Tā otrdiena, kas pārāka par piektdienu

Vispirms vērojām hokejmaču Novosibirskā ar Sibirj – un reti kad izdodas skatīt it kā vairākas spēles vienā paņēmienā. Proti, katra mača trešdaļa bija ievērojami atšķirīga no citām, Rīgas Dinamo izspēlēja trīs pavisam dažādas sacensības.
Pirmajā trešdaļā ritēja tāda pelēcīga, konservatīvi akadēmiska darbošanās abu komandu izpildījumā (manā subjektīvā skatījumā). Īpaši satraukties nelika pat rīdzinieku gūtie divi vārti. Ja nu par ko jāsaviļņojas, tad par sibīriešu vienīgo panākumu. Vienpadsmit minūtes Jučers Dinamo vārtos bija bezdarbnieks, bet tad ar pirmo piegājienu – še tev! Māris gan nebija ne nieka vainīgs, tika pieļauta asa piespēle no aizvārtes, un tad zibenīgs Tarasenko šāviens vairs bija tikai paša ambīciju ziņā. Miķeļa Rēdliha fanus priecēja viņa piespēle vārtu guvumam Mārtiņam Karsumam, bet visus līdzjutējus iemidzināja Dinamo šķietami stabilā spēle – kaut laukumā (ne pie vārtiem) Sibirj bija līdzvērtīgs partneris.
Otrajā trešdaļā viss solīdums pačibēja kā nebijis. Sibirj, kā no jauna piedzimis, spaidīja viesus brīžiem jau pavisam nepieklājīgi. Rautakallio noņēma Jučeru – nedrīkst pieļaut jaunā un talantīgā vārtsarga morālu sagrāvi – taču šajā reizē arī Holts nebija glābējs. No 2:0 uz 2:4 nošļuka rīdzinieki, aizvadot gandrīz vai vissliktāko trešdaļu līdzšinējā sezonā. Jā, var atcerēties Sprukta, Luceniusa, Sotnieka randiņus ar Austrijas izlases vārtsargu Sibirj būrī, bet ko tas līdz, ja sausā atlikuma nav ne tik, cik melns aiz naga.
Trešajā trešdaļā gribējās izberzēt acis, lai noticētu redzamajam: Rīgas Dinamo vecajās formās šķita ietērpusies gluži jauna komanda. Lai arī sākumā tiek zaudēti vēl vieni vārti, rīdzinieki 2:5 nevērtēja kā bezceri, bet turpināja un turpināja uzbrukt, atbāžot atpakaļ mājniekiem visas otrā trešdaļā priekšā liktās kājas. Lai sajēgtu, kas notiek, Sibirj visai neparasti trešdaļas vidū spiests ņemt taimautu – brīdi pēc tam, kad Ozoliņš guvis savus šīs spēles otros vārtus. Mājnieki, savu skatītāju atbalstīti, aizvien izmisīgāk turas pie divu vārtu pārsvara, un izmisums rentējas. Bet... no mana, skatītāja viedokļa, ak kā derēja izlīdzinājums, pagarinājums un tad galīgā uzvara bullīšos. Kas tas būtu par scenāriju, kas par emocijām! Bet dabā notiek tā: pēdējās minūtēs steiga nav mūsu glābēja, Holtu noņemt nav jēgas, paliek 3:5, un apziņa, ka nevar mūžīgi raustīt Likteni aiz ūsām. Līdz šim taču bija piecas uzvaras pēc kārtas! Gan jau būs vēl – ja spēlēsim, kā trešajā trešdaļā.

