Ar Leiti, Štālu un... Medeni pret igauņu lepnības bastioniem

Nedēļas nogalē notikušās kārtējās Schenker volejbola līgas spēles, kuras šoreiz mūsu klubi aizvadīja Igaunijā, estiņi sešās spēlēs Latvijas komandām atvēlēja tikai vienu uzvaru („Lāse-R/Rīga”). Arī pēc mačiem Latvijā apmierinātāki parasti mājās aizbrauc viesi...

Bet sākās taču viss tik labi... Vēl pusotru mēnesi atpakaļ, decembra sākumā turnīra tabula vēstīja to, ko tā vēsta jau, liekas, veselu mūžību – pirmajā vietā Tallinas „Selver”. Tomēr zemāk tabulā vismaz bija iegailējusies kāda cerības oglīte, jo uzreiz aiz TTU, kas tur likās pārāk augstu uzrāpies un viegli lejā dabūjams, bija tikpat negaidīti bija iekārtojusies DU komanda, kura uz pieredzējušā cēlāja Andra Krūmiņa spārniem bija atnesusi sešas uzvaras pēc kārtas, un iepriekšējās sezonas patīkamākais pārsteigums Poliurs/Ozolnieki. Tālāk kopā ar citiem sezonas favorītiem no Pērnavas un Tartu arī Rīgas un VK „Biolars” vienības, pēdējās divas rindiņas rangu tabulā atstājot igauņu pastarīšiem no Viru un Rakveres.

Kopš tā laika DU ir piedzīvojusi septiņus zaudējumus pēc kārtas, TTU nekur zemāk par trešo vietu nav nokritusi, Pērnava uzrāpusies līdz trešajai, bet Tartu ceturtā vieta ir daudz sliktāka par studentu pilsētas volejbolistu rādīto laukumā. Mūsējie ieņem vietas no piektās līdz astotajai. Par laimi Rakverei, kura pusotra mēneša laikā guvusi savu pirmo, otro, trešo un ceturto uzvaru, vairs ir tikai trīs spēles, kurās tā var labākajā gadījumā panākt Daugavpils volejbolistus. Tomēr, tā kā rakverieši visas savas uzvaras izvilkuši no katliņa savās mājās, bet no pēdējiem trim mačiem divi ir izbraukumā, šāds scenārijs nav paredzams. Tātad jau šobrīd visi Latvijas klubi var sākt gatavoties izšķirošajām jeb pleiofu cīņām. Nosacīti tas ir panākums, jo laikos, kad kopā ar mūsu rakveriešiem un vīriešiem no Kuldīgas un Cēsīm Latvijas klubu skaits bija tikpat liels kā igauņu (pa sešiem), ne katru reizi izslēgšanas mačos tika tikpat komandu no Latvijas kā no ziemeļu kaimiņiem. Tiesa, Rakvere un Viru joprojām ir starp „Schenker” līgas zvaigznēm, kamēr Cēsis un Kuldīga R.I.P. (dus dieva mierā)...

Ja pleiofi būtu jāizspēlē šobrīd, liela būtu iespēja, ka finālčetriniekā tiktos tikai komandas no Igaunijas, jo pirmās četras komandas tabulā ir igauņu... Tomēr līdz 19. februārim, kad norisināsies pēdējās regulārās sezonas spēles, un līdz ceturtdaļfināliem vēl ir laiks.

„Poliurs/Ozolnieki” kā augstāk rangu (turnīra) tabulā stāvošie laikam jau visvairāk arī nopelnījuši šo piekto vietu, jo parasti cīnās, cik spēka un meistarības un ņem visu, ko viņiem dod. Trūkums pēc vienības galvenā trenera Zigismunda Grigoļunoviča domām ir tas, ka komanda „nevar visu laiku nospēlēt vienā līmenī”. Nozīmīgs faktors būs arī tas, kad no Turcijas varēs atgriezties pludmales volejbolists Mārtiņš Pļaviņš, kurš šosezon jau palīdzēja vinnēt divas spēles, stabilizējot servju uzņemšanu. Kaut vai tās bija spēles pret Rakveri un Viru, arī šajā līgā nāk modē teiciens, ka vāju pretinieku te vairs nav un pa ausīm (muti) pārnestā nozīmē par nekoncentrēšanos var dabūt no jebkuras vienības. Pieteikts ir arī Tartu izbrāķētais Valerijs Lomakins. Tāpēc, var teikt, pieredzējušākajai no Latvijas komandām ir rezerves „dzīvā spēka” veidā. Vai tās tiks liktas lietā (izies laukumā „Schenker” līgas mačos), rādīs laiks. Taču ar tādiem Latvijas volejbola dūžiem kā pudus sāls apēdušajiem Ivo Baranovski un Raimondu Vilmani laukumā ozīšiem ir rokās pamatīgi trumpji. Nedrīkst nenovērtēt izcilo kolektīva garu komandā un vecā lapsas Grigoļunoviča faktoru. Līgas regulārajā turnīrā jāaizvada vairs tikai divas spēles pret Viru viesos un mājās pret pēdējā laika „ērtajiem pretiniekiem” – lāsēniem. Turnīra tabulā komandas no trešās līdz astotajai vietai izvietojušās ļoti blīvi, un ceturtdaļfinālu dueļi visticamāk noskaidrosies tikai 19. februārī.

