Vispirms bija Eltermane

Viņa Latvijas sportā bija un palika kaut kas ārkārtējs. Sieviete, kura tālu apsteigusi savu laiku, un droši vien ar labiem panākumiem spētu piedalīties Rīgas TTT labākajās dienās pēc trīsdesmit vai četrdesmit gadiem (sešdesmitajos un septiņdesmitajos iepriekšējā gadsimta gados). Taču Ernai Eltermanei liktenis bija lēmis piedzimt par agru un spīdēt tālajos trīsdesmitajos.
Mūsu sieviešu basketbola iesākumā pat tik liels basketbola entuziasts un rīkotājs kā Jāzeps Šadeiko (kurš 1932. gadā parakstīja FIBA dibināšanu Latvijas Basketbola savienības vārdā) izdevumā "Stadions" 1933. gadā rakstīja: "Viens no tiem sporta veidiem, kurš pēc vairāku speciālistu domām, taisni nav piemērots sievietei, ir basketbols. Analizējot sievietes īpašības no fizioloģiskas puses, skaidri redzams, ka tās spējas, kuras vīrieši izlieto pie dažādām sporta spēlēm, pie sievietēm nav sastopamas. Sakarā ar to, ka sievietēm plaušu tilpums ir nesalīdzināmi mazāks kā pie vīriešiem un prasība pēc skābekļa ir liela, bet apmierinājums mazs, sieviete parasti paliek ļoti ātri bez elpas pie tādiem vingrinājumiem un spēlēm, kur tiek prasīts ātrums. Mazākās fiziskās spējas pie sievietēm izskaidrojamas ar vājāku muskulatūru, mazāku sirdi, kā jau minēts mazākām plaušām un pa daļai arī ar to faktu, ka ķermeņa centra smagums zemāks nekā pie vīriešiem. Tas viss aizkavē tādas kustības, kā lekšanu, asus griezienus, ātru skriešanu utt.
Arī no aistetiskās puses basketbols, sevišķi ja to spēlē pēc vīriešu noteikumiem, nav sievietei piemērots sporta veids. Sievietei ļoti grūti pielāgoties tādai spēlei, kur vajadzīga liela ķermeņa kontrole, lai izvairītos no saskriešanas. Tāpēc arī skatītājiem nevisai patīkami redzēt sadursmes, vāļāšanos pa grīdu un smagos kritienus. Spēle, kura pēc gaitas var būt tehniski skaista, neatstāj tādu iespaidu, bet drīzāk rāda nenozīmīgu bezmērķa skraidīšanu."

Kālab tik garš citāts? Tāpēc, lai jūs tūliņ apmainītu mīnus zīmi pret plus — un lasītu no sākuma. Tad tas būs Ernas Eltermanes raksturojums — pilnīgi un tieši pretējs Jāzepa Šadeiko spriedumam. Taču nepārmetīsim slavenajam darbonim — kad viņš šīs rindas rakstīja, Latvijas meistarsacīkstes tikko sākās. Turklāt vēl tās nobeidzās ar sensāciju — favorītes no "Universitātes sporta" cīņā par pirmo vietu zaudēja mazpazīstamākajām sportistēm no komandas "Gongs". (US otrā komanda.) Var jau būt, ka tur “neaistētiski vāļājās pa zemi”. Toties 1933. gada vasarā mūsu studentes ar Eltermani un čempionēm māsām Alīsi un Almu Gailītēm priekšgalā spoži uzvarēja Pasaules studentu meistarsacīkstēs Turīnā, Itālijā. Turpmāk visas labākās basketbolistes studentes startēja visas vienā komandā.

Rīgas meitene Erna mācījās 4. ģimnāzijā un agri vien sāka izpausties sporta laukumos. Vispirms jau vieglatlētikā, kur skrejceļā viņu pamanīja Latvijas sporta biedrības rīkotāji, uzaicinot pie sevis. No LSB startējot, tika gūti pirmie panākumi augstlēkšanā (1,35 m), lodes grūšanā (9,87 m), tāllēkšanā (4,78 m). Jaunā sportiste arī labi slēpoja, cītīgi peldēja. Vajadzēja arī krietnu dūšu, lai pagājušā gadsimta divdesmitajos gados saņemtos “plika skraidīt ļaužu priekšā’ (kā to pa ne tikai pa kaktiem čaukstēja smalkās sabiedrības tantiņas).
Taču — pasaulē, izrādās, ir arī tik interesanta un aizraujoša spēle, kā basketbols! Roka niez izmēģināt gremdes arī volejbolā. Lai notiek — kas brīvā valstī brīvai pilsonei gan varētu to liegt? Tiesa, katra sporta veida trenētājs vai rīkotājs greizsirdīgi rūc, vērojot sportistes aizraušanos ne tikai viņa piekoptajās un ieteiktajās, bet arī citās jomās. Taču Erna paspēj visu un visur. Līdz laikam, kad jākļūst precētai...
Pabeidzot sarunu par vieglatlētiku atgādināsim, ka Eltermanes "zvaigžņu gads" šajā sporta veidā bijis 1935. gads.
100 metrus tad viņa skrēja 13,4 sek., augstumā lēca 1,40 m, lodi grūda 10,27 m, bet vislabāk uzstājās tāllēkšanā.
Ja 1930. gadā sportiste spēja lēkt vien 4,68 m, tad 1935. gadā divas reizes laboja Latvijas rekordu — 5,19 m un 5,47 m. Pēdējo rezultātu tālaika prese dēvē par fenomenālu — un tāds pēc tiem mērogiem sasniegums arī ir. Tas noturas cauri karam līdz pat padomju laikam, vairāk, nekā desmit gadus...

