Reiz bija... Kad atkal būs?

Zem sarkanā padomju karoga Latvijas sportisti izcīnījuši gandrīz 40 olimpiskās medaļas dažādos komandu sporta veidos, startējot kopā ar citu PSRS republiku pārstāvjiem. Tikai vienu reizi medaļas sasniedza simtprocentīga Latvijas komanda — 1980. gadā Maskavā airēšanas sacensībās sudrabu izcīnīja četrinieks ar stūrmani — Artūrs Garonskis, Dzintars Krišjānis, Dimants Krišjānis, Žoržs Tikmers, kā arī stūresvīrs Juris Bērziņš. Tik daudz latviešu vienlaikus uz olimpiskā pjedestāla stāvēja pirmo un joprojām pēdējo reizi. Kā tas notika?

Vēsturisko ekipāžu izveidoja un līdz olimpiskajām medaļām aizvadīja treneris Rolands Sproģis. 1968. gadā viņa sagatavotais pārairu četrinieks — Elmārs Rubīns, Guntis Niedra, Vitolds Barkāns un pēdējā brīdī saslimušā Anda Priedīša vietā iekļautais ļeņingradietis Pāvels Iļjičovs — pēc pirmajām vietām sezonas lielākajās regatēs Mehiko spēlēs neiekļuva finālā. No pirmās neveiksmīgās olimpiskās pieredzes trenera pūrā palika ideja par oriģinālu airēšanas tehniku un sapnis par medaļām paša sagatavotai ekipāžai. Tādu viņš sāka veidot 1972. gadā, apbraukādams skolas visā Latvijā.
Iesākumā Sproģis gribējis izveidot astoņnieku, kas startētu airēšanas visprestižākajā klasē. 1975. gadā viņa sapulcētā komanda uzvarējusi PSRS junioru čempionātā, pierādīdama, ka Sproģis ir uz pareizā ceļa. No citām komandām jaunie latvieši atšķīrušies ar īpatnēju airēšanas tehniku. Pētīdams, kā darbojas airēšanā tolaik ļoti stiprie austrumvācieši, Sproģis uzķēris, ka īrienā var likt lietā ne tikai pliku spēku, bet arī visu sportista svaru, un pratis īpatnējo tehniku iemācīt audzēkņiem. Taču nacionālas komandas panākumi PSRS izlases treneriem bijis kā dadzis acīs. Pirms pasaules junioru čempionāta trim puišiem neļāva izbraukt uz ārzemēm, viņu vietā iesēdināja maskaviešus un ekipāža cerētā zelta vietā saņēma bronzu. Sproģis ideju par astoņnieku gan klusībā lolojis vēl vairākus gadus, taču praksē raudzījis glābt, kas glābjams, pārorientējoties uz mazāku klasi. Arī tāpēc, ka ne visi astoņi spēcīgie juniori varēja savu spēku apliecināta arī pieaugušo konkurencē.

1972. gada rudenī pirmajā nodarbībā piedalījušies vairāk nekā 100 puiši. Līdz nākamai vasarai izturējusi apmēram puse. Līdz PSRS izlasei no šī «iesaukuma» tika divi — Žoržs Tikmers un Dzintars Krišjānis. «Žoržs bija pats vārgākais no tā simta. Sākumā 40 kilogramus uz krūtīm nevarēja pacelt. Vienīgi — spītīgs bija. Un vispārliecinošāk pierādīja, ka ar prātu un tehniku var braukt ātrāk, nekā ar pliku spēku,» pēcāk atcerējās R.Sproģis. «Žoriku cienījām par to, ka viņš bija viens no labākajiem aizairētājiem pasaulē — ar pakausi juta partnerus — un viņš bija labs diplomāts,» partneri pēc gadiem raksturoja Dimants Krišjānis. Dzintaram Krišjānim pūrā nācis peldēšanas nodarbībās iegūtais rūdījums un vecāku iepotētā sporta mīlestība.
1976.gadā Sproģa komandai pievienojies Arturs Garonskis, kurš jau bija paguvis kļūt par pasaules junioru čempionu divniekā. Pēc Monreālas olimpiskajām spēlēm PSRS izlasē sākās lielas pārmaiņas, un jaunajiem pavērušās labas iespējas izsisties. Vajadzējis «tikai» izturēt milzīgās slodzes treniņos un nepārtraukto konkurenci ar citu PSRS airēšanas centru komandām. «Kad Sproģis mani iesēdināja pie Žorža, Dzintara un Andra Stiģa, mūsu četrinieks sāka braukt jūtami ātrāk par konkurentiem un pirmo reizi tikām uz pasaules čempionātu,» atcerējās Arturs Garonskis.