Grigoļunovičs arī iezīmēja divas tendences atlikušajām regulārā čempionāta spēlēm:
1) visas komandas muks no 8. vietas, jo kurš gan gribēs ceturtdaļfinālā spēlēt (un par 99 procentiem – zaudēt) pieckārtējiem līgas čempioniem „Selver”?
2) ja pirmajās četrās vietās būs tikai igauņu komandas, tas var beigties ar tādu pašu skaitu ziemeļu kaimiņu komandu arī finālčetriniekā...
Savukārt, vaicāts par ērtākajiem pretiniekiem ceturtdaļfinālā, Zigismunds lapsu lamatās neiekrita, bilstot, ka „ērti pretiniekie ir tādi, kas neprot spēlēt”, bet šajā līgā tādus ceturtdaļfinālā pretī sagaidīt nav izredžu.

Lāsēni šosezon kļuvuši par gadu vecāki, taču lielas nozīmes tam nav. Pieredzējušākie no vienībā palikušajiem ir pirmā tempa uzbrucējs 25 gadus vecais Andrejs Zavorotnijs un divus gadus jaunākais libero Ingars Ivanovs. Rīdzinieki „iet cauri jaunatnes volejbolam”, pārējie pamatsastāva dalībnieki ir diapazonā no deviņpadsmit līdz 23 gadiem, bet pēdējo spēli pret Viru sāka Gulbis (19 gadu palika decembrī), Sivickis (19) un (epizodiski) spēlēja Liepiņš (19). It kā jau meistarībai jāsāk parādīties, bet psiholoģiskās noturības trūkst, kas ļauj gan saskābt pēc neveiksmēm, gan sērijveidā kļūdīties. Dažs labs progresā ir apstājies, cits vēl nav vezuma vilcējs. Pietrūkst viena kārtīga veča, kāds iepriekšējos gados bija Armands Celitāns. Potenciālie oponenti tomēr ir pieredzējušāki, un nevajadzētu runāt par daudzajiem izlases kandidātiem „Lāse-R/Rīga” rindās, jo viņi pagaidām tiešām ir tikai kandidāti. Komanda ņem tos, kas tai būtu jāņem, ar pārējiem mēģinot cīnīties. Un arī tas jau ir daudz, ja izdodas nezaudēt nosacīti vājākam pretiniekam. Jā, un spēlēšanai pieteikts arī volejbolists ar ļoti skanīgu vārdu un uzvārdu – Vladimirs Visockis... 1984. gadā dzimušais.

”VK Biolars” nedēļas nogalē piekāpās Rakveres klubam, kurš gan savās sienās kļuvis bīstams jebkuram pretiniekam. „Pretinieki brīžiem spēlēja ļoti labi, bet mēs pieļāvām daudz kļūdu vienkāršās situācijās,” tā zaudējumu raksturoja galvenais treneris Jurijs Deveikus. Varbūt pietrūka Edgara Baika, kurš šoreiz nevarēja komandai palīdzēt. Tomēr ierindā bija gan pieredzējušais diagonālais uzbrucējs/vienības menedžeris Andrejs Jamrovskis, gan divi īpaši noderīgi šīs sezonas ieguvumi – cēlājs Agris Leitis (starp citu, arī Latvijas sieviešu izlases treneris) un libero Austris Štāls. Prasīts par potenciālajiem pretiniekiem, Deveikus saka, ka „nav lielas starpības pleiofos pret kuru no komandām no otrās līdz astotajai vietai spēlēt,” un uzsver, ka „galvenais ir laba spēle”. Grūti nepiekrist.

