Irbe atgriežas... NHL vārtos

Darbs Vašingtonā Artūram ir radošs un viņš ar gandarījumu var secināt, ka Capitals sistēmas vārtsargi uz kopējā fona izceļas. Lai arī bez ārēja spilgtuma un akadēmiskajām zināšanām , Irbe savu lietu pieprot – kā izcils sava laika NHL praktiķis, viņam ir ne tikai ko pastāstīt, bet arī parādīt saviem jaunajiem kolēģiem. Arī par tādiem smalkumiem, kā psiholoģija, kas profesionālā hokejā cilvēkus sadala – uzvarētājos un tajos, kas grib uzvarēt. Čukstot priekšā saviem padotajiem spēles un ārpus spēles smalkumus, Artūrs ar gandarījumu noskatās, kā viņi mācās un progresē, arī aplaužas vai nenovērtē... Mēdz teikt, ka nav ieteicams darbu nest uz mājām, taču Irbes gadījumā tas praktiski ir neiespējami. Viņa dēls Atis, kas pēc ģimenes šķiršanās dzīvo kopā ar tēvu, šajās dienās pirmoreiz iemēģināja – ko nozīmē būt hokeja vārtsargam:
- Puikam acis spīd!, - lepni stāsta laimīgais tēvs: - Atis trenējas un spēlē hokeju vienā no mazajām pusaudžu līgām. Neteiktu, ka tas ir baigais līmenis, taču viņam kaut kas jādara ir, viņš pats grib un – viņš ir hokejā. Kā uzbrucējs, ļoti labi pārredz laukumu, viņam ir labas rokas – viņš savā komandā ir līderis. Tomēr ik pa brīdim dēls, pāršķirstot manas vecās bildes vai noskatoties internetā kādu no manām agrāko dienu spēlēm, prasīja – kad viņš pats varēs pamēģināt pasargāt hokeja vārtus... Šonedēļ tas beidzot notika. Viņam ļoti patīk un man liekas, ka viņam viena otra darbība pat ir iedzimta, kas tikai tēva sirdi ielīksmo. Lai darbojas...
Tā aizrunājoties, Artūrs it kā neviļus izmet, ka licis brālim savākt Rīgā savu veco formu – kājsargus... Tie tagad tikšot nogādāti Vašingtonā. Nodomāju – nu, redz, jaunais Irbe varēs iejusties tēva ādā pēc pilnas programmas. Tomēr Artūrs manu domu gājienu sašķoba:
- Tuvojas play off spēles, Capitals vajadzēs sparingvārtsargus... Pamatsastāva veči parasti Stenlija kausa izcīņas laikā treniņu procesā nevar piedalīties ar pilnu jaudu, jo daudz spēka tiek atstāts uz laukuma, tā nu es nolēmu – jāizloca kājas pašam... Komandai turklāt tā ir nepieciešamība, nevis manas iedomas.
- Tu sāksi trenēties? Pret NHL večiem...
- Vispār, fiziskajā formā esmu sevi visu laiku uzturējis – ne tikai slidojot, bet arī vismaz stundu dienā intensīvi griežot riteni vai niekojoties svaru zālē. Tāpēc, par to vismazāk uztraucos. Iepriekšējos gados komandai šo laiku palīdzēja lāpīt viens no mūsu video operatoriem, kurš pats bijis normāls hokeja vārtsargs studentu līmenī. Tagad viņš ir mainījis darbu, strādā citā pilsētā un mums patiešām vajadzēs play off laikā kādu vārtsargu, kas varētu piedalīties treniņos. Tad vismaz treniņš ir pilnvērtīgs... Menedžeris it kā bija ieminējies – sak, vai Artūrs nevarētu – tad es padomāju, kāpēc ne?
- Izklausās kaut kā galīgi... dīvaini...
- Zinu, ka izklausās, bet nekas ārkārtējs tas nav. Lai gan katrā NHL komandā ir ne tikai divi, bet vēl rezerves vārtsargi, kas spēlē un trenējas rezerves komandās, play off laikā ir ļoti stingri reglamentēta šo spēlētāju kustība vai iespēlēšana lielajā klubā. Tieši tāpēc komandas treniņu procesā parasti paņem kādu vārtsargu, kas vienkārši palīdz – bet viņš nav aktīvais spēlētājs. Stenlija kausā daudz svarīgāk ir paturēt sausu pulveri, kas attiecas uz uzbrucēju vai aizsargu iespējamo rotāciju, kas arī ir strikti noteikta – tā sauktajiem laukuma spēlētājiem iegūt savainojumu ir daudz lielāka iespēja un tā arī notiek, vārtsargi ir mazāk apdraudēti. Tā kā šīs maiņas ir ierobežotas, tad taktiski pareizāk ir atstāt iespēju rotēt laukuma spēlētājus. Ja tiekam tālāk par pirmo kārtu, tad savainojumi par sevi tāpat liks manīt un vajadzēs palīgus... Jāsaprot, ka galīgi no ielas tas sparingvārtsargs arī nevar būt, jo tie tomēr ir NHL veči – met labi un naidīgi...
- Tātad – tu nebaidies...
- Es nebaidos, gluži pretēji – esmu gatavs pavērtēt, ko šīs paaudzes hokejisti uz ledus prot. Man tas būs interesanti, es to gribu. Zinu, ka viņi vārtsargus arvien mazāk respektē – spēlē nekaunīgi. Nu, ja vajadzēs, es sevi pratīšu aizstāvēt. Ievilkšu starp kājām kā maz neliksies...
- Irbes kājsargi jau tiek pakoti un sūtīti uz Vašingtonu?
- Tā var teikt... Vēl man jāpasūta speciālā uzlika ceļgalam, lai tas būtu drošībā un būšu gatavs.
- Entuziasms tāds, it kā tu pats gatavotos komandu vilkt Stenlija kausā...
- Tā izklausās? Jā, nekur jau prom no šīs spēles nevaru aizbēgt. Bet, tas ko esmu nolēmis tagad darīt, tas drīzāk ir komandas kopējās interesēs – jau minēju, treniņu procesā vajag divus vārtsargus. Ja pirmais atpūtīsies un otrais būs ierindā, vieni vārti tāpat būs tukši. Tas nebūtu pilnvērtīgs treniņš... Tagad – būs. Visbeidzot – es taču esmu šīs komandas vārtsargu treneris, ar muti vien esmu strādājis, tagad mazliet palocīšos vārtos... Viss kārtībā!
Nekas vairāk Irbem padomā nav – tikai treniņi, komandas interesēs. Tomēr – četrdesmit četru gadu vecumā arī tas nav nekāds mazais darbiņš. Tā mūsu mazais hokeja Sprīdītis ar savu lielo lāpstu un vēl lielāko dūšu plosās pa pasauli. Bet, ja Irbe grib – tad viņš no mērķa neatkāpjas, tas zināms no iepriekšējiem stāstiem.