10 punkti par labu hokeja izlasei

Gaidot olimpisko kvalifikācijas turnīru un, piedzīvojot Rīgas „Dinamo” visu laiku labākās komplektācijas, visu laiku lielāko izgāšanos, ļaudis sev apkārt pārsvarā redz tumšos toņus. Gan tāpēc, ka gadalaiks draņķīgs, gan tāpēc, ka hokeja saimniecībā ir konkrēta nenoteiktība... Apsaukāšanās, mētāšanās, sadomāšanās – pa druskai tas viss kopā veido solīda paskata sniega piku, kas novietota kalna galā. Vai tā velsies lejā? Salīdzinājums ar basketbolu nav korekts, jo tiem tolaik bija cits fons – ar teatrāliem saukļiem (tagad vai nekad), ar absurdām izrādēm (Kambala boksa cimdos pirms spēles ar Lietuvu), ar kolektīviem bāru apmeklējumiem un savu zvaigzni (Biedriņš). Hokejam no tā visa šobrīd nav nekā – saukļu vietā ir tikai klusā vēlme spēlēt Soču olimpiādē... Nav pat zvaigzne, kas spīd pie debesīm vai – sliktākajā versijā, kā tas viņiem bijis agrāk – pie krogiem. Attiecīgi – nav bravūras un pašpārliecinātības. Nevajadzētu būt. Kas ir?

1) Hokeja izlasei treneris Teds Nolans jau pirms turnīra ir iezīmējis savu morāli – spēlēs tikai gribošie. Atminiet, basketbolistiem ar leiti Kemzuru priekšgalā, pie šādiem secinājumiem neizdevās nonākt... Indiānis negaida karu, lai pēc tam gudri spriestu. Viņš spriež ātrāk...

2) Nolana rīcībā nav nevienas tādas personības, kas pēkšņi komandas ģērbtuvē var sadomāties lielāks esam par pašu spēli. Nesaku, ka nav līderis vai līderu grupiņa. Hokejistiem šobrīd galvās ir mazāk salmu un – nav rokās sērkociņu.

3) Pašpārliecinātību no izlases biešu vagas ir izravējuši ne tikai pretinieku nopietnie nodomi un rādītais sniegums (kazahiem – KHL, frančiem – pārbaudes turnīros), bet arī „Dinamo” bezcerīgā sezona. Eiforijas nav. Pat Indrašim tagad galvā līdzsvars - pēc supervārtiem sekoja dabūšana pa muti. Veselīgi.

4) Attiecīgi, „Dinamo” nevaram saukt arī par izlases bāzes komandu – gan skaitliski, gan arī, vērtējot šī kluba hokejistu lietderīgo vilkmi vai lomu valstsvienībā. Šajā ziņā – iespējams, Lipmana mākslīgā konfrontācija ar Skanstes ielu un Nolana principialitāte pret vienu otru lielgalvi, var pagriezt izlases laivu vajadzīgajā virzienā.

5) Izlases līderiem (Masaļskim, Bārtulim, Dārziņam, Spruktam, Miķelim, Kuldam, Pujacam) varētu būt principiāla motivācija nospēlēt labi Latvijas līdzjutēju priekšā. Jo sezonas laikā viņiem šis līdzjušanas drudzis noteikti ir pietrūcis. Savukārt, dinamiešiem ir jānopelna nākamā gada līgumiņi...

6) Liksies dīvaina Edgara Masaļska atziņa, ka pagaidām vēl komanda nemāk spēlēt Nolana hokeju un tomēr – mūsu vārtu pirmais numurs to saka pirms kaujas. Tātad – ir laiks ne tikai šo pārdomāt, bet arī koncentrēties tiešajiem uzdevumiem bez ilūzijām. Labāk šīs atziņas no spēlētāju puses dzirdēt pirms, nekā pēc turnīra...

7) Nav publiskās ažiotāžas ap olimpisko ceļazīmi, ko tradicionāli pavada dzeltenie un sieviešu žurnāli, attiecīgi iesēdinot viena otra atlēta zemapziņā māla vai plastilīna varoņa stāju... Tas gan nenozīmē, ka nākamās nedēļas nogalē Rīgā būs slēgti naktsklubi.

8) Lai arī atvēlētā treniņu nedēļa nav nekāda vasaras nometne, kur pēkšņi var iemācīt spēlēt pa jaunam, tomēr – tas ir gana daudz, lai šī hokejistu grupa spētu apzināties savu unikālo iespēju. Jo turnīru neizšķirs kājas – tās būs galvas... Turklāt, mums ir parocīgs spēļu kalendārs.

9) Zaudējums Francijai pārbaudes turnīrā, vairāk skādi var nodarīt pašiem frančiem... Un tieši to pašu var teikt par Kazahstanas bāzes kluba „Barys” pārliecinošo dominanti pret Rīgas „Dinamo” KHL sezonas laikā. Franči sevi paši jau ir nosaukuši par turnīra favorītiem, savukārt kazahiem neviens neprasa – no viņiem uzvaru gaida...

10) Ārpus izlases sastāva nepaliks neviens no hokejistiem, par kuriem varam teikt – nu, ja viņi būtu, mēs varētu gāzt kalnus. Attiecīgi, izvēlētājiem tomēr vajadzētu saprast, ka nevis viņi aplaimo kādu ar savu lomu, bet – puišiem ir dota lieliski izdevība neiekrist ar seju pašu samīcītajos dubļos. Jo dubļi būs – pa parketu neviens neliks dejot un, arī baltos cimdiņus nāksies pēc tam mazgāt...