Latvijas basketbola niknākais draugs

Aleksandrs Jakova dēls Gomeļskis, uz Rīgu 1954. gadā bija atsteidzies no Ļeņingradas - lai glābtos no izsūtīšanas uz Kaļiņingradu, kurp viņu norīkoja pēc fizkultūras institūta pabeigšanas. Pētera pilsētā, kur viņš piedalījās pie kādas sieviešu komandas trenēšanas, viņam vieta neatradās. Turklāt - kas gan basketbola kartē ir kaut kāds krievu armijas lēģeris bijušajā Kēnigsbergā un kas - basketbola pilsēta Rīga?
Par laimi atbraucējam, situācija izrādījās viņam labvēlīga - un tā 26 gadu vecumā pie mums, Rīgas ASK komandā, uzreiz kļūstot par galveno treneri, savu augšupeju sāka viens no lielākajiem basketbola avantūristiem.

Aleksandrs Gomeļskis dzimis Ļeņingradā, represēta dzērāja virsnieka ģimenē. Tēvs sēdēja lēģerī, māte viena centās izvilkt ģimeni. Saša skolā mācījās slikti, tika uzskatīts par neglābjamu huligānu. Kā jau tādam klājas, pinās ar sliktajiem puikām pavārtēs. Kazi, būtu galīgi nogājis no grauda, ja nepagadījies treneris Novožilovs, kurš huligānam teica tā: “Ja atmetīsi pīpēšanu un to bandu, tad laidīšu tevi uz basketbola treniņiem”. Zēnam tā spēle iepatikās no pirmā skata, mīlestības dēļ viņš patiesi pārvarēja savus sliktos ieradumus. Viena bēda – Saša bija sīks augumā ne tikai basketbolam, pat sadzīvē visi skatījās viņam pāri. Tāpēc centās desmitkārt vairāk par treniņbiedriem, palika sporta zālē pa naktīm, meta pa grozu līdz ģībonim. Turpat arī nakšņoja. Un 1952. gadā bija sasniedzis patiesi labu sportisko formu, cerēja iekļūt PSRS olimpiskajā izlasē. Taču uz to aizsarga vietu paņēma citu – kas bija centimetrus 20 garāks, kaut basketbola prasmē vājāks. Gomeļskis bija spējis izaugt tikai līdz 167 centimetriem…
“Treneris Spandarjans toreiz man pateica: “Kur tu, Šurik, spraucies ar savu augumiņu? Aizmirsti to visu…”. Pēc tādas pļaukas es nolēmu: lai paliktu lielajā basketbolā, man jākļūst par lielu treneri. Un es par to arī kļuvu, nomainot Spandarjanu PSRS izlases galvenā trenera postenī. Vot tā!”
Saša pilnveidojās kā militārā fizkultūras institūta students – labi apzinoties militārista karjeras iespējas padomju apstākļos (vēlāk uzdienēja līdz pat pulkvedim). Taču karadienestā nav izvēles – jābrauc tur, kur tevi norīko. Tā jaunākais leitnants Aleksandrs Gomeļskis posās uz Kaļiņingradu, bet prata aizķerties eiropejiskajā Rīgā…

