Elkonis, galva, potīte, sirds, zobi...

Hokeju mīkstie nespēlē. To pamana katrs, kas kaut reizi mūžā dzīvajā redzējis šo spēli. Taču uz ledus mēs ievērojam tikai kauju – aizkadrā paliek neredzamā fronte, gatavošanās, treniņi un brūču laizīšana... Pēdējo ir gana, lai ar vienas hokeja komandas sezonas slimību/savainojumu vēsturi, radītu Stradiņu slimnīcas uzņemšanas nodaļā sastrēgumu stundu uz vairākiem mēnešiem. „Ja godīgi, es nespēju iztēloties, kā pēc visiem pārlidojumiem, laika maiņām un pārskrējieniem, veči vēl iet laukumā un spēlē hokeju. Man – parastam vecim – kas sezonas laikā ir kopā ar komandu, tikai no malas vien jau nelabi metas, vajag atpūtu, bet šie – jau nākamajā rītā vai vakarā ir uz ledus. Es neko nedarot jūtos pēc izbraukuma tūres tā, it kā mani būtu kāds ar nūjām dauzījis, bet – viņus taču patiešām sit...”, tā par savu sezonu saka Dinamo komandas galvenais ārsts Āris Aivars. Viņš un vēl divi fizioterapeiti rūpējas par hokejistu fizisko gatavību – attiecīgi, psiholoģiskais fons paliek pašu spēlētāju ziņā. Ārsti var dabūt uz kājām, bet laukumā viņi savu pacientu vietā nevar spēlēt. Par pacientiem ierakstījos apzināti, jo sezonā saņemtie plāksteri bez šaubām ieceļ mūsu varoņus aprūpējamo kārtā. Taču raudāt viņi negrasās...

Dinamo medicīnas budžets sezonas laikā sniedzas līdz 50 000 latu. Salīdzinoši profesionāla futbola komanda šīm vajadzībām gadā tērē kādus mazliet virs 10 000 latu, bet basketbolisti palien zem desmitnieka. Nacionālā baleta teātris, kuru dakteris Aivars aprūpējis pirms vairākiem gadiem, savos izbraukumos apmierinās ar aptiekas apmeklējumiem. „Balets tomēr ir estētiska padarīšana – tur Gulbja ezeru ar ceļu sargu nedejosi, tāpat baletdejotājai absolūti nepiestāvētu uz skatuves nosaitēts plecs vai elkonis. Arī nav viegli to visu izturēt, taču tas, kam iet cauri hokejisti – to varu salīdzināt ar gladiatoru cīņām. Viņi ir pārcilvēki – bez pārspīlējuma”. Soma, kas parasti ar pirmās palīdzības medikamentiem dakterim ir blakus uz soliņa spēles laikā, ir tikai maza daļa no nepieciešamās medicīniskās aprūpes. „Kad dodamies izbraukumā, tad varētu teikt, ka pēc apjoma mēs esam nopakoti kā ļoti labi apgādāta ātrās medicīniskās palīdzības mašīna. Līdzi ņemam divus masāžas galdus, aukstuma termosus, šinas... Jā, arī defibrilatoru – tos divus gludekļus, ko pieslēdz strāvai, lai ārkārtas gadījumos palīdzētu sirdsdarbībai. Šosezon to izmantot nenācās, bet tālu nebija...”

