāri allaž sagudroja ko „jaunu” – varbūt lai atgādinātu par savu esību? Un tā augstāka vieta tika piešķirta komandai, kurai bija... labāka soda metienu precizitāte visa turnīra gaitā. Trāpīgāks izrādījās – VEF! Bronzas medaļas jau pirmajā piegājienā – tas nudien bija liels un negaidīts, taču ar komandas cīņassparu un gudrību sasniegts panākums.
Nepārspīlēsim kādas atsevišķas spēles nozīmi visu sacensību kontekstā, tomēr neaizmirsīsim arī to, cik liela vērtība ir brīdim, kad komanda notic pati sev: Latvija var! Tā bija...
+1 [+] [-]