Gan „VK Biolars”, gan citu vienību kontekstā jāmin uzreiz vairāki faktori, kas skar visas Latvijas komandas:
1) pirmkārt, tas ir nosacīti jauns sastāvs visās četrās komandās, īpaši „Lāsē” un DU. Protams, arī igauņiem kaut vai tā pati „Selver” šosezon ir kļuvusi krietni „jaunāka”, taču šī komanda mērķtiecīgi strādā spējīgāko jauniešu (iepriekš arī no Latvijas) piesaistīšanā, nevis ņem to, kas paliek pāri.
2) Kā sarunājuši treneri min tiesnešu faktoru. Spēles tiesā mājinieku soģi, un estiņi māk nokārtot pareizos lēmumus pareizajos brīžos. Piemēram, no nedēļas nogales spēlēm var izcelt „nokārtotu” 2. seta galotni TTU un „Poliurs/Ozolnieki” cīņā, kas beidzās ar 25:23 mājinieku labā, kā arī uzdarbošanos Rakverē. Cik esmu redzējis spēles Latvijā, latviešu tiesnešiem ir bail, ka par viņiem kāds varētu padomāt, ka viņi pietiesā mājiniekiem par labu. Tas dažubrīd noved līdz absurdam – viņi „pietiesā” pretiniekiem! Ar šo es neaicinu pietiesāt mājiniekiem, bet vismaz mēģināt būt objektīviem. It kā jau spēcīgam pat tiesneši netraucē, taču šī tiesnešu „viesmīlība” reizēm ir dūrusies acīs arī basketbolā... laikam tādi esam (tagad vēl tikai līdz referendumam par krievu valodu nevajadzētu aizrunāties).
3) Pieredzējušo spēlētāju trūkums komandās, kas saistīts arī ar Latvijas komandu bēdīgo finansiālo stāvokli, kāpēc katrs, kurš var aizbraukt uz līgu, kur maksā kaut uz pusi vairāk (tai skaitā arī Igauniju), to arī dara.

Visbeidzot otro uzvaru divās dienās rakverieši izcīnīja pret sezonas sākuma lielākā pārsteiguma autoriem no Daugavpils Universitātes, kuri pēc diviem zaudējumiem tika pie sešiem panākumiem pēc kārtas, bet pēc tam nedēļas nogalē jau līdz septiņiem pagarināja zaudējumu sēriju. Komandas galvenais treneris Edgars Savickis kā vienu no iemesliem neveiksmēm min Ērika Voroņko un Edgara Toča buksēšanu uzbrukumā, jo kādam komanda uz priekšu ir jāved. Pašreiz tādu šajā spēles elementā nav. Protams, ietekmē arī tas, ka pieredzējušais komandas cēlājs Andris Krūmiņš kopā ar komandu ir tikai spēlēs, nevis treniņos. „Normāli nospēlējām Taru, Rakverē uzvarējām divus pirmos setus. Uzņemto tempu pazaudējām gada nogalē Latvijas kausa izcīņā.” Divreiz divos mēnešos treniņnometnes ārzemēs aizvadījis pludmales volejbolists Haralds Regža, un viņam noteikti nav viegli pārslēgties no viena volejbola veida uz otru.

Galvenās rūpes daugavpiliešiem būtu nepalikt astotajā vietā un izvairīties no tikšanās ceturtdaļfinālā ar „Selver”, bet tāds nu ir visu Latvijas komandu uzdevums. „Jācīnās par katru bumbu,” saka Savickis. „Nevar šķirot – šo bumbu es spēlēšu, šo nē.” Par labu pirms Jaunā gada komandai nācis turnīrs Igaunijā. Iespējams, ka tuvākā nākotnē izdosies doties uz vēl vienu, šoreiz rietumu virzienā. Ja līdzekļi atļaus un zvaigznes labvēlīgi sastāsies.

P.s. Gandrīz aizmirsu par Ansi... Pirms sezonas viņa uzvārds figurēja „Poliurs/Ozolnieku” komandas pieteikumā, jo Medenis ilgi nevarēja atrast klubu. Tagad Ansis atgriezies Latvijā, ārstē plecu, un ir cerības, ka šosezon vēl varētu uzspēlēt tepat. Kur? Pie lāsēniem. Īstenībā tas pat nav tik svarīgi, kurā komandā. Galvenais, ka līdzās Štālam un Leitim Medenis ir no tiem volejbolistiem, kas var izšķirt cīņas likteni. Arī cīņās ar pagaidām nospiedošu igauņu pārākumu. Un tas šobrīd ir pats galvenais – cerība.