Ja līdzjutējs domā, ka hokejisti spēlē aizsargbruņās, kas viņus pasargā no asām sadursmēm, spēka spēles vai ripas trāpījumiem, tad gluži tā nebūs. Uz auguma ir vietas, kas tomēr paliek nenosegtas un tad nākas sāpēs sakost zobus vai mēli. Visbiežāk cieš nepiesegtais ikru muskulis, ceļgalu sāni, augšstilbs – kur ceļsargi beigušies, bet bikses vēl nenosedz kāju un, protams, mugura, kas faktiski ir neaizsargāta. Šīs vietas parasti cieš pirmās, bet ir arī kuriozi: „Ģirts Ankipāns izlauza rokas trešo pirkstu, taču tas gadījās caur cimdu... Šķiet, plaukstas virsa ir droši polsterēta ar hokeja cimda ādu, taču tur bija burtiski maza šķirbiņa – no simts reizēm deviņdesmit deviņos gadījumos pat nejustu sitienu – bet ripa trāpīja tik nelaimīgi, ka pirksts bija jāliek ģipsī...” Lauzti kauli nav nekas ārkārtējs hokejā, bet sasitumi ir gluži vai ikdienas pastaiga. Mežģīti pleci vai sarautas saites – normāli. Ripas trāpījums pa potīti – sīkums... „Jūs domājiet, ka tas nesāp? Palūdziet kādam, lai viņš jums iemet ar kulaka lieluma akmeni, piemēram, pa kāju... Sāpēs! Tad iztēlojaties, ka jums nākamajā maiņā jāiet laukumā un jāvinnē iemetiens. Murgs... Dažreiz pēc ripas trāpījuma potīte tik ļoti uztūkst, ka slidzābaku nemaz sākumā nevelkam nost... Novilksi – viss, divas nedēļas nedabūs kāju iekšā. Tā pamazām ar aukstuma līdzekļiem, pretsāpju injekcijām un ledus kompresēm tiekam līdz kaut kādam saprāta līmenim, lai spēlētājs varētu turpināt spēlēt. Tādu nieku dēļ neviens neskrien uz ģērbtuvēm”, savu ikdienu iezīmē Rīgas Dinamo komandas ārsts. Pa rokai viņam vienmēr ir arī adata un diegs. „Spēles laikā gar seju vajag darboties zibenīgi – bez anestēzijas, ja vajag - turpat uz soliņa. Lūpu, uzaci, auss ļipu, vaigu... Lāpu kā drēbnieks. Ja ir kaut kas nopietns – tad gan vedam uz slimnīcu, bet pirmo nepieciešamību mierīgi nodrošinām”.

Sezonas garumā komandā bija vairāki savainojumi, kas gluži vai folklorizējās un kalpoja par spilgtu apliecinājumu Dinamo hokejistu pašaizliedzībai. Lūk, rindas kārtībā redzamākie:

Ozoliņa elkonis: (šeit un turpmāk savas pārdomas izsaka komandas ārsts) spēļu grafiks neļauj savest kārtībā gūtos savainojumus. Sandim hokejs ir visa viņa dzīve un kaut kāds elkonis viņu patiešām nevar atturēt no iešanas laukumā. Zinu, ka viņš ir nikns uz mani, ka tomēr sezonas beigās neļāvām viņam riskēt ar veselību, jo uzskatīju, ka sporta cena tādā gadījumā ir pārāk augsta. Taču ar viņa darba ētiku – nebrīnos, ka viņš savos NHL gados ne tādus vien brīnumus un sāpes uz ledus izturējis. Viņa organisms ir labi sagatavots funkcionāli un fiziski, kas acīmredzot ir pareizs treniņu rezultāts. Kāds izskatījās viņa elkonis, kad viņš gāja laukumā un cīnījās? Iztēlojaties elkonī piecu centimetru lielu caurumu – kad roku saliec, var redzēt alkoņa kaula bļodiņu... Ozoliņš sev hokejā atlaides nedod.
Ņiživija zobi: tas bija negadījums treniņā. Saškam ripa bija pilnībā pāršķēlusi lūpu, tika izsisti trīs zobi... Pēc tam atklājām, ka lūpas rētā bija palikusi maza ripas daļiņa. Kad viņam veica mutes dobuma operāciju, viņš nākamajā dienā prasīja, lai ļauj viņam pievienoties komandai, kas tobrīd vēl atradās izbraukumā. Jā, viņš spēlēja ar aizsargmasku, taču mēģiniet saprast, ka katra kustība, grūstīšanās vai kritiens radīja viņa sejas kauliem un mutei neciešamas sāpes. Bet viņš – spēlē!
Karijas galva: pēc sitiena Martins apmēram trīs minūtes bija bez samaņas. Tā patiešām bija ļoti nopietna smadzeņu satricinājuma forma. Kad viņš uz nestuvēm atguvās, loģiski, ka neko nesaprata. Vēl nākamajā dienā viņš nespēja apjēgt, kas noticis, kur atrodas un - kas tā par pilsētu. Varbūt tieši tāpēc Karija bija ļoti piesardzīgs, pieņemot lēmumu – atgriezties uz ledus. Kā ārsts es viņu saprotu, kā sporta ārsts – uzskatu, ka viņš bija pārspīlēti piesardzīgs. Bet tā tas dzīvē iekārtots – vienam neļauj, bet viņš metas uz laukuma pusi kā aptracis, otram saki – vari trenēties, bet viņš netic... Skaidrs, ka šādos gadījumos neko nevar pārmest.
Masaļska potīte: Edgara labās kājas slida atsitās pret vārtu stabu un faktiski tajā brīdī divi kājas kauli tā pamatīgi salikās kopā ar pierēm. Tā bija kaula tūska – ļoti spēcīgs sasitums, ierobežotas kustības, šķidrums asins krāsā... Kājas fiksācija šajā situācijā nedērēja, jo mazkustība varēja atlabšanas procesu paildzināt. Jau tajā pašā vakarā Edža man teica – dok, dari visu, lai es pēc nedēļas varētu spēlēt. Protams, ka mēs negribējām sasteigt viņa atgriešanos laukumā, bet – tad notika nelaime ar Pruseku. Masaļska atgriešanās bija kontrolēts pasākums – ja nu vienīgi sāpes...
Pruseka sirds: tā nebija vārtsarga organisma īpatnība. Vienkārši – Martina fiziskā kondīcija bija ļoti vāja. Viņš nebija gatavs play off hokejam, kur tev ar ložmetēju dod virsū pa ribām... Viņa organisms pēc atūdeņošanās izpildīja dabisku reakciju – viņš atslēdzās, sirds nespēja pumpēt asinis, kas bija biezas... Normāli hokejists spēles laikā zaudē ap 2kg sava svara, Pruseks – 5kg... Šķidrums organismā veic to pašu funkciju, ko mašīnai – dzesē motoru. Ja tas pietrūkst, tad sākas nepatikšanas – krampji, sirds vājums. Fiziski viņš tādam līmenim nebija gatavs – tas jāatzīst.

