Lēnām un apdomīgi

Ar patīkamām atmiņām no pirmssākumiem

Lai izveidotu demokrātisku valsti, kura savas funkcijas pilda godam ir nepieciešami teju 100 gadi. Šādu principu var pielīdzināt jebkādai sistēmas izveidei un visticamāk, ka Latvijas florbols ir viens no galvenajiem sporta veidu upuriem Latvijā, kas ir šāda procesa sākumā. Pirmie soļi ir sperti, arī rezultāts ir manāms, jo šis sporta veids ir ieguvis milzīgu popularitāti sarkanbaltsarkanās valsts robežās. Latvijas florbola pirmssākumus Andris Malkavs atceras līdzīgi kā pasakā par Buratino, kur zelta atslēdziņai ir bijusi izšķiroša loma: „Spēlēju no 10 gadu vecuma – sanāk, ka florbolā esmu teju 20 gadus. Pirmos sešus gadus mums iedeva pievīlētās zāles atslēgas. Tur spēlējām bez nekādiem vingrinājumiem. Pēc tam sākām nākt uz Lekringa (Cēsu komandas) treniņiem. Tur visi deva piespēles, nesapratām, kas tur notiek...” Tie bija deviņdesmitie gadi, kad Latvijā valdīja bardaks, taču visi florbolisti ar esošo situāciju bija apmierināti, jo šis sporta veids joprojām viņiem ir kā sirds lieta. Sākumā šī sporta veida cienītājiem tā bija brīvā laika pavadīšana. Tas bija Latvijas florbola attīstības sākums, ko Jānis Jansons atceras kā pirmos soļus florbola pasaulē. Treniņi esot bijuši primitīvi – līdzīgi kā tagad, kad tautas klases komandas uzspēlē sarīkotos turnīros. Latvijas florbola līmenis aug pakāpeniski – komandas uzzina jaunu informāciju, līdz ar to pārējie seko pa pēdām, tādejādi veidojot sistēmu. „Sākumā komandas nepielietoja konkrētas kombinācijas. Vienu brīdi bija gandrīz visas komandas, kas spēlējas zonas aizsardzību. Tagad jau ir tā, ka taktiskās nianses miksējas. Fiziskajā un ātruma ziņā līga ir augusi - mēs ļoti strauji ejam uz priekšu, taču trakākais ir tas, ka lielās nācijas attīstās tikpat ātri, ja ne ātrāk,” teic Malkavs. Likumsakarīgi, ka cilvēkam, kas šajā sistēmā ir bijis iekšā dienu dienā, ir grūti rast objektīvākos spriedumus par attīstības tendencēm – cilvēkam no malas to būtu vienkāršāk iztirzāt. Taču entuziasma pilni, latvieši florbolā ir bijuši ar sirdi un dvēseli, upurējot savu brīvo laiku un līdzekļus. Katram tas nebūtu pa spēkam, taču tik mazā valstī kā Latvija entuziasti ir jāgodā. Ja citos sporta veidos Latvijā ļaudis pelna sev iztiku un izlasē spēlē prestiža dēļ, tad florbolā klubos un nacionālajā līmenī pašu iniciatīva ir jāsadala proporcionāli, jo ne vienā, ne otrā komandā par to netiek pelnīta iztika... Jāsaka atklāti, ka tas ir netipiski latviešu tautai, jo mūsu ļaužu īpatnības kopš seniem laikiem ir bijušas gluži ačgārnas – protams, ne visos gadījumos. Patiesībā tā ir viela pārdomām arī citiem sportistiem – no Latvijas florbolistiem zināšanas smelties nebūtu jākaunas.