Vai tad latviešiem pašiem savu basketbola zinātāju bija tāds trūkums, ka svešinieks «atnāca, ieraudzīja un iesēdās»? Alfrēds Krauklis, Augusts Raubens, Maigonis Geistards un daudzi citi sevi bija pārpārēm apliecinājuši gan darbā ar jauniešiem, gan vadot Latvijas (PSR) komandas dažādās draudzības un turnīru sacensībās arī ārpus Latvijas - bet ne soli tālāk par PSRS robežu. Būtība slēpās ASK statusā. Okupantu armijas komandu, kaut arī tikai no tautiešiem sastāvošu, vadīt neviens latviešu basketbola patriots lāgā negribēja. Arī spēlētāji, tiklīdz dienesta laiks bija garām, steidzās prom uz Rīgas «Spartaku». Jāteic, apgāde pirms Gomeļska Rīgas armijniekiem bija gaužām vārga - lāgā neiznāca, ko paēst.
1953. gada PSRS meistarsacīkstēs ASK uz laiku angažēja «Spartaka» vadītāju Kraukli. «Vecā» vadībā tika izcīnīta 4. vieta - līdz tam latviešiem padomijā visaugstākā - tomēr Alfrēds pēc padarīta darba naski posās atpakaļ uz savu «Spartaku». Un tad brīvajā vietā kā no gaisa nokrita Jakovļevičs...
Burtiski no pirmās dienas viņš neņēma vērā nekādus pieklājības smalkumus, kas apgrūtināja latviešu dzīvi impērijā. Šī pieklājīgā sabiedrībā nepieļaujamā, bet padomju sporta vidē gluži nepieciešamā nekaunība ļāva gan toreiz, gan vēlāk visas karjeras gaitā trenerim un šeftmanim Gomeļskim nokampt vairāk, nekā tika citiem. Deķīti viņš uz savu pusi vilka atspēries. Latvijas basketbolu izmantoja kā tramplīnu savai karjerai. Citi Latvijas treneri, tēlaini izsakoties, bija sējēji, bet Jakovļevičs tikai pļāva ražu ar lielu izkapti. Vienīgais, kuru viņš personiski pievērsa basketbolam, bija Jānis Krūmiņš. Tiesa gan, tikpat kā no piedurknes izvilka trumpja dūzi...

Lai nu ko - kautrīgumu Gomeļskim nekādi nevar pārmest. Par Rīgā aizvadīto laiku viņš savā grāmatā «Mūžīgais eksāmens» pauž: «Rīgas ASK komandā gan bija mana vecu¬ma spēlētāji - kā Gunārs Siliņš, izcilais snaiperis, taktiķis, jautrībnieks un pļāpa, kā Jānis Krūmiņš, labākais centra uzbrucējs valstī, kā V. Skalders, arī T. Kalherts... Taču mani nepārsteidza, bet gan iepriecināja tas, ka viņu vecāki, radi, draugi nāca pie manis ar savām nelaimēm, bēdām, lūgumiem. Ivaram Vērītim neveicās attiecībās ar sievu - nu, tad es viņus samierināju, devu padomus laulības dzīvei, kaut pats tik tikko biju apprecējies. Gun¬dars Muižnieks slikti mācījās skolā - mani izsauca pie direktora, vēlāk arī ķidāja ASK partijas sapulcē.»
Vārdu sakot - tēvs un skolotājs. Ar ļoti īpatnējām pedagoģiskajām metodēm. Kādā citā savā grāmatā Gomeļskis atklāti pauž savu attieksmi pret Jāni Krūmiņu: viņš šo līdzsvaroto un pieklājīgo milzi ir speciāli mēģinājis izsist no līdzsvara, saniknot, nokaitināt - lai tad Jānis savu niknumu izpaustu spēlē. Turpat treneris lepojas ar to, kā lauzis Oļģerta Hehta raksturu - un vēlu nožēlo, ka darījis aplam. (Tiesa, Ulim par šo lietu ir savs vērtējums, kas atšķiras no pedagoģijas profesora skatījuma.) Basketbola komandā treneris ir valdnieks, kurš jebkurā brīdī ikvienu var nolikt pie vietas. Nelaist laukumā nozīmē nogriezt skābekli sportistam un arī cilvēkam - zūd viņa pastāvēšanas jēga...
Taču piecdesmitajos gados jūdu trenera un latviešu komandas attiecība bija skaidra: Gomeļska šeftes veicināja Rīgas ASK sasniegumus, bet latviešu basketbolistu uzvaras cēla mazā napoleoniņa akcijas vissavienības tirgū.

Gadu gaitā ASK komandas resursi bija iztērēti. Vairs nesasniegtais Eiropas kauss Jakovļevičam bija kā bēru zvans: laiks satīt makšķeres! Par rezervēm un paaudžu maiņu viņš netika domājis ne brīdi, jo galvenās bija ikdienā gūstamās uzvaras. Citēsim viņu pašu no grāmatas «Komandas vadība basketbolā»: «Jāatzīstas, ka, tiecoties pēc Eiropas kausa un uzvaras valsts meistarsacīkstēs, es biju palaidis garām ļoti svarīgu uzdevumu - ASK jauno basketbolistu pārbaudi spēļu laikā. Turklāt piecdesmito gadu beigās tiku uzaicināts strādāt PSRS izlasē. Ar katru gadu darbam ASK man palika aizvien mazāk un mazāk laika. Gatavojoties nodarbībām ar ASK basketbolistiem, es neviļus secināju, ka vairāk domāju par izlases komandas interesēm.»
Citrons bija izspiests sauss. Aleksandrs Jakovļevičs Gomeļskis devās uz Maskavas CSKA - komandu, kuru vēlāk līdzjutēji nodēvēja par stalli. Tāpēc ka tajā ar militārā dienesta starpniecību savāca itin visus PSRS labākos basketbolistus. Šāda situācija pilnībā atbilda Gomeļska ambīcijām. Latvija bija noiets posms.

