Pludmales volejbols rāda ceļu?

Pludmales volejbola veiksmes stāsts ir aizraujošs. Sak, viss sākās kā veselīga brīvā laika nodarbe; kā profilaktiska treniņu metodika potītēm, lēcienam; kā iespēja nosauļoties un – nopelnīt. Saknes it kā ir meklējamas 1915. gadā. Latvijā šo spēli savulaik spēlēja kā zolīti - uz naudu, jo sapnis par olimpiskajām spēlēm bija tāls. Taču statusa maiņa vienmēr ir kā dinamīta degļa aizdedzināšana – pēc tam viss notiek strauji, skaļi un iespaidīgi. Pludmales volejbols olimpiskajā programmā pirmo reizi parādījās 1996. gadā Atlantā. Mirklis tam bija pateicīgs, jo laukumā devās tobrīd 36 gadus vecā pasaules volejbola leģenda Kērčs Kiralī, kurš izcīnīja zelta medaļu, pievienojot to jau diviem zāles volejbolā gūtajiem olimpiskajiem zeltiem – 8 gadus pēc tam, kad bija beidzis karjeru izlasē un faktiski nodevies jaunajam izaicinājumam. Tiek uzskatīts, ka Kiralī solis, ja ne nodrošināja, tad pasteidzināja pludmales volejbola statusa evolūciju sporta hierarhijā. Ar katrām olimpiskajām spēlēm reitingi aug, priekšplānā izvirzoties sieviešu pludmales volejbolam (loģiski!), nostājoties tuvu olimpa virsotnei olimpisko spēļu programmā. Arī Latvijā mēs varam tikai secināt, cik ļoti augusi ir popularitāte, jo šajās dienās šo rindu autors ir runājis ar neskaitāmiem cilvēkiem, kas visi kā viens pauž sajūsmu un piemetina: zāles volejbols absolūti neinteresē, bet pludmales...Īpaši mīlīgi to ir dzirdēt arī no kāda tipāža, kurš kādu laiku atpakaļ nokaitināja ar savu diletantismu sportā, izsakoties par volejbolu: sak, tā tāda pediņu spēle - rokas tur pie olām un ar dīvainu kustību ceļ augšā. Tagad kažoks nomainīts vai, precīzāk – pielāgots.

Skaidrs, ka pludmales volejbols savu vietu hierarhijā ir izcīnījis, nostiprinājis un turpinās attīstīties – kā bizness. To, kā veiksies mūsu abiem pāriem, redzēsim turpmākajās dienās. Taču – stāsts ir par ko citu. Par principu, ka sporta spēļu atvasinātie priedēkļi pamazām tuvojas olimpiādei, jo pludmales volejbola piemērs parāda – tas ir ceļš, kas jāiet. Proti, sporta spēļu mazie brālīši izskatās, ka ir ņiprāki par paredzamajiem, nomocītajiem, taču – tomēr vecākajiem brāļiem. Ilgāku laiku tika runāts par to, ka vajadzētu olimpiskajā programmā regbiju. Diemžēl ir neiespējami to ieviest klasiskajā formātā, ja vien pieteikumā neiekļauj 60 spēlētājus jeb – divas komandas. Nav laika atjaunoties. Bet regbija milzīgā auditorija – tā kaut kā ir jāapgūst, kaut vai daļa no tās. Ko darīt? Pēc ilgām diskusijām, spekulācijām, arī ķīviņiem, tika pieņemts kompromisa solis – regbiju varam piedāvāt, vienīgi – „septītnieku”.

Nākamajā olimpiādē tas piedzīvos savu debiju, turklāt – tiks izspēlēts kā ierasts, proti, triecientempā. Jau tagad tiek diskutēts par to, kāda būs laukuma kvalitāte, jo regbija-7 turnīri pat prestižākajos lielvalstu turnīros nereti parāda, ka beigās ir jāmīcās pa kartupeļu lauku, jo spēles iet viena pēc otras. Piemēram, U-20 pasaules čempionāts Anglijā bija tam piemērs – beigās ir jāņem talkā gumijnieki. Bet – ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka ļoti iespējams, pateicoties olimpiskajiem apļiem, šis regbija paveids lēnām ies garām klasiskajam regbijam, ko spēlē 15 cilvēki. Kāpēc? Spēle ir atraktīvāka, spēlētāji - vispusīgāki. Un tikai septiņi, tātad – nav mīcīšanās, kas atbaida neitrālos vērotājus no malas, kuriem nav ne mazākās nojausmas, kas ir raks un kā tajā ir pareizi jāieiet. No otras puses, kāda ir iespēja, ka futzāls vai pludmales futbols kādreiz izkonkurēs sporta karali? Redzēsim, kāda būs regbija attīstība nākamajos četros gados. Ja vērtējam pēdējos, tad visas valstis gāž iekšā tādu naudu, ka bail. Pirms vēl nebija olimpiskajā programmā, daudziem bija nospļauties. Līdz ar to letiņi, kas pat ir savulaik spēlējuši Pasaules kausā, lēnām (drīzāk – strauji) atkāpjas ēnā.

11. augustā pie Brīvības pieminekļa tiks spēlēts basketbols, precīzāk – ielu basketbols jeb strītbols. Pirmais Latvijas čempionāts, kurā dalīs ceļazīmes uz FIBA rīkoto pirmo pasaules čempionātu pieaugušajiem (pērn jau bija izmēģinājums U – 18 grupā). Proti, FIBA tagad veļ kampaņu, lai sasniegtu savu mērķi – 3 pret 3 basketbols 2020. gada olimpiādē. Un atkal vecais stāsts – spēlēts jau sen, pusoficiālos turnīros, spēlētāji pārsvarā amatieri vai uz soliņa sēdoši profesionāļi. Pamazām, pamazām basketbola vasaras paveids ir attīstījies, neoficiālā pasaules čempionāta „Moscow Open” balvu fonds šogad jau ir sasniedzis 45 tūkstošus dolāru. Skaidrs, ka tas bija tikai laika jautājums, kad sāksies runas un darbs, lai olimpiskās spēles paspilgtinātu ar kaut ko viegli saprotamu un atraktīvu.

Kas ir pats labākais šajā visā stāstā un principā kā tādā – paplašinās cilvēku loks, kas var izbaudīt olimpisko sapni. Proti, neviens no mūsu četriem bīčistiem nekad nevarētu piedalīties olimpiskajās spēlēs klasiskajā volejbolā – gan Latvijas izlases spēka, gan savas meistarības dēļ. To pašu var teikt par teju visiem, ar retiem izņēmumiem. Tie paši principi dominē arī regbijā – 7, ielu basketbolā. Bīčā sākumā bija Kiralī, „septītniekā” – Lomu. Kurš strītbolu pavilks aiz sevis? Domājiet, šādā veidā olimpiskās spēles tiek piebāztas ar caurkritušiem sportistiem, greizi sastiķētos sporta veidos? Nebūt ne! Tieši otrādi – šajos trijos sporta veidos ir jāmāk laukumā darīt pilnīgi viss un viss ir arī jādara. Tur arī slēpjas tas skaistums un izcilība. Tikmēr vēlme klasiskos veidus papildināt, cirkulē arī ziemas sporta veidos. Zintis Ekmanis pērn bija uzaicināts testēt mono bobus (vieninieki). Kad tika puslīdz nopietni pacelts jautājums par to, vai atzīt kā jaunu disciplīnu, Sandis Prūsis nosmēja: nē, nu tad jau basīti ar varam sākt divi pret divi spēlēt. Sandi, tuvu! Tādi laiki, tādas tendences.