Rotācijas un to risinājumi

Latvijas vīriešu florbola sistēmas izveides principi ir bijuši līdzīgi kā ārzemēs. Komandu skaits ir gana liels, lai spētu izveidot trīs līgas, kur komandas savā starpā mēdz rotēt – labākās komandas no zemākās līgas cenšas nokļūt līmeni augstāk un otrādi. Zināmā mērā Latvijas florbola vide cenšas pielāgoties tādiem apstākļiem, kādi ir pieejami. Saprotams, ka ideālo florbola sistēmu izveidot nav iespējams. Cilvēku viedokļi šajā jautājumā ļoti atšķiras, kas ir normāla parādība. Lai celtu kopējo Latvijas vīriešu florbola līmeni, starp komandām un līgām ir nepieciešama konkurence, kas veiksmīgi ir izveidota, taču ir nianses, kas varētu nākt par labu kopējai attīstībai. Ir divi varianti, pēc kuriem godīgāk varētu noteikt patieso komandu spēku, lai nokļūtu līgu augstāk vai gluži pretēji – zemāk. Andris Malkavs piedāvāja sekojošu variantu: pēc sezonas beigām pēdējās četras komandas no virslīgas un pirmās četras komandas no 1.līgas varētu izspēlēt kārtīgu savstarpēju turnīru, kura gaitā varētu noteikt, vai zemākās līgas komandas ir konkurētspējīgas un nākošajā sezonā spētu startēt līmeni augstāk. Loģisks risinājums, jo starp abām līgām ir izveidojusies liela bedre, kas nozīmē, ka komandu spēki būtu jāpārbauda kāda turnīra gaitā. Iespējams vājāka komanda centīsies ielekt jau aizejošā vilcienā. Kur vēl runa par attīstību. Šāds izspēles modelis vairāk celtu 1. līgas līmeni, kas būtu ieteicams, lai šī krasā meistarības atšķirība samazinātos. No otras puses – vajadzētu celt virslīgas līmeni, jo tur spēlē Latvijas labākie spēlētāji, kas pārstāv arī nacionālo izlasi. Arī šai bišu saimei ir interese pietuvoties zviedriem un somiem un aizmukt no vāciešiem un slovākiem, lai justos ērtāk. Jāņa Jansona izspēles kārtība ir līdzīga, taču ar tendenci celt virslīgas līmeni: „Uz Latvijas iedzīvotāju un spēlētāju skaitu virslīgā būtu nepieciešamas 10 komandas – 8 tiek izslēgšanas spēlēs un divas cīnās par noturēšanos augstākajā līgā. Tagad izslēgšanas spēlēs piedalās astoņas komandas. Sanāk, ka sešām komandām sezona beidzas jau pavasarī un ļoti ilgu laiku nav ko darīt. Tā līmenis Latvijā neaugs.” Šeit var saskatīt līdzību ar Šveices hokeja sistēmu, kur līgā piedalās vien 12 komandas, taču konkurence ir milzīga, tādejādi organizācijas viena otru dzen uz priekšu. Iespējams, ka neviens no piedāvātajiem variantiem nav izcils. Varbūt abu piedāvājumu apvienojums spētu rast risinājumu līgu attīstībai. Tāpēc jāatgriežas pie sākumā teiktā, ka florbola sistēmas izveidei ir nepieciešams ilgāks laiks, tāpat kā labas demokrātiskas valsts izveidē.

Citas izaugsmes iespējas

Komandu un vīriešu līgu līmeni var celt dažādi. Ir daudzi spēlētāji, kas dodas spēlēt uz ārzemēm, iegūstot tur jaunu pieredzi. Atgriežoties atpakaļ, zināšanu bagāžu ir iespējams nodot šeit, kā arī meistarības līmenis, kas iegūts ārzemēs, ir piemērs citiem. Jānis Jansons šādu attīstības ceļu nodēvēja par ilgtermiņa procesu, kas prasa laiku: „Spēlētāji paši uz savu roku brauc prom, pēc tam brauc atpakaļ mācīt savas komandas. Var cerēt un gaidīt, ka šādi līmenis celsies.” Nav argumentu, kāpēc lai tas notiktu ātrāk, jo Latvijā nav daudz meistarīgu spēlētāju, kas censtos uzlabot savu spēli ārzemju līgās. Pie tam prom brauc tie, kuriem ir īpaša motivācija vai vēlme pamainīt vidi. Treneru kvalifikācijai ir būtiska loma, lai celtos Latvijas florbola līmenis. Jaunā treneru paaudze tikai veidojas. „1982.-1983. gadi būs jaunā treneru paaudze Latvijā. Tie esam mēs, kas florbolā ir jau no 10 gadu vecuma,” teic Malkavs. Tie būs treneri, kas ļoti labi pārzina Latvijas florbola virtuvi – topošie speciālisti būs bijušie spēlētāji, kuriem ir teicama spēles izpratne. Tas būs viens no veidiem, kā kvalitatīvāk nodot informāciju saviem padotajiem. Pašlaik tādas klases treneri trūkst, kas lielā mērā nosaka attīstības ātrumu. Ne jau visi bijušie spēlētāji kļūs par treneriem. Katram ir savi izaicinājumi – trenera darbs nav viegls un, lai to veiksmīgi darītu, ir jābūt konkrētai īpašību kopai.

Pašlaik sporta sabiedrībā ir radies stereotips, ka florbols strauji attīstās. Tā arī ir, taču ir pienācis brīdis - ir neliela dīkstāve. Tās novēršana nav jāsasteidz, jo laiks šādā situācijā būs labākais problēmu risinātājs.