Viņš aizgāja leģendā

„Monreālas komandā „Canadiens” spēlēju ar prieku, jo šeit dievina hokeju. Kanādiešiem tas ir kā dievticība, un mans raksturs ir viņiem līdzīgs”— tā intervijā pēc okeāna pārbraukšanas pauda Sergejs. Viņš 1992. gadā nokļuva hokeja Mekā, vispirms Bostonas Bruins sistēmā, ar augsto drafta 55. numuru. Taču vispirms bija Latvija, Rīga, Imanta, Sporta pils, mūsu PSRS laika otrā meistarkomanda RASMS (tulkojumā: Republikas augstākās sporta meistarības skola), un tad, 1991. gadā, arī pirmās komandas, Dinamo, pamatsastāvs pie trenera Ēvalda Grabovska.

Talantīgo, tikai 16 gadu jaunību sasniegušo puisi ievēroja un uz Dinamo meistaru treniņiem paaicināja vēl Vladimirs Jurzinovs pirms padomju impērijas sabrukuma. Tā bija Dinamo tik izcilā 1988. gada sezona, kad rīdzinieki pēc divdesmit gadu ilgušiem pūliņiem beidzot sasniedza PSRS meistarsacīkšu medaļas – un uzreiz sudraba, finālā par zeltu sīvi piekāpjoties tikai mūžīgajiem čempioniem no CSKA staļļa. Piemērs bija acu priekšā, hokeja aizrautība Dinamo komandā sita augstu vilni – tur sparojās Irbe, Ozoliņš, Kerčs, Beļavskis, Vītoliņš, Ignatjevs – tā bija vide, kurā jauneklim augt un augt. Viņš arī trijos gados izauga – līdz Nacionālajai hokeja līgai, kas bija daudzu mūsu jauno hokejistu, iepriekšējo paaudžu padomju apstākļos nemūžam nesasniedzams sapnis. Tikmēr – brīvestības sākumos—ceļu uz NHL pāri okeānam jau bija ieminis Balderis. Pasaule beidzot ir vaļā, ej, un apliecinies! Par sevi un par to puisi, kas gribēja, varēja, bet netika. Par Latvijas hokeju!

Sergejam gan hokeja un Dzimtenes patriotismu nebija jāmāca. Kaut hokejā ienācis savam laikam pavēlu – „tikai” astoņu gadu vecumā, kad iepriekš uztrenētie vienaudži jau stabili slidoja un prata apieties ar ripu – mazais Serjoga metās cīņā ar visu sirdi. Un prātu. Jo astoņdesmito gadu padomju Rīgā bija tikai divas mākslīgā ledus slidotavas (Sporta pils un Daugavas stadiona pūslis), kuras tika noslogotas teju visu cauru diennakti. Trenējās, kad varēja, nevis tad, kad bērniem un pusaudžiem būtu vēlams. Trenera Pētera Hmeļņicka hokejgrupā uz Sporta pils ledus ik nodarbībā izbira līdz 70 gabaliem knauķu! Tāpēc jau kopš maziem gadiem Žoltiks prata un spēja ievērot dzelžainu režīmu mīļotā hokeja labad. Jo bija brīži, kad iepriekšējais treniņš beidzās pusdivpadsmitos naktī, bet nākamais sākās ar rīta gaismas svīdumu – pulksten septiņos. Turklāt ņemsim vērā, ka ceļš no Sporta pils līdz Imantai nav dažos soļos un minūtēs paveicams. Bet vai tad dusēšana ir tā galvenā? Hokejs taču!

Varbūt izklausās, ka rakstu pēc nodeldētā principa: par aizgājējiem vai nu labu, vai neko. Tad lai saka vēl kāds cits, labs hokeja zinātājs. Kolēģis Jānis Matulis Sergeja Žoltoka fondā ierakstījis:
„Sergejs nekad neaizmirsa, no kurienes viņš nācis, allaž atcerējās savu pirmo treneri Hmeļņicki un prata dalīties ar tiem, kam tas nepieciešams. 1993. gadā, kad viņš nebūt nepelnīja miljonus, ziedoja 1000 dolāru sava trenera Jevgēnija Linkēviča komandai – ledus apmaksai. Sergejam allaž apkārt lipa jaunie un pavisam jaunie hokejisti. Jo viņš nevienam neatteica. Un tāpēc ir loģiski, ka Latvijas Hokeja federācija rīko Sergeja Žoltoka piemiņas turnīru U-20 junioru izlasēm.”

