Maijpuķīšu laikā hokejisti nesnauž

Pagājušā pirmdiena Latvijas hokejā bija ar smaku – Kirovs palaida visus pa vējam, kas kopumā nav nekas ārkārtējs. Tostarp, nesagaidījis, kāpēc viņa padzītie neko nesaka par šāvieniem mugurā, federācijas prezidents nolēma, ka kaut kas viņam ir jāsaka. „Ja jūs zinātu, cik viņš paprasīja par savu darbu izlasē...” Tas bija būtiskākais un diemžēl vienīgais teikums, kas no Lipmana puses raksturoja nu jau bijušā izlases menedžera Sanda Ozoliņa darbu valstsvienībā. Par citām menedžera kvalitātēm vai darba spējām LHF galva negribēja runāt, jo tas viņam nebija interesanti. Nu, piemēram, ko teikt par tādu Ozoliņa lūgumu Lipmanam – sak, Kirov, ja esmu palicis federācijai parādā, noteikti atdošu, lai federācijas grāmatvede uztaisa aprēķinu. Tā kā šīs bija pirmais gadījums, kad kāds Lipmanam nevis prasīja, bet gan gribēja atdot naudu, Kirova cietais disks nobira... Tāpēc arī pie izlases uzvēdījušo jaunā trenera kandidatūras vēsmu, Kirovs nevis vienkārši izmantoja, kā jau augstas klases žonglierim pieklājas, bet visai rupjā formā noliedza. Kurš šādas baumas ir palaidis? – vaicāja Lipmans, pēc tam, kad viņam lūdza precizēt – vai tā ir taisnība, ka jaunais izlases treneris būs Krikunovs? Tostarp nākamajam izlases kandidātam noteikti jāpatur prātā kāda atziņa no šī pavasara – neprasīt samaksu par savu darbu... Jo prasi vai vēlies, ko gribi, Kirovs beigās vienalga kūkos kā bada dzeguze.

Nauda iekavās bija arī Jāņa Sprukta gadījumā, kad viņš pēc sezonas sāka darba meklējumus brīvajā hokeja tirgū. Rīgas Dinamo menedžeris Normunds Sējējs uzreiz pateica, ka neko lielāku kā jau bija, viņš Jankam nemaksās. Tas ļāva nojaust, ka Spruktam kabatā ir jābūt labām kārtīm, vai nu – Sējējs gana daudz zina un saprot, ko tāds spēlētājs gan KHL apritē, gan Eiropā būtu vērts. Pats Sprukts sarunās ar presi minēja ne tikai KHL klubu intereses, ko varēja uzskatīt par flirtu ar iespējām, taču nepalika skaidrs – vai tā ir savas cenas slīpēšana, vai tomēr kaut kas taustāms ar tālejošām sekām. Brīdī, kad tirgū parādījās ziņa, ka Sprukts teju, teju parakstīs līgumu ar Jaroslavļu, šķita, ka Jānis ir pie vietas. Tas nebija blefs, viņam bija labs piedāvājums no Lokomotiv, taču – pēc tam kaut kas noplīsa. Visticamāk stāsts ir par pauzi, ko izturēja viena vai otra puse. Nav izslēgta hokejista apetīte, kas parasti rodas ēdot... Gan jau arī citiem mūsu hokeja puikiem ir zināms Dārziņa jaunā līguma cipars – sak, kurš šajos laikos nesapņo kļūt par miljonāru. Tomēr ticamākā versija ir klubu vienošanās. Par šādu karteli aizdomājos, kad Sprukts parakstīja līgumu ar Rīgu. Ja Sējējs bija palicis savās piedāvājumā ciets, tad Jānis faktiski paņēma, ko viņam deva, nevis to, ko viņš lūdz vai gribēja. Arī līgums uz vienu sezonu norāda, ka šī versija ir ticama. Ja Sprukts atgriežas Dinamo kreklā, tad viņš ir izvēlējies zīli rokā... Droši vien, ka medņus (citus klubus) nekur nemanīja, bet tas jau ir trumpis Normunda pusē, kad būs tirgošanās ar citiem – sak, beidziet stāstīt pasakas, nevienam jūs neesat Eiropā vajadzīgi, bet par Krieviju es parūpēšos...

