Pirms 84 gadiem "Centenario" stadionā...

Bez Urugvajas uz pirmā pasaules čempionāta sarīkošanu pretendēja Itālija, Zviedrija, Spānija un Nīderlande, taču priekšroka tika atdota Urugvajai - gan tāpēc, ka valsts svinēja savas neatkarības 100. gadadienu, gan tāpēc, ka Urugvajas izlase bija 1928. gada olimpiskā čempione un tajā laikā līdz ar to praktiski spēcīgākā komanda pasaulē, gan tāpēc, ka urugvajieši apsolīja uzcelt jaunu, modernu un milzīgu stadionu " Centanario" (to viņi pabeidza tikai piecas dienas pirms turnīra sākuma, jo celtniecības darbus aizkavēja lietusgāzes), kā arī samazināt visu komandu izdevumus turnīra laikā. Pārējie pretendenti atsauca savas kandidatūras.
Trofeju čempioniem - Uzvaras dievieti jeb Zelta dievieti - izgatavoja skulptors no Francijas Abels Laflērs.
Pirmajā pasaules čempionātā futbolā jeb Pasaules kausa izcīņā piedalījās tikai 13 komandas, turklāt vairāk nekā puse (astoņas) no tām pārstāvēja Dienvidameriku un Ziemeļameriku - Argentīna, Brazīlija, Bolīvija, Čīle, Meksika, Paragvaja, Peru un ASV. Eiropas valstu izlasēm ceļojums uz Dienvidameriku pāri Atlantijas okeānam bija gan dārgs, gan ilgs (vienīgais transporta līdzeklis, ar kuru varēja šķērsot okeānu, tolaik bija kuģis). Neviena no Eiropas valstu izlasēm laicīgi nemaz neiesniedza pieteikumu un tikai FIFA prezidenta Žila Rimē iejaukšanās neatstāja pirmo pasaules čempionātu futbolā bez Vecā kontinenta komandām - pāri Atlantijas okeānam devās Francija, Beļģija, Rumānija un Dienvidslāvija.
Pirmās divas turnīra spēles sākās vienlaicīgi - Francija tikās ar Meksiku, bet ASV ar Beļģiju. Pirmos vārtus pasaules čempionātu vēsturē guva francūzis Lusjēns Lorāns (4:1 Francijas labā), bet amerikāņu vārtsargs Džimijs Daglass kļuva par pirmo, kas ne reizes neielaida bumbu savos vārtos (ASV uzvarēja ar 3:0).
Savās grupās uzvarēja un pusfinālā iekļuva Argentīna, Urugvaja, ASV un Dienvidslāvija. Abi pusfināli beidzās ar rezultātu 6:1 - urugvajieši pārspēja dienvidslāvus, bet argentīnieši amerikāņus.
Pirms finālmača, ko tiesāja beļģis Džons (Žans) Langenuss, sanāca neliela nesaprašanās - pretinieki nespēja vienoties, ar kuru bumbu spēlēt, jo katra komanda piedāvāja savējo. Langenuss atrada izeju - pirmo puslaiku komandas spēlēja ar argentīniešu bumbu, bet otro - ar urugvajiešu bumbu.
Fināla rīkotāji jau 12. minūtē guva vārtus (Pablo Dorado), taču līdz pārtraukumam argentīnieši ar savu bumbu divreiz pārspēja mājinieku vārtsargu (Karloss Puselje un Giljermo Stabile) - 1:2. Pedro Sea 57. minūtē panāca 2:2, Santoss Iriarte 68. minūtē - 3:2, bet punktu 89. minūtē pielika Ektors Kasto - 4:2. Urugvaja kļuva par pirmo pasaules čempioni futbolā.
Pašreiz dzīvs vairs nav neviens no pirmā finālmača dalībniekiem. Pēdējais no viņiem - argentīnietis Fransisko Varaljo - nomira 2010. gada 30. augustā 100 gadu vecumā.
Par pirmā pasaules čempionāta rezultatīvāko spēlētāju ar 8 vārtiem kļuva Giljermo Stabile, 5 vārti - urugvajieša Pedro Sea rēķinā. Pavisam vārtus guva 35 spēlētāji, bet viens no viņiem ieraidīja bumbu gan pretinieku, gan arī savas komandas vārtos (čīlietis Manuels Rosass). Caurmērā vienā spēlē tika gūti 3,9 vārti, bet 18 spēles kopā apmeklēja 590 544 skatītāji, kas ir caurmērā 32 808 skatītāji vienā mačā.