Lielākā cirvja meklējumos

Tas, ko Rīgas Dinamo vadība runāja pēdējā padomes sēdē, bet nepateica publiski – tika nolemts komandai piesaistīt psihologu. Saprotams, pie galda sēdošie vienojās, ka tas pagaidām paliks starp viņiem, tomēr – ja reiz vismaz vienam no kungiem tika uzdots meklēt atbilstošas profesijas speciālistu, tad – ko nu vairs runāt par diskrētumu. Turklāt, dīvaini, ka komandas priekšnieki par šo jautājumu mēģina uzburt tādu kā aizspoguliju, kas līdzinās masonu ložai vai slepenam protokolam. Šīs noskaņas arī prasa psihologa vērtējumu – no kā slēpties, kam neteikt, kuru novērot. Paprasīju savam paziņam Sandim Ozoliņam pa tiešo – klau, dzirdēju, ka jums komandā būšot psihologs? Ziniet, kāda bija viņa pirmā reakcija:
- Kā tu to zini?- komandas kapteinis neslēpa aizdomīgumu.
- Esmu žurnālists – pazīstu cilvēkus, pie kuriem daži no komandas vadības griezās šajā sakarā pēc palīdzības...
- Viņi domās, ka es tev esmu pateicis...
Nu, lūk – vai te patiešām neprasās pēc psihologa? Vienam tāpēc, lai viņš neraustītos par lietām, par kurām vispār nebūtu jāraustās. Tiem citiem – par to, lai komandā kopumā valdītu normāla gaisotne. Kas mainītos, ja es patiešām no Ozoliņa to būtu uzzinājis, vai – kas notiktu, ja šo jautājumu padomes priekšsēdētājs vienkārši pieminētu savā preses atskaitē? No kā viņi bēg, no kā kaunas? Tas ir tas pats Melina atlaišanas gadījums, kad puse Rīgas zina, ka uzbrucējs no rīta ir sakravājis mantiņas, bet nevienam komandā nepietiek prāta un laika, lai par to publiski paziņotu jau tajā pašā pusstundā. Un, kad nejaušības pēc sportacentrs.com šo lietu izceļ – sākas brēka kā piektajā gadā! No kluba atbildīgo cilvēku puses, protams... Neviens taču nav nācis pie Dinamo durvīm kaut ko izdomāt vai iezāģēt krēsla kājas – mazliet vairāk atslābuma un vēsa prāta noteikti nāktu par labu. Bet, ja cilvēki sevī ir uzbriedinājuši svarīguma mīklu, turklāt, tas viss sākas no augšas – skaidrs, ka arī spēlētāji šajā atmosfērā jūtas kā kolbās. Turklāt, viņi netiek no tiem traukiem ārā! Pavēro šos cilvēkus no malas un secini – veči, vienkāršākas sejas un jums arī uz ledus būs vieglāk.