KHL drafts joprojām ir viena no lielākajām mīklām šīs līgas pastāvēšanas vēsturē. Krievi turpina ākstīties pakaļ amīšiem un kanādiešiem, taisa cepures un kreklus ar kluba logo un pasniedz tās izvēlētājiem jaunajiem spēlētājiem. Nav gan skaidrs, kāpēc, pie pastāvošās sporta skolu sistēmas, kāda Krievijā joprojām valda, nevar vienkārši noslēgt ilgtermiņa līgumus ar talantīgajiem hokejistiem, taču – ne par to... Rīgas Dinamo aktivitātes šajā pasākumā beidzās ar Teodora Bļugera un Toma Andersona izvēli. Vēl mūsu grozā tika iemests kāds soms un amerikānis, taču uzmanību pievērsa Zemgusa Girgensona nokļūšana CSKA apritē. Kāpēc mēs vienu no saviem jaunās paaudzes talantiem atstājām krieviem? Nekā pārsteidzoša – maskaviešiem pirms mūsu pirmās rokas, bija vairākas izvēles, tāpēc viņi ar gudru ziņu piecirta. Sak, ja kādreiz Rīgai vajadzēs savu tautieti, lūkosim – ko paņemt pretī... Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka vismaz nākamos četrus vai piecus gadus Girgensonu mēs Eiropā (arī KHL) neredzēsim. Kamēr viņš nebūs ticis skaidrībā ar savu nākotni Ziemeļamerikā, nekādi citi karjeras pagriezieni no šī hokejista puses nebūs. Šoreiz mums bija rokas par īsām, taču – pašam hokejistam no tā nekas slikts nav. Gluži par cirku KHL draftu nevar saukt. Nu, vismaz tādā nozīmē, lai pasaules hokeja speciālisti, aģenti, skauti un izlūki to ignorētu. Viņi kaut vai intereses dzīti izpētīs šo sarakstu un padomās, ka pēdējos nīkuļus jau neviens šajā listē nesmērē iekšā. Piemēram, Girgensonam ir divdesmit astotais numurs kopējā katlā, par viņu četras vietas augstāk ticis nu jau slavenā somu hokeja triku meistara Mikaela Granlunda jaunākais brālis Markus... Neatstāj sajūta, ka KHL drafts īstenībā ir labs PR (sabiedrisko attiecību) instruments, kas jauno hokejistu autobiogrāfijās atstāj pēdas un pie gadījuma noder. Piekritīsiet – ja slavenais CSKA tevi noskata, tad tam ir nozīme arī Amerikā. Nav pat svarīgi, ko viņi ar to visu var iesākt.

Te rodas jautājums, kāpēc Rīgas Dinamo pa vidu savējiem šajā draftā ņem arī kaut kādus mistiskus somus, zviedrus, tagad – arī amerikāņus. Nu, labi – ja viņi arī nav mistiski, tad piekritīsiet – cerība, ka kādu dienu šie kadri nokļūs līdz mūsu Doma laukumam vai sliktākajā gadījumā - Mad House - ir visai neliela. Atbilde ir tuvāk jau pieminētajam kluba PR vai tēla jautājumam, kas neizbēgami ļauj Rīgai iegūt dažāda lieluma handikapus vai priekšrocības hokeja tirgos, kas mūs interesē. Kā redzams no darbiem, tā ir Austrumeiropa, Skandināvija un Ziemeļamerikas zemākās līgas. Izskatās, ka līdz ar trenera maiņu, uzsvari šajā starpsezonā novirzās uz Ziemeļu valstu pusi. Zviedra Fredrika Varga parakstīšanu var uzskatīt par šīs tendences labu aizsākumu. Turklāt, vai tas ir kāds brīnums, ka Varga aģents ir Mika...Rautakalio? Jā, jā – Rīgas Dinamo jaunā galvenā trenera dēls. Ar viņa rokām tas nebūs pēdējais sūtījums, ko saņemsim no Somijas vai Zviedrijas hokeja apcirkņiem un tas ir normāli. Līgums ar treneri nāk komplektā ar dažādiem reveransiem, kas jāizmanto. Šuplers taču to prata izmantot, kāpēc domāt, ka somi glupāki? Turklāt, ja ir labs materiāls, zobi nesāpēs ne klubam, ne līdzjutējiem.