Valdis Labanovskis: "Jātrenējas daudz vairāk"

"Cerēju, ka nepailksim bez uzvarām, taču biju gatavs arī šādam iznākumam - zaudējumiem visās trijās spēlēs. Pretiniekiem arī bija tikai pašmāju spēlētāji un te nu mēs redzam, kādā līmenī uz kaimiņu fona ir mūsu labākie klubi un ka nav jābrīnās, kāpēc Latvijas labākās komandas Baltijas līgā ir turnīra tabulas lejā," secināja Latvijas izlases galvenais treneris Valdis Labanovskis. "Nepietiekama bija gan fiziskā, gan funkcionālā, gan tehniskā un taktiskā sagatavotība. Izlasē spēlētājs vairs nav jāsagatavo šājās jomās, izlasē labākie ir pareizi jāsaliek pa vietām, jāslīpē spēles taktika un jāspēlē, bet pārējais jādara klubos. Diemžēl mūsu labākajos klubos acīmredzot darbs notiek zemā līmenī. Negribu uzreiz tāpēc vainot visus klubu trenerus - daudziem gluži vienkārši nav iespēju krietni vairāk strādāt. Lai spēlētu izlasē, lai sekmīgi spēlētu starptautiskā līmenī, ir jātrenējas daudz vairāk. Cita ceļa nav."

- Pirms gada šajā turnīrā pirmo reizi darbojies izlasē un toreiz par patīkamu atklājumu kļuva Arta Kurmēna sekmīgā spēle. Tagad kāds atklājums bija?
- Diemžēl nebija. Ko gaidījām, to diemžēl arī ieraudzījām. Drīzāk pat bija daži nepatīkami pārsteigumi... Tas pats Kurmēns gada laikā arī nav progresējis. Negribu teikt, ka viņš ir regresējis, taču viņa spēle nav kļuvusi daudzveidīgāka un viņš - nespēlēdams vairs kopā ar ārzemju klubu pārstāvjiem - nav kļuvis par komandas līderi. Artim ir ass un labs metiens, viņš centīgi un diezgan labi strādā aizsardzībā, taču acīmredzot ikdienā tiek par maz strādāts, lai būtu acīmredzams progress, lai spēlētu daudzveidīgāk. Nevar, trenējoties divas trīs reizes nedēļā - man nav nekāda pamata domāt, ka treniņi Latvijas komandās notiek biežāk - 'progresēt un spēlēt kā tie, kas strādā profesionālā vai kaut pusprofesionālā līmenī. Acīmredzot Lietuvā un Igaunijā situācija ir labāka, jo šo izlašu spēlētāji bija arī fiziski un funkcionāli labāki par daudiem no mūsu spēlētājiem, arī tehniskais brāķis viņiem ir mazāks, arī spēlē viens pret vienu mēs biežāk zaudējām nekā uzvarējām. Jāsecina, ka laikam arī vietējie čempionāti kaimiņiem ir augstākā līmenī.

- Cik spēlētājus no pašreizējās tā sauktās eksperimentālās izlases tagad ņemtu īstajā komandā?
- Tos pašus, ko jau ņēmām un zinām - vārtsargus Tihanovu un Kukšu, pret kuriem pretenziju ir vismazāk vai pat nav vispār, to pašu Kurmēnu, Vadzīti, Blūmu, varbūt vēl kādu, bet pēdējā mačā izcēlās Kristaps Ence un turpmāk varbūt biežāk tiks aicināts arī viņš. Jaunu atklājumu diemžēl nav. Daudziem mūsu spēlētājiem ir lieli plāni braukt spēlēt uz Eiropas klubiem, taču, lai tajos tiktu, ir jātrenējas daudz vairāk un daudz vairāk laukumā jāprot. Tā nav un tā nav tikai puišu vaina, tā drīzāk ir daudzu nelaime, ka nav iespēju vairāk un profesionālāk trenēties. Izveidojas tāds kā apburtais loks - ja nav iespējams labu līmeni sasniegt šeit, tad jābrauc uz ārzemju komandu, kurā ir daudz labāki apstākļi un kurā var arī nopelnīt, bet, lai aizbrauktu uz tādu ārzemju komandu, nepieciešams krietni vairāk trenēties un ikdienā spēlēt augstākā līmenī. Tā ka izlases galveno spēku arī turpmāk veidos ārzemju klubu spēlētāji, kuru trenētības un spēles līmenis ir krietni augstāks. Viņiem nāks klāt tikai daži Latvijas komandu handbolisti.

Savulaik, kad viņš bija izlases galvenais treneris, Andris Gulbis bieži vien runāja par pārāk zemo trenētības līmeni spēlētājiem no Latvijas klubiem, par to, ka nav iespējams, trenējoties amatieru līmenī, spēlēt profesionālā līmenī, taču daudzi šīs viņa runas nesadzirdēja - sak, ko tas Gulbis tur atkal gaužas un čīkst. Tagad redzējām, ka Gulbim bija taisnība. Jācer, ka saredzējām. Jāpiekrīt Labanovskim, ka daudziem nav iespēju vairāk trenēties nekā viņi to dara, taču šaubos vai arī tie, kas cer kaut kur aizbraukt, pilnvērtīgi izmanto kaut vai esošās iespējas. Negribas ticēt, ka handbolā nav treneru un spēlētāju ar veselīgām sportiskām ambīcijām, treneru un spēlētāju, kas patiešām grib kaut ko sasniegt nevis vienkārši plūst pa straumi un nelaist garām iespēju pasūdzēties, cik slikti mums iet, cik daudz mums visa kā pietrūkst... Iespējas pašas no sevis un uzreiz neradīsies. Pēdējais laiks sākt tās meklēt un radīt. Vispirms - katram sevī.