No vēstures lappuses neizraut – Latvijas studentes pirmskara laikā ar Eltermani priekšgalā vienu reizi kļuva par Vispasaules studentu spēļu čempionēm, divas reizes ieņēma godpilno otro vietu. Tikai… 1933. gadā Turīnā, kad Latvija bija pirmā, sāncensēs uzstājās viena vienīga Itālijas komanda, kura tad tika pieveikta ar 9:6. Ar to pietika gavilēm. 1935. gada spēlēs Budapeštā laukumā izgāja jau tŗīs vienības un Latvija uzveica Ungāriju (30:26), toties zaudēja Polijai (15:27). 1937. gadā Parīzē atkal atbrauca tikai divu valstu studentes basketbolistes – Latvija un Polija – kas tad trijās sacensībās noskaidroja, kura skaitīsies labākā studenšu komanda pasaulē. Polija summā sanāca pārāka – 23:29, 30:26, 37:29. Otrā vieta mums, tālāk – tukšums.

Sensenos laikos — līdz pat TTT pirmsākumiem — sieviešu basketbolā visa galvenā spēkošanās bijusi un palikusi starp Rīgu un Liepāju. Turklāt pilsētā zem liepu lapām komandu skaits allaž bijis pat kuplāks, nekā galvaspilsētā. Lūk dažas rindas no Alfreda Štromberga publikācijas "Sporta Pasaulē" 1943. gadā.
"Nevienam nav noslēpums, ka Liepāja jau ilgāku laiku lepojas ar talantīgām un spējīgām basketbolistēm. Vairāk kā desmit gadus rīdzinieces savas vienīgās pretinieces atradušas tieši Kurzemes metropolē. Nekur citur Latvijā sievietes basketbolu nespēlēja. Ja aizvadītos desmit gados liepājniecēm vienmēr nācies atzīt rīdzinieču pārākumu un Latvijas meistarnosaukums nekad nav no Rīgas mūriem aizceļojis, tad tikai tādēļ, ka Rīgā atradās ļoti spēcīgais US piecnieks — studenšu pasaules meistarvienība. Dažus gadus Rīgā varēja sameklēt tikai šo vienu pašu US sieviešu basketbola vienību, kamēr Liepājā tādas bija pat sešām dažādām biedrībām!"
Liepājnieks savas pilsētas patriotismā nedaudz pārspīlē, trīsdesmito gadu nogalē dāmas sāka izmēģināt spējas pie groza arī citās Latvijas pilsētās. Tomēr fakts paliek fakts — pirmās republikas laikā (līdz 1940. gadam ieskaitot) Latvijas septiņās meistarsacīkstēs ir spēlējušas tikai rīdzinieces un liepājnieces. Pēdējoreiz dalībnieču skaits sasniedzis rekordu — astoņas komandas (5 no Rīgas, 3 no Liepājas). Taču trīsreiz kārtējo gada meistartitulu izspēlējušas vien divas vienības, pārvēršot čempionātu par mačsacīksti Rīga — Liepāja.
Varam iedomāties, ka uz šāda fona, ar šādu "slodzi", mūsu talantīgākajām basketbolistēm — Ernai Eltermanei, māsām Gailītēm, Mirdzai Švēdei — basketbolisku izaugsmes iespēju praktiski nebija. Tāpat gan notika arī visā Eiropā, kur dāmu basketbols bija visai nīks un bieži tika spēlēts no gadījuma uz gadījumu. Tikai tajos laikos sportiste – ja patiesi bija sportiste, nevis svētdienas viešņa sporta laukumā —darīja visu, sacentās visur, kur vien tika klāt. Eltermanes piemērs un augšminētie sasniegumi ir spilgtākais raksturojums šai daudzpusībai.