Kad vaicāju dakterim Aivaram, kāda izskatījās komandas ģērbtuve pirms pēdējās play off spēles, viņš atmet ar roku: „Kāda tur vairs komanda, ja puse no sastāva faktiski bija lāpāmi... Ozoliņš, Iguldens, Ankipāns, Pruseks – tie palika malā piespiedu kārtā. Tad tālāk, neiztirzājot sīkumos katru no vainām – Galviņam gūža un plecs, Spruktam mugura un plecs, Laviņam – plecs, ceļgals, augšstilba muskulis, Masaļskim – potīte un plaukstas locītava, Petrovickim – plecs, Ņiživijs – plecs, Krišjānis – plecs, Jēkabs – pēdas kauls... Plecs ir visai ķēpīgs: starp atslēgas kaulu un lāpstiņu ir maza saitīte, kas tiek pastiepta un tad – kustības ir apgrūtinātas un katrs trieciens rada ļoti lielas sāpes. Paskaiti – puse komanda uz kušetes! Pēc sezonas esam vienojušies, ka Laviņam būs jāveic nopietna ceļgala operācija, bet Galviņam menisku vajadzēs operēt pēc pasaules čempionāta.” Kā hokejisti sezonas laikā sevi var noturēt fiziskā formā? „Sekojam līdzi slodzēm –šajā ziņā Šuplers šo lietu pieprot. Svarīgi – lai treniņos spēlētāji nedabūtu pārslodzes, jo pēc tam atgūties ir ļoti ilgi. Kas vēl svarīgi – visi hokejistu medicīniskie izmeklējumi tiek elektroniski piefiksēti un ar noteiktu paroli ir pieejami KHL ārstiem. Ja mēs gribam kādu jaunu spēlētāju, kas gājis cauri līgas klubiem, tad ļoti vienkārši izanalizēt viņa medicīnas vēsturi. Bez ārsta zīmoga neviens līgums nebūs spēkā – pat, ja tiek maksāti miljoni...”

Lai izturētu slodzes, vajag ne tikai trenēties, bet arī lietot pareizi uzturu. Ko ēd hokejisti? Pusdienas spēles dienā izskatās apmēram tā: krēmzupa, rīsi/spageti/griķi, vista vai zivs, saldajā – krēms vai saldējums. No augļiem – kivi, banāns, vīnogas, apelsīns... Ābolus gan nevajadzētu, jo tad parasti ir ātras kājas... Protams, ūdeņi un sulas tiek lietoti daudz. Spēles laikā hokejistiem uz soliņa ir pieejams parastais ūdens un tā sauktais sporta dzēriens. „Tas ir vitaminizēts šķidrums, palīdz organismam atjaunoties, starp citu, arī atgūt šķidrumu... Visi jau tādus nedzer. Piemēram, Ozoliņš, Karija, Arnasons, arī Sprukts – viņi neko no speciālajiem atjaunošanās līdzekļiem nelieto. Ūdens un paša organisma sajūtas... Bet, citiem, lai izturētu sezonas kalendāru – ar paša rezervēm vien nepietiek... Tāpēc komandā ir ārsts, kas palīdz. Hokejā tam ir milzu nozīme, jo runa ir nevis par vienkāršiem sportistiem, bet – par atlētiem! Es savā praksē esmu piedzīvojis visādus sporta veidus un sportistus, taču, kad sastapos ar hokeju, sapratu – tas ir ļoti nopietni! Nopietnāk nemēdz būt...”