Hartigana pauti

Jau kopš mača sākuma Ozoliņš bija uzvlicies kā vilks. Iespējams, ka viņa niknuma ugunskurā 95 markas benzīnu ielēja jau spēles ievads, kad Dinamo kapteinis sapiktojās par arēnas gaismām, kas vienu no spēles zonām atstāja vieglā mijkrēslī. Skatītājiem tādas nianses paliek varbūt neievērotas, bet spēlētāji to uztver visai saasināti – īpaši jau vārtsargi... Tad nu Ozoliņš tiesnešiem norādīja, ka nav smuki sākt spēli, ja visas lampas nav iedegtas. Taču soģiem šis mājinieku vadoņa untums drīzāk bija kā spēles psiholoģiskās taktikas pavērsiens – uz laukuma hokejisti mēdz visādi izpildīties, tāpēc tā brīža kapteiņa nervozitāti viņi ignorēja. Saprotams, tas varoni varēja saniknot vēl vairāk un atlika tikai sagaidīt brīdi, kad viņš par savu neapmierinātību atgādinās vēlreiz. Tiesneši jau arī nav vakarējie un uz laukuma jūt katra spēlētāja lomu, tāpēc ilgi viņiem nenācās savu modrību trenēt.

Piedod, Sandi, bet sportā nerviem ir izšķiroša nozīme. Ja Hartigana lielā mute spēj uzvilkt vienu no pieredzējušākajiem KHL aizsargiem līdz nesavaldības robežai, tad šī mute patiešām ir bijusi liela. Turklāt, Dinamo kapteinis pēc savas būtības nekad nav ļāvies šādai kacināšanai, patiesībā – pats ir diezgan rūdīts ķecers. Komanda patiešām tajā brīdī spēlēja jēli, turklāt notikumi pie apmales patiesībā tajā brīdī izskatījās nevainīgi. Dopingu vai adrenalīnu vajadzēja, bet rupjības cena bija par lielu.

Ozoliņa nūjas kustība Hartigana kājstarpes virzienā, brīdī, kad spēle ir apturēta, kad blakus stāv trīs tiesneši un spēli vēro 10 300 skatītāju – nebija musketiera cienīga. Vēl vairāk tāpēc, ka tā bija klasiska nesportiska rīcība, kas nav atdarināšanas vērta. Ja pavēro situāciju atkārtojumā, abi brašuļi viens otram piestāv – pirmkārt, Ozoliņš uzvedās kā saimnieks un pareizi darīja, bet palūkojiet, cik filigrāni viņš novērtēja Hartigana pautu smagumu. Gluži kā stāvot pie molberta ar krāsu otu – viens smalks vēziens, kas citā gadījumā paliktu neievērots. Paliktu, ja vien arī pretspēlētājs nebūtu no šīs pašas līgas – Hartigans patiešām dabūja starp kājām un citkārt vīrieša iedzimtais lepnums viņa sejā neatklātu pat mazāko sāpju vaibstu, tāpat kā nenodrebētu kanādieša trenētais stāvs. Tas būtu citkārt, bet tobrīd spēle bija kulminācijā un Marks atcerējās, ka amatieru teātris kopumā ir cieņā visā pasaulē. Sarāvies čokurā, viņš patiešām apstiprināja, ka ir atrāvies pa olām, ko tiesneši nemaz savādāk nevarēja klasificēt, bet viss tālākais jau ir vēsture...

Ozoliņš tika nodzīts no laukuma un noteikti saņems arī diskvalifikāciju – uz vienu vai vairākām spēlēm, tas būs droši vien čempionāta nolikuma un disciplinārās komisijas jautājums. Taču kopumā jāatzīst – šoreiz Hartigana pauti izrādījās stiprāki par Ozoliņa nerviem. Varbūt izglābtais punkts bija tieši augstāk aprakstīto notikumu iespaidā, jo Dinamo bija spiesti dramatiski pārkārtot savu spēles modeli, bet – varbūt tieši šis incidents neļāva paņemt mums no šī mača vairāk. Jo Ozoliņš laukumā var dot lielāku labumu, nekā sēžot ģērbtuvē. Protams, ja runājam par tādu komandas kapteini, kas laukumā demonstrē raksturu, hokeja noteikumu ietvaros. Arī tad, ja nagi niez kādam ievilkt pa zobiem vai zemākām vietām.