Ups! Peka atkāpjas... Mazliet.

Rautakalio nav tas cilvēks, kas tēlos pamuļķi, vai spītīgi izliksies neko sev apkārt neredzam un nedzirdam. Pēc Rīgas turnīra viņam ir dažas pārdomas, atklāsmes, kas visticamāk tiks ieviestas dzīvē. Iespējams – uz labu! Kā savādāk. „No sākotnējā spēles plāna es neatkāpjos – mums ir jāspēlē ātrs un agresīvs hokejs. Tomēr, sakot -agresīvs, es domāju – fiziski spēcīgs, atlētisks... Šeit sākās problēmas. Daudziem Dinamo hokejistiem šāda spēles maniere nav mācīta, to nevar tā vienkārši paprasīt, ja nav iemaņu vai pamatu. Protams, varu viņus dzīt un prasīt šo kārtību izpildīt, taču redzu – tas būtu ārkārtīgi mākslīgs ceļš. Dažiem sanāk, daži cenšas, citi – nekad to neizpildīs. Ja tas nav dabīgs aicinājums, tad pašmērķīgi vai par katru cenu kaut ko uzspiest negribu. Tas gan neattiecas uz spēles disciplīnu – tai ir jābūt, nekādu diskusiju. Tāpat kā divcīņas, kas nosaka spēles gaitu. Ja līmē kādu apmalē, tad izdari to līdz galam, nevis – pa pusei... Meklēju lietderīgāko no šobrīd redzētā un secinu – ātrums. Maiņas būvējam sabalansētas, lai visi virknējumi var noturēt tempu. Tāpēc arī treniņos maksimāli pietuvinām vingrinājumus iedomātām spēles epizodēm, kas jāizpilda ātrumā. Sāk kaut kas veidoties, pret Minsku divas trešdaļas jau sanāca...”

Rautakalio paliek sev uzticīgs, lipinot kopā komandas sastāva kontūras. Viņš joprojām meklē kādu jauno – grib saskatīt kluba sistēmā pieguļošajās komandās kādu talantu, ko varētu mīcīt kā mālu. Šajā sakarā jaunajiem puišiem jābūt uzvilktiem, jo galvenais treneris var vienkārši ienākt treniņā, pavērot nodarbību no malas un pēc tam parādīt ar pirkstu – tu, nāc šurp, gribu tevi pamēģināt pie lielās komandas. Tā Peka esot darījis Somijā, tieši tāpat viņš esot cēlis jaunos cāļus ārā savos darbos Šveicē. „Es meklēju hokejistus, zinu – viņi ir, bet bieži vien junioru vecumā šis neatklātais potenciāls ir paslēpies vai – vēl nav atraisījies. Tā notiek.” Labākie no zaļajiem gurķiem šajās dienās ir Omskas pasaules turnīrā. Pēc zaudējuma pirmajā mačā amerikāņiem, menedžeris Sējējs secina: „Esmu ļoti sarūgtināts. Nevis par zaudējumu, bet par veidu – kā zaudējām. Izskatījās, ka amerikāņiem, kas vidēji bija par gadu jaunāki, šajā mačā vairāk vajadzēja”. Hmmm... Vai jaunieši visi jau nodraftēti NHL klubos, vai viņiem jau karjeras griesti? No esošajiem Dinamo lielajiem briežiem, tagad solīda uzmanība tiek veltīta Džeimija Lundmarka iespēlēšanai. Viņš vēl fiziski tikai briest sezonai – kājas mīkstas, taču galva – strādā. „Lundmarks spēlē ātri, domā ātri – viņš var saasināt spēli dažos kvadrātmetros. Vēl vajag uzkrāt treniņu slodzes, lai būtu gatavs sezonai, taču kopumā – tas ir materiāls. Likšu viņu kopā ar Cipuli un Štālu, redzēs – kā viņiem izdosies, veiksies,” prāto Rautakalio.

Runājot par slodzēm un gatavību, neviļus jāskatās fiziskās sagatavotības trenera Viļņa Kluča virzienā. Pērn Rīgas Dinamo sezonas skrējienu izturēja pieklājīgi, kas dod pamatu optimismam arī šogad. Kas ir mainījies komandā? „Treneru maiņa, protams, ievieš korekcijas, jo katram ir savs redzējums un filozofija... Piemēram, Šuplers visiem slodzes lika virsū vienādi. Ja bija jāstrādā ar trenažieriem – tad visiem, bez izņēmuma. Es pa klusām centos puišiem iedot individuālas programmas, jo katram ir savs organisms, tāpat gatavības pakāpes vasaras posmā atšķiras. Šupleram tas nepatika. Taču kaut kā pierīvējāmies. Svarīgi puikas neizlaist un tajā pašā laikā - nepārdzīt. Ar Rautakalio atkal ir savādāk – viņš uzticas manam plānam pilnībā. Varu katram hokejistam atrast individuālu pieeju, dodot to, ko viņam attiecīgajā brīdī vajag visvairāk. Piemēram, tagad ir atbraucis Lundmarks, kurš vēl nav pa īstam uzsācis gatavošanos sezonai. Man ir skaidrs, kā viņu dabūt uz kājām, bet – tam ir vajadzīga smalka pieeja. Ar nepārdomātām slodzēm, vari sportistu nokaut uz visu sezonu, kā tas pērn gandrīz notika ar Troteru. Turklāt, profesionālajā sportā bieži vien atlēti paši jūt savu organismu un tā resursu. Arī tam ir jātic. Formāli mēs varējām jau tagad nodzīt Ankipānu, kas uz nometni atbrauca salīdzinoši negatavs. Taču Ģirts zina, kā savu ķermeni pieradināt pie sezonas slodzēm un tagad redzu – viņš ir labi pievilcies... Tajā pašā laikā, es liktu Ozoliņam šajās dienās mazliet ātrāk beigt ledus treniņus, lai nepārslogotu muguru, taču viņš – pa savam... Spītīgs. Nav vienas pareizas gatavošanās formulas komandai, tas ir individuāls darbs ar katru spēlētāju. Vēl strādājam un kājas puišiem pasmagas, bet uz sezonas sākumu jābūt visam kārtībā. Pagājušajā gadā taču bija, šogad – arī būs.”