Jauno hokejistu komandas tāpat saistās ar Žoltika pirmajiem lielajiem starptautiskajiem panākumiem. Vēl pirms iziešanas Dinamo pamatsastāvā 1990. gadā viņu uzaicināja uz PSRS jauniešu U-18 izlasi dalībai Eiropas čempionātā. Starptautiskā debija izdevās spoža. Sudraba medaļa, seši vārti, četras piespēles un uzņemšana čempionāta zvaigžņu sešniekā. Tobrīd mūsējais arī tika iezīmēts NHL skautu blociņos. Bet līdz biļetei uz Kanādu nebija jāgaida aicinājumu no NHL – hokeja dzimtenē notika 1991. gada pasaules U-20 meistarsacīkstes ar vēlreiz izcīnītu sudraba medaļu, kuru pēc gada Vācijā NVS (PSRS) izlase pārvērta zeltā – arī ar mūsējā nopelniem. Galu galā – meistaru hokeju viņš spēlēja jau kopš 14 gadu vecuma RASMS pieaugušo meistarkomandā, vienlaikus būdams arī jauniešu komandas kapteinis un rezultatīvākais uzbrucējs. Kādu reizi rīdzinieki savu spēku aizdeva Maskavas kluba biedriem – un Maskavas Dinamo tad izcīnīja PSRS jaunatnes čempionu godu.

Ar 39 spēlēm un četriem gūtiem vārtiem debitējis Rīgas Dinamo, pārbraucis okeānu un tajā krastā pirmo sezonu aizvadījis Bruins fārmklubā Providensā, Žoltoks hokeja svētnīcā NHL vīraku kvēpina kopš 1993. gada, kad Bostons Bruins sastāvā aizvada 24 spēles. Savus pirmos vārtus nacionāļos viņš gūst 1993. gada 18. novembrī pret Sanhozē Sharks, kur būri sargā... Artūrs Irbe. Pasaule ir maza, tomēr rīdzinieki Nacionālajā hokeja līgā katru dienu vis netiekas. Tolaik NHL vēl apgrozas vienīgi Ozoliņš, ambiciozais Znaroks neiztur brūķi un spiests atgriezties Eiropā no slēgtām durvīm.
Trīs zvaigznes Latvijai: Irbe, Žoltoks, Ozoliņš.

Sergejs Žoltoks, kaut stāvēja vienā ierindā, atradās tālu no tiem valsts izlases spēlētājiem, kas Latvijas himnas atskaņošanas laikā puņķojās un spļaudījās, bet spēles laikā trekni mātojās. Vispirms jau viņš bija pilnīgi atsaucīgs Latvijas interesēm, iekļaudamies izlasē ikreiz, kad vien profesionāļa pienākumi un līgums ar klubu to atļāva. Un ja spēlēja, tad arī spēlēja, nevis tikai piedalījās. Žoltoka kontā ir pieci hokeja elites pasaules čempionāti laikā no 1997. līdz 2004. gadam, kuros aizvadītas 30 spēles, gūti 15 vārti un izdarītas 10 piespēles. Izdzīvots līdzi kā panākumiem, tā zudumiem, nopelnīta nedalīta hokeja cienītāju (un ne tikai to) atzinība, nebīstos sacīt: arī mīlestība.