Ap to laiku par neiztrūkstošu jaunās ekipāžas dalībnieku bija kļuvis stūrmanis Juris Bērziņš. Viņš bijis ideāli piemērots šim amatam, jo svēris pat mazliet mazāk par noteikumos pieprasītajiem 50 kilogramiem. Ar gados vecākā kolēģa tiesībām augumā nelielais vīrelis nekautrējies komandēt partnerus arī uz sauszemes, uzdodams toni nopietnam darbam.
«Juris bija tāds kā starpposms starp komandu un treneri, jo darbs bija smags un mūsu attiecības ne vienmēr bija saulainais,» stūrmaņa lomu raksturo Tikmers. «Laivā viņa pozīcija nebija apskaužama — treniņos stundām ilgi jāguļ slapjumā, jādiktē temps un noteikti jāstūrē pa taisnāko ceļu, jo par katru izmesto līkumu mēs uz viņu bļāvām.»
Vīri atceras, ka ekipāžai lieti noderējusi Bērziņa inženiera izglītība, jo stūrmanis daudz darījis, sagatavodams laivu. Vēl viņš bijis labs zibensnovedējs un kolēģu joku objekts. «Ja Jurim gadījās kāds kilograms klāt pie svara, nedevām viņam ēst. Viņš bija jautrs vīrs. Stūrmaņiem fiziskajos treniņos nebija jāpiedalās, režīms nebija jāievēro tik stingri, kā citiem, un gadījās, ka pēc jautri pavadīta vakara Bērziņš nākamajā dienā laivā iemiga,»—tādas Dimanta Krišjāņa atmiņas.

1977. gadā latviešu kvartets (pareizāk gan — kvintets) pirmo reizi ticis uz pasaules čempionātu, taču cerēto medaļu vietā palicis ceturtais. Vai nu pie vainas bijusi jauniešu iedragātā pašapziņa, vai kādi citi iemesli, taču nākamajā sezonā rezultāti iestiguši. Vienubrīd komanda nonākusi uz izjukšanas robežas, taču pēc asas sarunas ar treneri vienojušies vēl gadu pastrādāt kopā. Un sameklēt aizvietotāju Andrim Stiģim, kurš trenerim šķitis vājāks par partneriem.
Pēc dažiem neveiksmīgiem eksperimentiem par savējo šajā sabiedrībā kļuvis Dimants Krišjānis, kurš gan vietu esot izcīnījis bez vecākā brāļa protekcijas, darbos pierādot savu iederību. Laikrakstā Diena pēc daudziem gadiem Dimants atcerējās «Kad Mingečauras nometnē jau pirmajā braucienā dabūju pamatīgas tulznas un uzvilku cimdus, krievi smējās — re, kāds banāns atbraucis. Bet es noturējos. Slodzes gan bija drausmīgas, un darījām arī visādas bezjēdzīgas lietas. Piemēram, skriešanas tests trīs kilometru distancē mums bija tāds pats kā PSRS izlases futbolistiem. Kaut kādi ūdensgalvas no medicīnas un bioloģijas institūtiem taisīja disertācijas par cilvēka spējām, un mēs bijām eksperimentālie trusīši. Reiz velotrenažieri vajadzēja mīt, kamēr zaļš gar acīm. Izturēju līdz pulsam 207 sitieni minūtē un atslēdzos — mani nocēla.»

