Lietuvas "zelta zivtiņa". Kā piemērs un stimuls

Pērn Rūra Meilutīte uzvarēja Eiropas jaunatnes olimpiskajā festivālā Trabzonā (Turcija), viņa ieguva tiesības piedalītes olimpiskajās spēlēs Londonā, viņas rezultāti bija pietiekami augsti, lai cerētu uz iekļūšanu finālā, taču viņa nebija starp favorītēm. No kurienes viņa pēkšņi uzradās? No Kauņas...

Kad Rūtai bija 4 gadi, autoavārijā gāja bojā viņas mamma un kopā ar diviem vecākajiem brāļiem viņu audzināja tēvs un vecmāmiņa. Tā ka par bezrūpīgu bērnību nevarēja sapņot, kaut tēvs darīja visu, lai bērni iegūtu izglītību un sportotu. Rūta trenējās basketbolā, taču salauza kāju un pārtrauca nodarbības. Iztika ģimenei nebija viegla un 2008. gadā Rūtas tēvs devās darba meklējumos uz Angliju. Pēc diviem viņš aizveda sev līdzi meitu, jo tās pirmais treneris peldēšanā Giedrus Martinionis bija jau saskatījis meitenē lielu talantu - lai varētu pilnvērtīgāk trenēties un lai viņas karjerā būtu straujāka izaugsme, tēvs veda viņu uz Angliju. Tad jau viņam tāda iespēja bija, turklāt meitenes talantu spēja novērtēt Plimutas koledžā, kur viņai piešķīra sporta stipendiju un kur viņa sāka trenēties pie Džona Ruda.

Rūta Meilutīte kļuva par pirmo olimpisko čempioni peldēšanā no Lietuvas kopš neatkarības atjaunošanas un par jaunāko olimpisko čempioni Lietuvas sporta vēsturē. 1980. gada olimpiskajās spēlēs Maskavā zelta medaļas (arī brasā!) ieguva lietuvieši Roberts Žulpa un Līna Kačušīte. Mums toreiz pie trim medaļām (sudraba un bronzas) tika Arsens Miskarovs (arī brasā). Lietuviešiem olimpiskais zelts peldēšanā ir atkal. Mums... Tas nenozīmē, ka Lietuvā peldēsana būtu kaut kādā īpašā statusā (tad jau nebūtu jāgaida 32 gadus). Rūtas Meilutītes piemērs vienkārši rāda, ka jāprot nākamo "zelta zivtiņu" saskatīt un jābūt iespējai to virzīt. Mums taču pēdējā laikā ir bijuši peldētāji, par kuriem runāja, ka "nākamās būs viņa olimpiskās spēles", taču jau pusceļā uz līdz tām talants kaut kur pazuda... Varbūt nav iespējas tikt pilnveidoties uz ārzemēm (ja reiz pašu mājās, kā rāda rezultāti, līdz pasaules līmenim nevar aizpeldēt), varbūt pietrūkst uzņēmības un drosmes izaicinājumam, pietrūkst drosmes doties uz ārzemēm. Katrā ziņā Rūtas Meilutītes (lai arī lietuviešu kolēģi apgalvo, ka tāds talants piedzimst "reizi simts gados", tomēr lietas būtību tas nemaina) uzvara, jācer, kļūs par stipru stimulu pārvarēt kūtrumu. Starp citu, 23 gadus vecais Giedrus Titenis, kurš Londonā iekļuva finālā 100 m brasā, dzīvo un trenējas Lietuvā pie Žilvina Ovsjuka, taču ir viens no labākajiem olimpiskajās spēlēs (finālā bija 8. vietā, taču vēl pēc pusdistances turējās trešais).

Kamēr to visu rakstīju, tikmēr personisko rekordu 100 m brīvajā stilā par 0,22 s laboja un pirmo reizi ātrāk par 50 s distanci veica mūsu 18 gadus vecais Uvis Kalniņš, kurš pērn šajā distancē bija trešais Eiropas čempionātā junioriem - 49,96 s. Līdz Romāna Miloslavska Latvijas rekordam vēl 0,47 s no rezultāta ir "jānocērp", taču slavējami jau ir tas vien, ka olimpiskajā debijā tika krietni labots personiskais rekords. Kāds būs Uvja tālākais ceļš? Kādas ir viņa un citu jauno peldētāju iespējas pilnveidoties? Tā nav, ka mums nav talantīgu peldētāju, jautājums ir par viņu karjeras turpinājumu. Lai kaut ko sasniegtu, jānirst dziļāk.