Žoltiks no skata nepavisam neatbilda laju vidū izplatītam priekšstatam par hokejistu: baigā būda, izvirzīts žoklis, un, ko tur slēpt – arī šaura pierīte. Nekā tamlīdzīga! Metru un 83 centimetrus slaids, svarā nedaudz virs 80 kilogramiem, ar rūpīgi koptu bārdiņu viņš vairāk atgādināja musketieri, nevis miesnieku. Pēc spēles stila bija tuvs Balderim, kuru reizumis dēvēja par „hokeja balerīnu”. Gudri apspēlēt, nevis truli sadragāt – tā varētu formulēt Žoltoka dzīvi un cīņu hokejā. Savs funktieris viņam bija vienmēr, un iespējams, ka tāpēc attiecības ar NHL treneriem neveidojās tās labākās. Desmit sezonu laikā, kuras rīdzinieks izcīnīja NHL, viņš mainīja vai tika mainīts uz sešiem klubiem (vēl arī uz citām līgām), aizvadīja tajos 633 spēles, guva 115 vārtus un izdarīja 161 rezultatīvu piespēli. Ne toreiz ne tagad neviens cits Latvijas hokejists šiem sasniegumiem netiek klāt.
Taču rezultatīvāko sezonu zēns no Imantas viņpus okeānam aizvadīja 1996./1997. gada sezonā, kad IHL līgā no Lasvegasas Thunder sakrāja 101 (51+50) rezultativitātes punktu 82 spēlēs. NHL veiksmīgākā izrādījās 1999./2000. gada sezona, kad Monreālas Canadiens sastāvā sakrāti 38 (26+12) rezultativitātes punkti.

Bet tad viņš negaidīti atgriezās iepriecināt Rīgas hokeja draugus. 2004. gada rudenī, notiekot NHL klubu īpašnieku streikam, Sergejs iesaistījās hokejklubā Rīga 2000, un līdzjutēji pamatoti gaidīja hokeja paraugstundas...
Par turpmāko – rindas no Sergeja Žoltoka fonda krājumiem:
„Ar Rīgas kluba formu viņš aizvadīja savu pēdējo spēli 2004. gada 3. novembrī Minskā, Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Sergejam bija svarīgi spēlēt, neskatoties uz todien slikto pašsajūtu, jo spēli klātienē vēroja viņa Minskā dzīvojošais tēvs un citi radinieki. Jau 2003. gadā viņam bija konstatēta sirds aritmija. Izejot pārbaudes gan Amerikā, gan Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā, ārsti tomēr atļāva turpināt spēlēt. Hokejists izlaida septiņas spēles un tad atgriezās uz laukuma, priecīgs, ka ar viņa sirdi viss esot kārtībā un nav iemesla uztraukties.
Neilgi pirms Rīga 2000 un Minskas Dinamo spēles beigām Žoltoks atstāja laukumu un ārstu pavadībā devās uz ģērbtuvēm. Tās viņš nesasniedza: pa ceļam zaudēja samaņu un vairs nepamodās. Ārsti apmēram stundu cīnījās par viņa dzīvību, taču nesekmīgi. Tieši tā aizgāja mūžībā leģendārais hokejists Sergejs Žoltoks.”

Viņš sadega par godu Hokejam, jo ārsti jau mazās dienās izteica bažas par Žoltika sirdi. Bet viņš nevarēja neiet – un aiziet leģendā.

Sergejs Žoltoks

Dzimis 1972. gada 2. decembrī Rīgā, miris 2004. gada 3. novembrī Minskā.
Hokejā kopš 1980. gada, meistaru līmenī kopš 14 gadu jaunības.
Spēlējis RASMS, Rīgas Dinamo, Rīga-Stars, Providensas Bruins, Bostonas Bruins, Otavas Senators, Lasvegasas Thunder, Monreālas Canadiens, Edmontonas Oilers, Minesotas Wild, Našvilas Pedators, HK Rīga 2000.
Latvijas čempions ar RASMS 1990. gadā.
Pasaules čempions junioriem 1992. gadā, vicečempions 1991. gadā. Eiropas jaunatnes meistarsacīkšu sudraba medaļas ieguvējs 1990. gadā.
Stenlija kausa izcīņā ticis līdz ceturtdaļfinālam ar Wild.
Sergeja Žoltoka vārdā ir nosaukta hokeja vidusskola Rīgā.