Kā izcils Gomeļska darbības paraugs man prātā palikusi spēle starp VEF un Kijevas ASK 1979. gadā. Kijevas Sporta pilī bija diezgan vietas, kur izvērst savu nelabā āža kāju. Gomeļskis no visiem mača dalībniekiem nekomandēja vienīgi vefiešus, visi pārējie klausīja «diriģenta» nūjiņas mazākajam mājienam. Tiesneši burtiski sarāvās pie vismazākā uzsauciena - jo tolaik tik prestižie ārzemju braucieni bija atkarīgi no Gomeļska laipnības. Protama lieta, ka VEF tika nolikts pie tās vietas, kuru bija izdomājis armijas basketbola virspavēlnieks...
Vietas viņš dalīja arī turpmāk - ar dāsnu roku. Vladivostokas «Spartaka» basketbola komanda, kura 90% sastāvēja no maskaviešiem, tika Gomeļska iecelta augstāka¬jā līgā un tur arī paturēta vairākus gadus - par spīti augstākās līgas nolikumam.
Taču pienāca laiks, kad padomju basketbola komponists un diriģents izgāzās kā veca sēta. Tās bija 1980. gada olimpiskās spēles Maskavā, kurās Gomeļskis par lāpas dedzinātāju izbīdīja savu favorītu Sergeju Belovu. Protams, ka amerikāņu prombūtnē pirmā vieta basketbola turnīrā bija plānota PSRS izlasei - vienalga, toreiz Gomeļskis palika ar garu degunu. Jebkurš cits treneris šādā gadījumā būtu lidojis no savas vietas svilpdams - bet Jakovļevičs sēdēja, kur sēdējis. Ne velti zinātāji pauda, ka viņš pusdienot ejot vienīgi ar KGB ģenerāļiem. Kaut pats ir tikai pulkvedis...

Staņislavs Jerjomins pārņēma CSKA komandas vadību -un izdarīja to patiesi talantīgi. Savukārt par Sudrablapsu un iztapoņu sauktais Gomeļskis izrīkojās sev izdevīgi. Vienubrīd viņš atļāva sevi ievēlēt par PSRS Basketbola federācijas prezidentu, taču pēc brīža, kad maksāja vairāk, pārsteidza «padomju basketbola sabiedrību», aiziedams trenera treknajā maizē uz Francijas klubu «Limoges». Tad, kad Krievijā parādījās lielā basketbolnauda, atgriezās pie ACSK siles – kļuva par kluba prezidentu 1997. gadā. Viņš ir lepni uzstājies televīzijā kā basketbola komentētājs, viņš ir bijis tautas deputāts, viņš ir triju sievu vīrs un daudzu bērnu tēvs. Reiz kādā Maskavas TV kanālā, skanot pļāpu pļurkstam (no angļu talk show) Jakovļevičs 73 gadu vecumā deva vērtīgus padomus, kā tikt galā ar stipri jaunāku sievu.
77 gadu vecumā viņš nomira, pāris gadus iepriekš vēl paspējis pataisīt pēdējo dēlu. Liktenīgi – nāve atnāca ar vēzi. To viņš pats sev bija jau pareģojis pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem, kad ASK vīri bija ļoti neapmierināti ar sava trenera biežo luncināšanos Maskavā. Tad Jakovļevičs ar skumjām vaigā konfidenciāli atzinās: šim esot vēzis pēdējā stadijā, lai nu piedodot viņam tos trūkumus un ļaujot tās pēdējās dieniņas nodzīvot tā, kā sanāk.
Sanāca vēl 40 gadi – un Dievs galu galā nebija vis mazais bērns…