Sakostiem zobiem darboties bija vērts — 1979. gadā latviešu četrinieks sasniedza Krilatskas airēšanas kanāla rekordu, kas palika nepārspēts gadus desmit un Lucernas regatē apsteidza pasaules čempionus austrumvāciešus. Tiesa, sezonas otrajā pusē sportiskā forma gājusi uz leju, un pasaules čempionātā vācieši revanšējušies, PSRS laivai atstādami sudrabu. Tikmera četrinieks — airēšanā ekipāžas pieņemts dēvēt aizairētāja vārdā — joprojām bija labākais Padomju Savienībā, taču latviešu palikšana bez pasaules zelta spārnoja konkurentu cerības un deva pamatu dzīt dažādas intrigas.
Žoržs Tikmers: «Olimpiskā 1980. gada sākumā mūsu laivu klasē tika radīta liela iekšējā konkurence. Izlasē bija četras ekipāžas, gatavojās arī laivas, kuras bija tuvu tai — bruņoto spēku, arodbiedrību izlases, vēl citi. Dienu dienā, stundu stundā mums bija vēl un vēlreiz jāapliecina savs pārākums visās pārbaudes sacensībās un testos. Tas notika visu sezonu, izraisot milzīgu psiholoģisku un fizisku pārslodzi. Nevaru apgalvot, ka mūs speciāli centās izspiest no PSRS izlases, taču arī neradīja iespēju mērķtiecīgi gatavoties pašām spēlēm. Ja būtu gadījusies kāda kļūme, tā tiktu izmantota, lai mūsu komandu norakstītu. Sportiskās formas virsotni mums vajadzēja sasniegt divus mēnešus pirms olimpiskajām sacensībām — uz izšķirīgajiem atlases mačiem. Starplaiks nederēja ne atpūtai un jaunas virsotnes sasniegšanai, nedz arī jau iegūtās sportiskās formas saglabāšanai. Ne šis, ne tas. Divi mēneši tika samuļļāti.»

Olimpiskās spēles latviešiem sākušās ar pārēšanos olimpiskā ciemata ēdnīcā. «No pārpilnības apstulbām un pirmās dienas tā nopietnāk paēdām,» atceras Tikmers. «Priekšbraucienā viss šķita kārtībā, temps it kā bija, bet no VDR ekipāžas dabūjām iekšā vienos vārtos. Pēc finiša Sproģis aizdzina uz svariem un izrādījās, ka katram divarpus kilogrami klāt. Treneris izrāva mūs no olimpiskā ciemata ēstūža un aizveda uz bāzi netālu no Maskavas. Divās dienās līdz pusfinālam viss atkal bija kārtībā.»
Pirms finālbrauciena treneris Sproģis piegodinājis censties pārsteigt vāciešus ar varenu starta rāvienu. Ja izdotos, varētu cerēt uz psiholoģisku pārsvaru. Latvijas fabrikā «Dzintars» savējiem ar īpašu mīlestību taisītā laiva sākumā patiesi aizlidojusi visiem pa priekšu un trīs ceturtdaļas distances Tikmera komanda bijusi līdere. «Paspēju nodomāt, ka esmu olimpiskais čempions, kad pēkšņi kļuva ļoti grūti airēt, bet friči sāka savu slaveno finiša spurtu,» atcerējās Dimants Krišjānis.
Neklātienē viņu gan palaboja treneris Sproģis — izrādās, vācieši spējuši saglabāt uzņemto ritmu un ātrumu, kamēr visiem citiem sacensoņiem, latviešus ieskaitot, tas strauji samazinājies.
«Pietrūka spēka. Nedaudz, bet tomēr mūs psiholoģiski ietekmēja arī sānu vējš un ne pati labākā celiņu izloze. Tā summējās lielas un sīkas lietas, kas galu galā nozīmēja «tikai» olimpisko sudrabu. Rūgtums palicis, jo togad tiešām varējām vairāk…» teica Žoržs Tikmers.
«Pēc finiša ap sirdi bija bēdīgi — tik ilgi bijām vadībā, bet... Tikai Rīgā pēc sirsnīgās sagaidīšanas sapratām, ka kaut kas labs tomēr ir izdarīts,» rezumēja Arturs Garonskis.