Psihologa piesaiste ir laba lieta un tas nav nekāds izgudrojums vai pazemojums. Varbūt padomju laikos teiktu, ka psihologs der tikai jukušajiem, taču – modernā pasaule un vēl vairāk, profesionālais sports, ar to dzīvo jau labu laiku. Fiziskā spēka ziņā tās muskuļu masas ir vienādas ar mazām atšķirībām, bet – kad sākas galvas caurskatīšana, tad izrādās - labākie ir tiek, kas iztur morālos pārbaudījumus. Piemēram, KHL tiesnešiem ir psihologs, kurš konkrēti palīdz. Kāpēc, lai tāds padomdevējs vai dvēseles ķeblītis nebūtu hokejistiem? Kad sezonas sākumā notika nelaime ar Lokomotiv, atceraties, uzdevu Normundam Sējējam jautājumu – varbūt vajag piesaistīt komandai psihologu? Doma vienkārša – puišiem smagi, tādu triecienu katrs sevī pārdzīvo savādāk... Treneris teica to pašu – tāds bija viņa vērojums. Sak, es domāju, ka fiziski mēs tiksim ar šiem uzdevumiem galā, bet – kas notiks spēlētāju galvās, par to nav nekādas garantijas. Toreiz komandas galvenais menedžeris uzskatīja, ka veči ir profesionāļi un „ne visos gadījumos psihologa klātbūtne dod tieši gaidīto rezultātu.” Paiet laiks – domas mainās. Nekas nav jānožēlo – ja pārrunu kārtā ir nonākts līdz šādam lēmumam, tad jārīkojas. NHL šobrīd gandrīz visām komandām ir psihologi, padomdevēji – vienā gadījumā tā ir trenera labā roka, citā – hokejistu palīgs. NHL drafta pirmās kārtas pretendenti pārbauda savu gatavību pieaugošo hokejam pēc speciālu testu programmas, kurā viena no būtiskākajām sadaļām – psiholoģiskā noturība. Tā ir divpakāpju anketēšana, kur ar vienkāršiem „jā” vai „nē” jāatbild uz 220 jautājumiem. Tas nosaka spēlētāju prasmi pieņemt lēmumus, pārvarēt ekstrēmas situācijas, cik pretendents ir atvērts trenera prasībām, vai gluži pretēji – to nespēj panest. Viens konkrēts piemērs – kā jūs reaģētu situācijā, ja treneris stāsta savu plānu, bet jūs tam nepiekrītat? Vēl jaunajiem ir 20 minūšu saruna – aci pret aci ar kluba personālu. Lūk, un tikai pēc tam komanda vērtē – der viņš šai pasaulei, vai tomēr, lai spēlē hokeju citur.

Saprotams, atgriežoties no pēdējā izbraukuma, jautājums par Rīgas Dinamo spēlētāju galvām ir aktuālāks nekā jebkad agrāk. Divi zaudējumi pēc kārtas spēlēs, kurās atradāmies vadībā un lielākoties laukumā dominējām – izņemot spēles pamatlaika beigas. Tur jāskatās spoguļos. Soda metieni ir pārbaudījums gan tavai individuālajai meistarībai, gan morālajai gatavībai tos realizēt... Šis sērijas mēs pazaudējām tieši tajā brīdī, kad tika izlīdzināti mača rezultāti, nevis bullīšu izpildes laikā. Divās spēlēs pēc kārtas bija identiski beigu scenāriji un no malas varēja redzēt, ka arī galvenais treneris šajā situācijā netiek gudrs. Pēc pirmā mača bija mājieni ar cirvja piesaukšana... Otrajā, kad pasākums jau virzījās pie beigām un, kad Rīga paņēma trīsdesmit sekunžu pārtraukumu, uz soliņa bija vairāki simboli, kas atsauca atmiņā tā paša cirvja vicināšanu. Peka bija sabāzis rokas kabatā, stāvēja šķietami nesatricināms un mierīgs, bet uz sejas bija rakstīts – nu, cik reižu man viens un tas pats jāatkārto, gudrinieki atradušies... Savukārt, treneris Artis kaut ko malā piesauktajiem skaidroja ar tādām emocijām, kas nomaļus vērotājiem lika sev pavaicāt – klau, vai tiešām Ābols spēles laikā arī bļauj? Kā redzams – tas notiek... Psihologs nebūs atbilde uz visiem jautājumiem, tāpat kā šis cilvēks spēlētāju vietā neies laukumā, taču kopumā – tā ir laba lieta, ko Dinamo mēģina ieviest. Turklāt, šis pakalpojums noderētu visai organizācijai, ar to domāju – gan apkaklītes, gan ripas dīdītājus, gan klubam pietuvinātos. Komandas spēle tiek kārtota, bet tā nav tikai mehānika – tostarp, cirvis, kas domāts galvām, arī nav vienīgā atbilde vai risinājums - lai gan šādu pārspīlējumu galvenais treneris, acīmredzot, izmeta ar nodomu...
Ko darīt? Viss jau notiek.