Un tad nomāc tādas kā bažas: vai hokejistu neveiksme maģiski neiespaidos vakara basketbolu Rīgā un Ventspilī? Vai tikai otrdiena – iepretī piektdienai – nebūs nacionālā sporta sēru diena?
Taču Vefiņš mani uzjautrina jau pirms spēles. Mans čomaks vinnējis kādu kluba izsludinātu skatītāju konkursu, un viņam bez diviem ielūgumiem uz maču apsolīta arī ekskluzīva (ārkārtēja) balva. Kad tā tiek izsniegta, tad izrādās: VEF Rīga zīmols rotā vienu veselu prezervatīvu. Nav saprātīgi – ja ņemam vērā Latvijas katastrofālo demogrāfisko situāciju ar mazumā ejošo bērniņu pataisīšanu. Bet gan jau čomaks ekskluzīvo prežuku prasti nenodrillēs, toties turēs goda vietā aiz vitrīnas stikliem.
Lustīgais garastāvoklis nezūd arī basketbolu vērojot. Vefiņam pretī par Eiropas kausu nākušais Francijas Šolē mazpilsētas klubs izrādās ātra, taču necik gudra komanda, kuru var apspēlēt ar prātu un mača stratēģiju. Sākumā mūsu palēnā gudrība piekāpjas franču steigai, zaudējam arī grozu – līdz, piektdienas spēles atmiņās, saņemas Keins un Kavalausks. Pirmo ātro uzbrukumu VEF padara tikai 12. minūtē ar Janičenoka centieniem (Keins izcīna bumbu, Miledžs – izdara tālu piespēli: skaisti!), tomēr līdzīgai spēlei pagaidām pietiek. Kā iepriecinājums paliek arī Bertāna gājiens: izmet, pats savāc atlecošo bumbu, iemet pret aizsardzību un vēl iegūst soda metienu. Tomēr pirmais puslaiks liek gaidīt vēl ko labāku, jo ir četru punktu deficīts.
Pārtraukumā komentētāji starp gudrām basketboldomām atkal palaiž kādu jociņu, par ko paši gardi pasmīn. Tie joki gudrīšiem gan izdodas gluži bērnudārza sagatavošanas grupas līmenī, mana mazmeita par tādiem sen vairs nesmejas. Tad jau es arī – ne.
Vēlāk komandas kapteinis Sandis Valters atzīs, ka otro puslaiku Vefiņš nospēlējis jau kā sadarbīga, vienota komanda. Tā patiešām notiek, kad franču rosībai pretī tiek likta pārdomāta darbība abos laukuma galos (arī aizsardzībā!). VEF atkal neiet trīspunktnieki – ja nemaldos, Miledžs pirmo iemet tikai otrajā puslaikā, taču izrādās, ka ar prātu un aizrautību (kas tā patīk skatītājiem, kuri nu jau sāk pacelt balsis savējo labā) var sameklēt laimi pat groza tuvumā. Panācis astoņu punktu pārākumu pēc trešās ceturtdaļas, Vefiņš to dubulto spēles beigās uz 16. Būtu vēl, ja tiesneši atzītu Janičenoka varējumu pēdējā sekundē – un kas tagad būs, ja pie smalkiem beigu rēķiniem tās divas acis pietrūks?
Keins un Kavalausks arī šo spēli aizvadīja aktīvi un atraktīvi. Keinam vispār ir reize, kad emocionāliem līdzjutējiem pat skaitļi priecē skatu: 11 punkti, 6 atlēcošās bumbas, 5 rezultatīvas piespēles, 5 pārtvertas bumbas. Kavalauskam 13+8.
Īpaša runa par pamatcentru Simsu. Kā tikai Kurtnejs nav bārts un apsaukāts: fiziski pavājš, nepietiekami enerģisks. Neprecīzs, dumjš un aizsardzībā slinks. Bet... kad jānoslēdz rēķini, tad nezin kā un kāpēc Simss allaž ir rezultāta taisītāju saraksta galvgalā. Arī šoreiz: 19 punkti un 9 atlēcošās bumbas. Pāris bliezieni no augšas. Viela pārdomām tiem, kam interesē vien basketbola skaistums.

Ventspilī turieniešu spēle Izaicinājuma kausā pret Ukrainas Južnijas pilsētas Khimik sākas un beidzas ātrāk, nekā Rīgas mačs, taču Arēnā par ventiņu panākumu noklusē. Varbūt tāpēc, ka bargos, ārzemniekiem piespeķotos sāncenšus kurzemnieki ir sagrāvuši vēl niknāk, nekā rīdzinieki savus—ar 81:55? Južnijā tika piedzīvota rūgta sakāve ar 67 pret to pašu 81. Bet savā laukumā BK Ventspils norevanšējas, visu padara kā pēc notīm, pārsvaru iekrājot pakāpeniski, pa ceturtdaļām, minimāli zaudējot vien trešajā cēlienā. Toties ceturto Ventspils uzveic ar teicamo 21:7, ķīmiķi ir galīgi noķīmiķojušies, bet nekas viņiem neizdodas. Līderis Makgijs un treneris Russo jau trešajā ceturtdaļā sāk uzvesties ne kā sportisti, bet gan kaprīzas primabalerīnas. Ja paši nevar iemest, tad vainojami tiesneši, skatītāji, laika apstākļi un kartupeļu cenas tirgū. Skatītājiem tādas pretinieku vājuma izpausmes ir kā šūnu medus uz mēlēm, kuras skaļi gavilē par savējiem.
Bet... Vai tikai Ventspils sporta centrs nav izbūvēts pārāk izšķērdīgā plašumā? Jo pat uz Izaicinājuma kausa līdera viesizrādēm Jūras Vārtu pilsētā tribīnēs rēgojas daudzas neaizņemtas sēdvietas. Kā būs tagad, kad par līderiem pakāpušies Ventspils basketbolisti?
Atkal ļoti patika Mārtiņš Meiers. Atzīšos, ir tāda vājība: priecāties par basketbolistiem, kuri lieliski pārvalda un estētiski paveic sporta sasprindzinātās kustības. Kādi bija Bruno Drāke, Kārlis Strēlis, Maigonis Valdmanis, Gundars Vētra, Valdis Valters... Bagatskim, kurš krāj motivētus un meistarīgus jauniešus Latvijas valstskomandai, der ielūkoties Mārtiņam acīs – varbūt, ka deg.

Abas Latvijas līderkomandas ir teicami nospēlējušas aizsardzībā, Rīgā pieļaujot vien 53 punktus savā grozā, bet Ventspilī – 55. Kā Rīgā, tā Ventspilī sāncenši pēdējā ceturtdaļā iespēja tikai 7 acis. Šķiet apgūta aksioma: labs basketbols sākas no aizsardzības. Ar to arī izvadām Latvijas labākās basketbola komandas izbraukumos...